Neplīstošs bizness!

Trauslajā stikla biznesā uzņēmums Stikla serviss darbojas jau 23 gadus. Par savu galveno veiksmes formulu sauc labu reputāciju 

Deviņdesmitajos gados stiklu kā izejmateriālu, proti, trauslā materiāla loksnes, Baltijā gandrīz vairs neražoja. Bija palikusi tikai rūpnīca Lietuvā, Panevēžā. Stikla servisa vadītāja Jana Zubricka, atminoties pēcpadomju laikus, saka – stikla loksnes, kuras bija nepieciešamas būvniecībā, logu ražotājiem, varēja iegādāties no rūpnīcām Krievijā vai Skandināvijā, arī Polijā. Baltijā šī niša bija gandrīz tukša. 

«Maniem partneriem radās ideja vest stiklu no Krievijas.» Otrs firmas īpašnieks ir Igaunijas holdings Andrese Grupi, kuram kādreiz postpadomju valstīs piederēja 14 ar stiklu saistīti uzņēmumi. Stikla servisu, kura sākotnējais nosaukums bija Serdna Glass, nodibināja 1994. gadā. Ar šodien pazīstamo nosaukumu uzņēmums strādā kopš 2000. gada.

Stikla vagoni

Tā ar igauņu atbalstu no Krievijas vagoniem vien sāka vest dažādu stiklu loksnes. Biznesa pirmsākumos uzņēmums tās tirgoja, piegrieza klientiem vajadzīgos izmērus, apstrādāja. Pirmie klienti bija juridiskās personas, uzņēmumi, kuri kaut ko ražoja no stikla, piemēram, stikla pakešu logus. «Lieli uzņēmumi, arī apstrādātāji.»

Zubricka stāsta, ka pārsvarā klienti bija vietējie Latvijas uzņēmēji. Šis tirgus Latvijā nav tik liels, tāpēc klientu pietiek visiem.

Zubricka uzņēmumā sāka strādāt par menedžeri, tirgoja gatavo produkciju, holdingam piederošās Igaunijas firmas stikla durvis. Taču, kad Latvijas uzņēmumu pameta sākotnējā vadītāja, Igaunijas partneri amatu piedāvāja toreiz 24 gadus vecajai Janai Zubrickai. «Pirmais uzdevums man bija atlaist kolēģi,» uzņēmēja atceras, kā iekāpa vadītājas kurpēs.

Viņa sevi raksturo kā cilvēku, kurš pēc labākās sirdsapziņas pildīs uzdoto darbu, neslēpj arī ambīcijas. Tagad Jana ir Stikla servisa līdzīpašniece, viņai pieder 50% firmas akciju, otra puse ir holdinga rokās. «Aktīvajā darbībā [holdings] neiesaistās.»

Stikla servisam darba apjomi vienmēr bijuši lieli. Sākumā stikli no Krievijas nāca vagoniem, arī tagad apgrozījums ir nopietns. Zubricka teikto paspilgtina ar piemēru – februārī atvesti seši vagoni, vienā vagonā ierūmējas trīs kravas auto furgoni, kas piekrauti ar stikliem. Uzņēmēja mūs ar fotogrāfu ved pa plašajām telpām, kuras uzņēmums nomā no Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas. Viņa stingri piesaka, lai nepieskaramies milzīgajām kastēm, kas slejas vairāku metru augstumā. Tajās iepakotas trauslā materiāla loksnes. Vienā kastē ir stikls, kura svars ir ap 2,5 tonnām.

Izrādot telpas, vadītāja piebilst, uzņēmums ir Latvijā lielākā stikla kā izejmateriāla rūpnīca. Milzīgās stikla kastes angārā ieved ar auto, un tad speciāls ceļamkrāns tās izceļ, saliek uz sastatnēm. Patlaban uzņēmums stiklu pērk ne tikai Krievijā, bet arī Baltkrievijā, Turcijā, Bulgārijā, Japānā, arī Ķīnā. Jana Zubricka gan piebilst, ka ar Ķīnu sadarbojoties maz, tur izmaksas nav tik izdevīgas kā Eiropā, Krievijā un Baltkrievijā. Piedāvājuma klāsts ir liels – gan parasti stikli, gan ar reljefu, krāsaini, ugunsdroši un citi.

Zubricka uzsver, ka Stikla serviss nav tikai lokšņu tirgotāji. Klientiem, kuri pērk pussagataves, uzņēmums loksnes sagriež vajadzīgajos izmēros, apstrādā malas un sapako kastēs. Vadītāja rāda lielu, automatizētu darbagaldu, kurš nopirkts par 135 000 eiro. Tas spēj sagriezt stiklu dažādās formās, izurbt caurumiņus skrūvēm, dažādu formu eņģēm, kā arī iegravēt dažādus zīmējumus.

Uzņēmuma stikli izmantoti daudzās ēkās, piemēram, viens no sadarbības partneriem ir būvnieks Merks. Vadītāja lepojas, ka uzņēmuma interjera stikli rotājas Doma baznīcā, Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Objektu ir daudz, un izcelt kādu vienu viņa nevēlas.

Vienīgajiem dušas

Taču pirms diviem gadiem uzņēmums sāka tirgot arī gatavas lietas – stikla durvis, stikla margas. «Tagad esam vienīgie, kas Latvijā taisa dušas,» saka Zubricka un precizē, ka, protams, var atrast meistarus, kas izgatavos dušas kabīni, bet Stikla serviss to dara rūpnieciskā līmenī. «Piedāvājam ap 200 variantu,» noliktavā redzamos piemērus rāda uzņēmēja.

Uzņēmumā ražotās dušas kabīnes ir īpašas ar to, ka tās ir divus metrus augstas un pietiekami plašas, lai, kā smejas vadītāja, «brīvi nomazgāties var arī vīrieša cilvēki». Šajā sfērā latviešu lielākie konkurenti ir lietuvieši. Stikla servisa ražotās dušas var iegādāties būvniecības lielveikalos, piemēram, Depo. Taču Jana smejas, ka tie nav «garšīgie» klienti. «Garšīgie ir tie, kuri atbrauc ar fūri, iekrauj un aizbrauc,» uzņēmums priecājas par pircējiem, kas iegādājas produkciju lielos apjomos.

Uzņēmuma klienti ir arī namu pārvaldes, kurām vajag nelielas stikla loksnes, un tās Stikla serviss sagatavo. Pavasarī cilvēki sāk celt siltumnīcas un tām vajadzīgos stiklus arī var nopirkt te.

Uzņēmums strādā jau 23 gadus, Zubricka uzskata, ka tā pamatā ir firmas labā reputācija, kvalitāte. Sākumā klienti bija citi uzņēmumi, taču tagad pie viņiem stiklu iegādājas arī privātpersonas. Uzņēmēja ļoti seko līdzi klientu atsauksmēm. Ja sociālajā vietnē Facebook kāds ieraksta kritisku komentāru, Zubricka pārdzīvo. «Es mīlu savus produktus,» viņa saka. Izbraukt ar to vien, ka prece ir ražota Latvijā, nevar, jādomā arī par stabili labu kvalitāti. «Uzņēmumā ir sirds ielikta, esmu visur klāt, piedalos visos procesos, nav svarīgi, vai man kājās balti vai melni zābaki.» Uzņēmēja stiklu uzskata par daļu no savas dzīves. Nesen kāds ieraksts sociālajos tīklos sasildījis viņas sirdi – kliente feisbukā atstājusi atsauksmi: «Stilīgi, skaisti un dārgi.» Uz šādu uzņēmuma produktu aprakstu biznesmene vēlas tiekties.

Krīzi, kas valsti piemeklēja 2009. gadā, Stikla serviss izturēja, tikai nācās atlaist daļu darbinieku. Birojā palika trīs cilvēki, noliktavā tikpat. Zubricka domā, ka palīdzēja arī viņas sievišķā daba – nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus. «Nepieļauju, ka mums kāds nesamaksā,» uzņēmēja atzīst, ka strādā pārāk smagi, lai kādam dāvinātu naudu. Tie klienti, kuri nav spējuši norēķināties, maksājuši graudā. «Mums te ir lāpstas, ķerras, logi» – tā daži norēķinājušies par stiklu. Janas Zubrickas mantra ir tāda – ja kāds vienreiz nav samaksājis, otrreiz ar tādu vairs nesadarbojas.

Ar eksportu pamazām

«Mums nav kredītu,» lepojas uzņēmēja. Iepriekš minēto dārgo stikla griešanas galdu firma nopirka ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) atbalstu. Vadītāja smaida par Latvijā bieži valdošo skepsi, ka visi Eiropas Savienības fondi ir sadalīti savējiem un citiem nav pieejami. «Tās ir muļķības!» Uzņēmums divas reizes ar LIAA atbalstu, paši nemaksājot neko, braukuši uz būvniecības izstādēm Vācijā un Zviedrijā. Jana Zubricka uzskata, ka tā ir valsts pretimnākšana, bet arī biznesmeņiem jāizpilda savi mājasdarbi – jābūt labai reputācijai, jāraksta pārskati, nedrīkst būt nodokļu parādnieku sarakstos. Zubricka precizē: protams, uzņēmumam jābūt arī saviem finanšu muskuļiem. Taču «teikt, ka neviens neatbalsta un nepalīdz, – tā ir spļaušana akā, no kuras pats nemāk padzerties».

Tagad uzņēmums pieteicies doties uz izstādi Amsterdamā.

Stikla serviss skatās arī eksporta virzienā, taču trauslais izejmateriāls rada savas galvassāpes. «Ir sarežģīta loģistika, tā nav cementa paciņa, ko var nosūtīt,» salīdzina uzņēmēja. Tomēr Baltija un Skandināvija ir valstis, kur Stikla serviss eksportē stiklu. Zubricka piesauc skaitļus – 2014. gadā tie bija gandrīz 20% no apgrozījuma, pērn un 2015. gadā – apmēram 13%. Uzņēmēja skaidro, ka apgrozījums kopumā pieaug, arī eksports nesamazinās, tas ir stabils. Viņa arī atzīst, ka nākotnē vēlas, lai eksports būtu 30% no kopējā apgrozījuma. Taču vadītāja neuzskata, ka tas ir vienīgais ceļš, jo darba un klientu pietiek arī uz vietas. Viņai ir ģimene, divi bērni, un eksporta palielināšana nozīmētu biežāk būt prom no mīļajiem un mājām.

Vadītāja vēlas saglabāt uzņēmuma stabilitāti. «Mums nav šausmīgi ambiciozu plānu, mans uzstādījums ir stabilitāte, nebūs riskantu projektu.» Zubrickai patlaban ir mērķis no īrētām telpām pārvākties un savējām. Rīgā, Ganību dambī, kur uzņēmums nomā telpas, saimnieki grib lielāku īres naudu. Taču maksāt prasīto summu uzņēmēja neuzskata par vajadzīgu, jo paši šo teritoriju savulaik sakopuši.

Uzņēmumam telpu ziņā ir specifiskas prasības, piemēram, svarīgs ir dzelzceļa tuvums un augsti griesti, lai var strādāt ar celtni. Lai arī Stikla servisa pamatbizness jo-projām ir stikla loksnes, uzņēmums vēlas audzēt arī gatavo produktu apgrozījumu. Šobrīd tie veido apmēram 30% no visas tirgotās produkcijas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Gandarījums, ko dod klientu labais novērtējums un darbinieki.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Esmu neglābjama optimiste, kas tic cilvēku labajiem nodomiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ticība savai idejai, jāmīl produkts, kuru ražo, ja es savu produktu nemīlētu, ar to nenodarbotos.