Vašingtonas lobēšanas ķēķis

Lobēšana vairs nav tikai kontaktu tirdzniecības bizness

Pašlaik esot jau zināmu laiku daļai no vienas no Vašingtonas zināmākajām un panākumiem bagātākajām lobistu komandām, esmu aizdomājies par lobēšanas lomu valsts ekonomikā un tās pārvaldē. Pirmo reizi argumentēti iepazīstoties ar lobēšanas ietekmi uz norisēm tautsaimniecībā vien Stockholm School of Economics in Riga laikā, pirms ierašanās ASV jautājumu bija vairāk nekā atbilžu, bet jāatzīst, ka strauji vien radās izpratne par vairākiem apsvērumiem.

Trīs principi:
1. Lobēšana ir pilnīgi normāla un likumpaklausīga nozare ar augstu pievienoto vērtību;
2. Lobēšana ir, iespējams, viena no regulētākajām aktivitātēm un tā tam arī vajadzētu būt;
3. Lobētājs nav lamuvārds, bet gan profesijas nosaukums.

Šiem principiem tic un pēc tiem vadās lielākā ASV sabiedrības daļa ar retiem drain the swamp indivīdu izņēmumiem, kas nozari izmanto savai politiskajai retorikai. Tomēr, tāpat kā visur, atsevišķu gadījumu dēļ, kas tiek ģeneralizēti argumenta labad, nozarei izveidojusies bieži vien pretrunīga slava.

Laika gaitā esmu pārliecinājies, ka, lai gan vēsturiski lobēšana pamatā tika uzskatīta par kontaktu tirdzniecības biznesu, tas tā vairs nav, un izskatās, ka arī nebūs. Klienta pusei nepietiek tikai ar durvju atvēršanu – lobētājam ir jābūt klienta nozares ekspertam, spējīgam ne tikai virspusīgi runāt par klienta nozares specifiku, bet gan detaļās iezīmēt esošās vai vēl labāk nākotnes likumdošanas un regulējuma problemātiku.

Vašingtonas klienti izvēlas savus lobētājus, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, kā arī savstarpēju attiecību un lobētāja reputācijas vadīti. Tieši atbilstoša lobētāja reputācija bieži vien arī ir izšķiroša – paveikt vēlamo par katru cenu, flirtējot ar ētikas normām, vai arī spēt uzbūvēt lobēšanas stratēģiju, izmantojot intelektuālo un sociālo kapitālu, panākot nepieciešamo, iespējams, ilgākā, bet pilnīgi noteikti “tīrākā” veidā.

Jau vēsturiski ASV nācijas tēvi iekļāva konstitūcijā iespēju katram ASV pilsonim pārstāvēt savas intereses likumdevēj- un izpildvaras priekšā, individuāli vai apvienojoties grupās. Šis brīdis tiek uzskatīts par lobēšanas nozares sākumu ASV. Valsts ekonomikai attīstoties brīvā tirgus apstākļos, pēc iespējas mazinot valsts iejaukšanos tirgū, rodas dabiska nepieciešamība arī uzņēmējiem pārstāvēt savas intereses attiecībās ar valsts institūcijām. It īpaši tas ir svarīgi nozarēm, kurās valda mūžīgā izšķiršanās starp pārregulāciju un atbildīgu uzņēmējdarbību, piemēram, farmācijas, azartspēļu, tabakas un citās nozarēs.

Neskatoties uz skaidri redzamu lobēšanas nozares nepieciešamību attīstītas ekonomikas ietvaros, atsevišķi negodprātīgas rīcības gadījumi, kas saistīti ar ētikas un brīžam arī likuma pārkāpumiem, kalpo par pierādījumu, ka lobēšanai ir jābūt regulētai. ASV gadījumā lobēšanas aktivitātes regulē 1995.gada Akts par lobēšanas publiskošanu (eng. Lobbying Disclosure Act 1995), kas nosaka lobētāja definīciju un paredz obligātu reģistrāciju, kā arī lobētāja ienākumu un izdevumu publiskošanu.

Tomēr pēc vairākiem skandāliem Buša jaunākā administrācijas laikā Aktu nācās būtiski grozīt, un 2007.gadā tika pieņemti grozījumi, kas paredzēja caurskatāmāku lobēšanas aktivitāšu reģistrācijas procedūru, ierobežoja Kongresa un valdības locekļu algošanu pēc to pilnvaru beigām, kā arī liedza iesaistīties jebkādās materiālās attiecībās lobētājiem un valsts pārvaldes pārstāvjiem – dodoties “uz kafiju” ar ierēdni, ierēdnim pašam jāsedz jebkādi saistītie izdevumi.

Ieviešot skaidrus un vienotus spēles noteikumus, kas ne tikai tiek pasludināti uz papīra, bet arī tiek atbilstoši pielietoti, tika panākts rezultāts – tirgošanās ar ietekmi, ētikas un likuma pārkāpumu skaits ir samazinājies. Atskatoties uz Latvijas situāciju, pašlaik optimismam nav sevišķa pamata. Ar lobēšanu Latvijā nodarbojas, pieprasījums ir, tāpat kā piedāvājums, tomēr, neskatoties uz to, faktiski nav nekāda nozares regulējuma.

Iestrēgušā lobēšanas likumdošanas iniciatīva, kas netika virzīta tālākai izskatīšanai Ministru kabinetā, neskaidras lobēšanas un lobētāja definīcijas esošajos normatīvajos aktos, rada pārpratumus un pilnīgi noteikti nesekmē nozares attistību un godīgas prakses pielietošanu lobēšanas aktivitātēs.

Tomēr jāatzīst, ka Latvijas sabiedrība kopumā ir noskaņota visai skeptiski pret lobēšanu, jo pamatā nozare asociējas ar negodprātīgu rīcību un šauru interešu pārstāvniecību. Protams, ka mēs nedaudz kautrējamies runāt par šo publiski, jo tomēr lobētājs vēl joprojām ir un paliek nevēlams apzīmējums daudziem. Neapšaubāmi, ekonomikai un valsts pārvaldei attīstoties, ienākot jaunai uzņēmēju un korporatīvajai paaudzei, lobētājs vairs nebūs komentāru sadaļas lamuvārds, bet gan pilnvērtīgas profesijas nosaukums.

Nedrīkstētu aizmirst, ka savulaik pirms iestāšanās NATO arī Latvijai bija sava lobēšanas pārstāvniecība Vašingtonā, kas lobēja Kongresu un izpildvaru jautājumos, kas bija saistīti ar Latvijas iestāšanos NATO. Kā zināms, lielu lomu nospēlēja tieši ASV pozīcija, panākot rezultātu, kas pašreizējā situācijā kalpo kā Latvijas ārējās drošības garants.

Jā, par spīti nepilnībām likumdošanā un vēsturiskajai skepsei, gandrīz 20 gadus vēlāk arī Latvijā lobēšana pamazām kļūst par pilntiesīgu nozari. “Sabiedrība par atklātību – Delna” norāda – “lai nodrošinātu atvērtu un ētisku lobēšanas vidi, lēmumpieņēmējiem un plašākai sabiedrībai ir nepieciešams atzīt, ka lobēšana un lobētāji ir normālu demokrātijas procesu sastāvdaļa”. Ir skaidrs, ka lobēšanas regulējumam ir jābūt, lai arī plašāka sabiedrība spētu novērtēt cēloņus kāda likumdevēj- vai izpildvaras pārstāvja pozīcijai, tomēr to nedrīkst uztvert kā apšaubāmu rīcību tikai šī iemesla dēļ.

Cerams, ka iestrēgušais lobēšanas regulējums tuvākajā laikā atkal sāks savu virzību, bet kā regulatoru, nozares un sabiedrības kopprodukts, nevis regulatora vai šauras interešu grupas ieteikumu rezultāts.

Vladlens Kovaļevs strādā Cassidy & Associates.