Individuālā demokrātija 35

Ilustratīvs foto: Edijs Pālens, LETA

Pārdomas pirms vēlēšanām par iespējām un pienākumu

Kad tuvu un tālu skandinām savas valsts tuvojošos simtgadi, tad diezin vai paši iedomājamies, ka no šiem simts gadiem tikai mazākā daļa ir nodzīvota patiesi demokrātiskā un brīvā iekārtā un ka visvairāk ir paveicies mums – pēdējo desmitgažu aculieciniekiem. Lai gan no Latvijas sabiedriskās sarunas nereti rodas iespaids, ka dzīvojam sliktākajos laikos, kādi vien mūsdienu Latvijas teritorijā pieredzēti, turklāt neizbēgams pasaules gals gaida jau tepat aiz stūra.

Pērnā gada nogalē, kad sabiedrisko mediju portālā lsm.lv lasīju ziņu “Populisma viļņa atskaņas Latvijā: Kaimiņa elektorāts – jaunie, dusmīgie vīrieši”, tad sāku domāt, par ko gan viņi ir tik dusmīgi un ar ko tik neapmierināti? No kā gan viņiem ir jābaidās, ja atšķirībā no daudzām iepriekšējām paaudzēm viņiem nedraud nedz karošana un bojāeja karā, nedz Sibīrijas nāves nometnes, nedz pat obligātais militārais dienests? Par ko gan viņiem jāuztraucas, ja sen vairs no viņiem netiek gaidīts pildīt savulaik tradicionālo un tiešām atbildīgo vienīgā maizes pelnītāja ģimenē lomu? Tagad taču sievietes paspēj gan apdarīt mājas un bērnu audzināšanas darbus, gan papildināt ģimenes budžetu ar algotā darbā nopelnīto naudu.

Tiesa, nav jēgpilni vispārināt, jo cilvēki ir dažādi, un tieši tādēļ man liekas tik svarīgi par demokrātiju un brīvību domāt un runāt individuālās kategorijās.

Gan tad, kad mums reizi dažos gados jāizdara izvēle vēlēšanās valsts, pašvaldību un Eiropas Savienības līmenī, gan tad, kad mums kāds lēmums jāpieņem savā privātajā vai darba dzīves ikdienā. Patiesībā tā domas, vārda un rīcības brīvības greznība, ko mēs savā valstī, būdami piederīgi pasaules bagātāko, drošāko un mierpilnāko valstu saimei, varam izbaudīt, nemaz nav tik pašsaprotama lieta visos pasaules nostūros mūsdienās, nedz arī vēsturiskajā pieredzē mūsu pašu mājās.

Ja tagad mēs varam atļauties lepni visiem paziņot – es neiešu un nepiedalīšos vēlēšanās, tad padomājiet, kādas bija iespējas jūsu vecākiem, vecvecākiem un vēl tālākiem priekštečiem. Viņiem vai nu nebija vispār tādu iespēju, tās bija ierobežotas tikai pagastu līmenī vai pilsētās ar mantas cenzu noteiktas, vai arī bija jāpiedalās padomju okupācijas režīma farsā, kur nebija ne mazāko iespēju kaut ko ietekmēt valsts un līdz ar to arī lielā mērā savā dzīvē.

Ja par labo toni tiek uzskatīts, ka politika jeb sabiedrības un valsts pārvalde ir netīra lieta, par ko man nav jāinteresējas un nekas nav jāzina, tad pajautājiet sev, kādēļ gan Eiropas civilizācija ir nogājusi tik garu un grūtu ceļu līdz mūsdienām, kad izglītība un zināšanas ir pieejamas tik lielam cilvēku skaitam, neatkarīgi no viņu izcelsmes, dzimuma un turības.

Padomājiet savas ģimenes līmenī – kas gan šodien ar mums būtu, ja tāda attieksme būtu bijusi mūsu priekštečiem?

Viņi, sākot ar 1905.gadu, izcīnīja savai tautai savu valsti un vēlāk par spīti totalitāram režīmam vērtīgas zināšanas nodeva no paaudzes paaudzē ģimenēs. Ja mana mātes māte ar četru klašu izglītību man varēja kā bērnam padomju okupācijas laikā iemācīt starptautisko tiesību jēdzienus ”de iure” un ”de facto”, kā arī radīt priekšstatu par Saeimu kā parlamentāras iekārtas pamatakmeni, tad kā es ar augstāko izglītību un daudz plašākām iespējām dzīvē varētu šodien atļauties nezināt un neinteresēties par sabiedrības un valsts pārvaldi?

Pat ja Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, lasītprasme jau sen bija salīdzinoši augsta, tad ko tā deva padomju okupācijas režīmā, kad gudras un labas grāmatas bija aizliegtas un nepieejamas un kad par to lasīšanu varēja nonākt cietumā? Lidija Lasmane-Doroņina reiz teica, ka tagad vecumdienās brīvā Latvijā viņa varot beidzot tik daudz ko izlasīt, jo savulaik dzīvoja režīmā, kurš neļāva cilvēkiem lasīt to, ko viņi vēlas.

Lai cik pretrunīgi tas varbūt arī neliktos, tautas vara jeb demokrātija patiesībā ir ļoti privāta un individuāla lieta, jo tā dod iespēju un pienākumu mums katram saprast savu vietu pasaulē un dzīvē un vienlaikus būt atbildīgam par saviem lēmumiem gan privātā, gan valsts un sabiedrības līmenī. Nekas tāds nav iespējams autoritārās un totalitārās iekārtās, kur cilvēks ir “atbrīvots” gan no valsts dzīves ietekmēšanas, gan lielā mērā arī no savas individuālās dzīves veidošanas tikai pēc saviem ieskatiem.

Sanita Upleja ir brīvžurnāliste.

Komentāri (35)

Absints 31.05.2017. 10.59

Paldies, Sanita!

Ir tāds teiciens-“ne pie kā tik ātri nepierod, kā pie ērtībām”..

Tas, ko mūsu vecāki ir izcīnījuši, nu liekas pašsaprotami, un mēs to nenovērtējam. Latvija IR viena no attīstītākajām valstīm pasaulē. Latvija IR viena no brīvākajām valstīm pasaulē. Latvija IR viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Latvija IR viens no skaistākajām valstīm pasaulē.

Bet neapmierinātība ir normāla lieta. Citādi ieslīgsim stagnācijā, Neapmierinātība, lai ietu uz priekšu, bet ne noliegtu sasniegto… Neapmierinātība, lai atbrīvotos no tā, ko prātos iedzina okupācija- no divkosības, no nenovīdības. Būt neapmierinātam ir tikai normāli…

+8
0
Atbildēt

5

    uldis_rats > 31.05.2017. 13.58

    Ja “par ceļiem” (izglītību, veselību u.c. “pakalpojumiem”, jeb to nekvalitāti, nepieejamību u.tml.) – tad tas, manuprāt, ir indikators no atsevišķa cilvēka dzīves ilguma raugoties diezgan lēnam, bet emocionāli sāpīgam procesam.

    Var jau dzēst ugunsgrēkus – vienu gadu prioritāte izglītība, citu veselība, pēc tam ceļi… bet, manuprāt, pašreizējā dinamikā tas ir kā liet caurā spainī ūdeni.

    1) vajadzīgas efektīvas reģionālās reformas – nu nevarēsim ilgstoši nodrošināt pakalpojumus pat esošā apjomā (nerunājot par to, ka vajag taču palielināt…) ar arvien sarūkošo nodokļu maksātāju daudzumu.

    2) jādomā kā atbalstīt ģimenes, kā apturēt demogrāfisko bedri

    Jo ātrāk, jo labāk un abos gadījumos nepieciešamas ir būtiskas izmaiņas, nevis “kosmētiskais remonts”

    0
    0
    Atbildēt

    0

    jurisml_inbox_lv > 31.05.2017. 11.33

    neapmierināts,normāli , tas ir interesanti , es esmu neapmierināts ar valsts ceļiem jau 25 gadus ,laikam neesmu vienīgais, bet nekas ar to neapmierinātību uz priekšu tā ar neiet , mums ir lietas kuras stāv uz vietas , cerējām atgūstot brīiviibu no krievu okupācijas pietuvināties vecās eiropas valstu attistibas līmenim , nesākām jau savu atgūto brīvalsti attiistīt pec kaŗja , kā tas nācās darīt Vācijai pēc otrā pasaules kaŗja , kad ekonomika un infrastruktūra bija sagrauta pilnībā, vai 1970. gadā Vācija jau nebija 10 reiz tāalak tikusi kā esam tikuši mēs tagad pēc 25 gadiem, varbūt kautkas mainīsies pēc 50 gadiem , kad paldies dievam sen būsim stājušies taa kunga priekšā, tāpēc sesdien laikam būs jāiet uz vēlēšanām un jābalso par mazāko ļaunumu …

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    jurisml_inbox_lv > 31.05.2017. 15.59

    Ķīpa kungam:jā , mani radinieki ir stāvējuši čekistu stobru galā , jo manas mātes māsas vīrs tika sodīts ar nāves sodu , kuru staļins pirms nolika ķelli apmainīja ar 25 gadu katorgu , kuru retajam izdevās pardzīvot , tāpat viens mātes brālis tika aizraidēts uz viņsauli no čekista lodes , par to ka stājies dienestā wērmahta armija brīvprātīgi , otram brālim 25 gadi zibirija , par to ka tika mobilizēts vācu armija , bet tēvs izpelnījas sodu nāvinieku bataljonā , par to ka iekļuva totālaas mobilizācijas sasrakstā 1945. gadā unkrita krievu gūstā , tāds mīlīt ir manu radurakstu oficiozs otrā pasaules kaŗja laikā

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    vvilums > 31.05.2017. 11.48

    Eben..

    Latvijā uz vienu strādājošo ir vislielākais ceļa garums visā vakareiropā ,cik man zināms, tā ka par to kvalitāti nevajadzētu ļoti sašust , lai gan korupcija noteikti arī tur dara savu ,pret ko jācīnās.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

    Absints > 31.05.2017. 12.07

    uz Ebenemezers, Taisnība, tik vai tam Jūsu radiniekam, kas stāvēja čekista stobra priekšā, tad tas bija svarīgi?. Un vai tas, ka tagad uztraucamies par ceļiem, nevis par savu dzīvību, nav mūsu brīvības rādītājs? Un es pat domāju, ka okupācijas gados ceļi bija labākā stāvoklī, kā tagad, bet tāpēc tak negribam atpakaļ okupāciju…

    Es neapgalvoju, ka viss ir kārtība, tieši otrādi, manuprāt, esmu viens no lielākajiem sistēmas kritiķiem, taču es, tāpat kā Uplejas kundze, uzskatu, ka ir jāspēj novērtēt sasniegtais.

    +8
    0
    Atbildēt

    0

vvilums 31.05.2017. 11.35

Latvija IR arī iespējams visvairāk no ārpuses ietekmēta valsts. Ja jau ASV, Francijā, Somijā utt “putlera taustekļi” ne bez panākumiem šiverē, tad jau pie mums…, brīžam liekas daudz maz kontrolēts haoss. Par to arī jauniem vīriešiem vislielākā baža.

+4
0
Atbildēt

0

WAT 31.05.2017. 14.55

Saldi jau dzied lakstīgala…

Vēlēt protams, ka iešu, un tikai dēļ Krievijas imperiālistiskajiem tīkojumiem, kas ir objektīvi un mērķtiecīgi( vienkārši sausi fakti), pat ja 20%&zzs&saskaņa( latviski&krieviski runājošie šaufeļi)kaut ko neatkarīgu gribētu stūrēt , Kremlis viņus izviebtu vienā setā, un saskaņas( pīlārs kas aktīvi pārstāv Kremļa politiku LR) vietā būtu draudzība( vai kas cits, gatavs pildīt bezierunu pavēles un saņemt ciparus), savukārt zzs&20% vietā tiktu atrasti citi latviski runājošie politfīrmaņi.

Tā saucamais latviskais bloks ir nožēlojami , tiešām šaufeļu laikos dzīvojošie penši jāpadara par situācijas noteicējiem, ar visu viņu nespēju redzēt pāri degungalam ( šaufeļu valsts smadzeņu skalošanas 45 gadu laikā nopelns)? Kur ir kaut kas reāls, kur ir oikonomika, kur ir fakti, kur ir pierādījumi, nekas, populistiska muldēšana par tēmu ļaunais nils( lembe, truksnis), kuru gāzīsim. NAv pat spējīgi nevienu krietnu cilvēku pa baru atrast mēra kandidātiem – Broka(Kemeru lietiņas, utt..), Bondars( slīpais Krājbankas valdes loceklis,kas laicīgi aizslīdēja no ziepēm, un tā allažiņ), Ķirsis&Andersone( acīm redzami leļļi Solčas rokās), Juta( KNAB plintniece, kas rībinājusi ieročus kā frontes līnijā, bet neviena lode nevienam nav trāpījusi, knapi trim malējiem no RDPAD, kur 20%&E.K. kā pasākuma fīrētāji tīri un balti kā gulbji izgāja cauri, tāda lūk kundzes efektivitāte, tuvu “0”lei)

Vārdu sakot, ja nebūtu slieksnis, nodotu balsi par kādu joku&sīkpartiju(piemēram KPV), tomēr zinot ,ka manu balsi tāpat sagrābs tajā starpā arī 20%&zzs&SC, vismaz izvēlēšos no tiem četriem smerdeļiem, kas it kā pārstāv Rietumu civilizācijas vērtības( praksē protams tādi paši bakšišnieki kā pretējie trīs, tikai diskrētāki, ko tad ES , kā maizes tēvi, teiks ja redzēs šmuces, labāk neuzkrītoši un slepeni , atškirībā no “nacionālās buržuāzijas”lembe copyright-exšaufeļnieku fīrētājiem, moskovītu kalpiem )

Tas ka smerdeļus gandrīz visus svītrošu laukā arī ir fakts.

P.S. Uplejas kundzei no sava ziloņkaula troņa(DK) viegli čirkstēt par populisma kārajiem vīriešiem, tomēr vajag arī redzēt, ka tas, kas pasaulē un tajā starpā LR pa pēdējiem 30 gadiem noticis ir problēma, tā ir “elites” gan exšaufeļu ( par tiem nav nekāds brīnums) , gan Rietumu -bezatbildība, savtīgums, tiesiskais nihilisms utt.. Tikai vienā valstī Eiropā( teiksim ne eiropā bet Atlantijas Z viducī), beztabildīga elite un to balstoši investori( arī tuvredzīgi citu valstu nodokļumaksātāji) saņēma pēc nopelniem, pārējās elektorāts kārtējo reizi visus tos sumpurņus glāba, ar sekām pašu materiālajai labklājībai. Evolūcija cilvēku sabiedrībā attiecībās nenotiek, tas viss beigās var novest pie revolūcijas, jo tehnoloģijas un līdz ar to ekonomikas, ko tās iespaido, attīstas ne pa dienām, bet pa stundām, ja nebūs evolucionāru risinājumu ( par ko šaubos)cilvēku mijiedarbībā, būs kārtējā revolūcija ar visām tās sekām.

+5
-3
Atbildēt

2

    Anonīms > WAT 01.06.2017. 21.39

    par ko tad tu balsosi svētais mocekli ?

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    basta > WAT 31.05.2017. 16.57

    to WAT

    Brokas “ķemeru lietiņas” tika no čekistu daikta izzīstas, kad čekas apteksnēm vajadzēja netraucēti nokārtot gadsimta dīlu, Citadeles atdošanu par sviestmaizi, ko nevarētu teikt par Vienotības sugasbrāļa, Sergeja Potapova, kuram Maizītis nežēloja pielaidi, Gan Bei lietiņām.

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu