Garie čipsi iekaro pasauli

«Pašlaik mēs ražojam čipsus ar 15 dažādām garšām, kas tiek eksportēti uz vairāk nekā 20 pasaules valstīm,» saka uzņēmuma īpašnieks Laimonis Radziņš.
Print Friendly, PDF & Email

Visticamāk, garākos čipsus pasaulē ražo Latvijā, Babītes ezera krastā. Ražo jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu, bet tikai pēdējā desmitgadē tie pa īstam iegaršojušies arī tālās un eksotiskās zemēs

Divdesmit četru gadu laikā uzņēmums Pērnes L čipsu dēļ mainījis ne tikai savu nosaukumu, bet pa vairākiem lāgiem arī paša produkta vārdu, lai varētu to saglabāt tirgū. Tomēr līdz aizvadītās desmitgades vidum ar noietu gājis kā pa viļņiem. Dažbrīd pieprasījums pēc čipsiem jeb kartupeļu plāksnītēm, kā tos vienu laiku sauca, bijis tik liels, ka ar grūtībām spējuši saražot. Citubrīd gan tirgus konjunktūras, gan dažādu mahināciju dēļ, par kuru upuriem kļuvuši ražotāji, uzņēmums peļņas iespējas meklējis citās jomās.

«Mēs esam cepuši maizi un bulciņas, deviņdesmito sākumā ņēmuši kredītu ar 120 procentu likmi gadā, pirkuši veikalus, tirgojuši dārzeņus un gaļu, cīnījušies par vietām lielveikalu plauktos ar tādām pasaulē pazīstamām preču zīmēm kā Lay’s un Estrella un darījuši daudz ko citu ar vienu vienīgu mērķi – lai saglabātu šo garo čipsu ražotni,» tagad saka uzņēmuma īpašnieks un valdes loceklis Laimonis Radziņš.

Sadedzināt 25 000 dolāru

Ir vairāki čipsu ražošanas veidi. Populārākais – kartupeļus sagriež šķēlēs, noskalo cieti, šķēles vāra eļļā un apber ar garšvielām. Cits veids – sarīvētus vai citādi sasmalcinātus kartupeļus izkaltē, iegūstot pār-slas. Tām pievienojot ūdeni, veidojas kartupeļu biezeņa masa. No tās, līdzīgi kā makaronus, veido dažādas formas – gliemežvākus, kvadrātiņus, virpulīšus… Tos, tāpat kā šķēles, caurcep eļļā un pārkaisa ar garšvielām.

Garo čipsu ražošana atšķiras. Latvijā izmantotā tehnoloģija tapusi pagājušā gadsimta 80. gados Baltkrievijas Vissavienības kartupeļu zinātniski pētnieciskajā institūtā. Arī tos speciālas iekārtas formē no kartupeļu masas, bet, izslīdot cauri krāsnij, tā izcepas 10 sekundēs, pēc tam apkaisa ar garšvielām. Garša šīm plāksnītēm ir izteiktāka, un rokas ēdot nepaliek taukainas.

Latvijā garos čipsus sāka ražot 1986. gadā kolhozā Padomju Latvija. Visā Padomju Savienībā toreiz bijušas tikai divas tādas iekārtas. Viena Baltkrievijā, otra pie Babītes ezera. Tur saražotos čipsus toreiz veikalos tirgoja uz svara.

Laimonis ap to laiku, pabeidzis universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultāti, strādāja kolhozā par galvenā grāmatveža vietnieku. Uz laukiem atnācis dzīvokļa dēļ, jo Rīgā pēc augstskolas pie tā tikt nebija nekādu izredžu. 80. gadu beigās ražotnē radušās problēmas ar čipsu realizāciju. Priekšniecība atcerējusies jauno speciālistu, kas prakses laikā bija strādājis tirdzniecībā un pats izteicis vēlmi palīdzēt «sakārtot lietas». Puisis nozīmēts uz čipsu cehu.

Būdams darbīgs, enerģisks cilvēks, kuram nepatika sēdēt kantorī, Laimonis, kā pats tagad smejas, patiešām «lietas sakārtoja», panākot gan produkcijas noietu, gan izejvielu piegādi. Viss beidzies ar to, ka Gorbačova perestroikas laikā, kad vienu brīdi darbaļaudis paši varēja ievēlēt savus priekšniekus, kolektīvs paziņojis – grib, lai to vada Radziņš. Kolhoza vadība īsti apmierināta nebija, tomēr piekrita. Tā viņš pilnīgi oficiāli nonācis ražotnē, kuru nav pametis līdz pat šim brīdim.

90. gadu sākumā kolhozs pārtapa par akciju sabiedrību Tēvzeme, un vēl pēc kāda laika sākās privatizācija. Viņš privatizējis čipsu ražotni, kuras platība bija 300 m2, un nesen uzceltu ēku, kas bijusi paredzēta maizes ceptuvei ar kafejnīcu. Pēc tam, kad Lietuvā no potenciālajiem konkurentiem atpircis iekārtu, čipsu cehā bijušas trīs ražošanas līnijas. Domājuši – nu tik būs, nu tik ražos! Bet līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijā masveidā ieplūda lētā importa pārtika. «Visi bija izslāpuši pēc krāsainiem papīriņiem, un mūsu kartona kastītes nevienam nevajadzēja,» atceras Laimonis. «Lai izdzīvotu, sākām cept maizi, jo atšķirībā no čipsiem bez tās cilvēki nevarēja iztikt.»

Tāpēc arī 1992. gadā dibinātā uzņēmuma pirmais nosaukums bija Beķeris. Maize ļāvusi ne tikai izdzīvot, bet arī saglabāt čipsu ražotni, kaut arī vienas ražošanas līnijas vietā vajadzēja salikt lielās maizes krāsnis. Pat nopirkuši no armijniekiem maizes mašīnu, kādas tagad rāda vecās padomju filmās, kas izcepto izvadājusi pa visiem tālaika lielveikaliem Minska, Viļņa, Tallina

Tā tas turpinājies līdz brīdim, kad maizes tirgū ienākuši skandināvi. «Tauta tādu pufīgu, uzpūstu maizi nebija redzējusi, tāpēc mūsu batonus neviens vairs nepirka,» atkal smejas Laimonis.

Pārdevuši maizes krāsnis baltkrieviem, viņi no tiem nopirkuši līniju, ar kuru varēja ražot mazus kvadrātveida čipsus. Un -tavu brīnumu! – tā lieta aizgājusi. Pieprasījums bijis tāds, ka nav spējuši to apmierināt. Trūcis izejvielu. Radziņš kartupeļu pārslas un cieti sarunājis kādā Baltkrievijas kolhozā, bet iesaiņojumu pasūtījis Itālijā.

Tomēr pagājis neilgs laiks, un pircēji sākuši zvanīt, ka čipsi nav sakožami. «Izrādās – baltkrieviem aptrūkušās pārslas, un viņi, lai nezaudētu pasūtījumu, tās aizstājuši ar cieti. Skaidrs, ka, drusku pastāvējuši, tādi čipsi kļuva kā akmens. Vienā acumirklī viss tirgus bija pagalam,» notikušo atceras Laimonis. Nespējot atrast izejvielas citur, neatlicis nekas cits, kā sadedzināt arī no Itālijas atsūtīto iesaiņojumu. «Tas ugunskurs bija 25 000 dolāru vērts. Tik maksāja šis pasūtījums,» ar rūgtu ironiju saka uzņēmuma vadītājs.

Biļete uz Āziju

Lai varētu konkurēt ar lielajiem čipsu ražotājiem, 1995. gadā Beķeris pārtapa par Pērnes L, un uzņēmums izstrādāja tāda paša nosaukuma zīmolu. Bet, lai saglabātu savu vietu lielveikalos, kur tie nonāca vienā svara kategorijā ar nozares gigantiem Lay’s un Estrella, pašu produktu pārdēvēja par kartupeļu plāksnītēm. Vienlaikus sākuši fasēt eļļu un ražot etiķi, ko dara joprojām. Kādu laiku bijuši pat savi veikali ar padsmit pārdevējiem un gaļas izcirtējiem.

Arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kad tirgus atvēries pilnībā, nav gājis viegli. Kaut arī tolaik jau šo to eksportējuši. Gan uz kaimiņvalstīm, gan nedaudz uz ASV, Vāciju, Dāniju un Nīderlandi, no kurienes tika un joprojām tiek iepirktas kartupeļu pārslas.

«Par laimi, mēs izdzīvojām… Ar čipsiem, eļļu, etiķi, palaikam ražojām arī majonēzi… Patiesībā tādā garā varēja mierīgi turpināt. Vienīgi bija skaidrs, ka tad agrāk vai vēlāk pienāktu vakars,» skaudri secina Laimonis un neslēpj, ka sākumā, redzot, kā tiek izlietoti ES struktūrfondi – būvējot viesu mājas un mazefektīvas ražotnes -, raudzījies uz tiem skeptiski.

Bet 2005. gadā viņi aizbraukuši uz pirmo izstādi Vācijā, Ķelnē. Panākumi bijuši lieliski. Nākuši speciālisti no citām valstīm un teikuši – vienīgais, kas šajā izstādē esot interesants un ievērības cienīgs, ir viņu čipsi. Jo tādus – garos – čipsus Eiropā neviens neražoja.

«Mēs atgriezāmies ar kaudzi vizītkaršu un gaidījām – nu tik nāks pasūtījumi, bet nekā!» atceras Laimonis. Tomēr, pateicoties izstādei, viņi ieguvuši pašu galveno – pārliecību, ka viņu darbam ir perspektīva. «Vienīgi uzreiz bija skaidrs, ka ar veco ražotni tikt Eiropā nav nekādu izredžu,» turpina uzņēmuma īpašnieks.

Tāpēc 2009. gadā viņi iesnieguši pirmo projektu, lai piesaistītu ES struktūrfondus jaunas celtniecībai. Pašlaik realizēti seši šādi projekti. Uzcelta ražotne un noliktavas ar kopējo platību 5000 m2. Uzņēmumā uzstādītas 12 modernas pašu k-onstruētas automatizētas čipsu ražošanas līnijas, kādu, pēc Laimoņa teiktā, neesot nekur citur pasaulē.

Kopumā pēdējo sešu gadu laikā, ieskaitot pašu naudu un ES līdzfinansējumu, ražošanā investēti gandrīz desmit miljoni eiro. Tieši tik vērta izrādījās biļete uz Āzijas un Eiropas tirgiem.

Jaunā ražotne tika pabeigta 2012. gadā, un Laimonis smejas, ka celtniecības laikā ne tikai strādājis 18 stundu dienā, bet arī nakšņojis uzņēmumā, lai kādam neieniezētos nagi kaut ko pievākt no būvlaukuma. «Pašlaik mēs ražojam čipsus ar 15 dažādām garšām, kas tiek eksportēti uz vairāk nekā 20 pasaules valstīm,» saka uzņēmuma īpašnieks. To vidū ir Dienvidkoreja, Japāna, Honkonga, Ķīna, Dienvidāfrika, Kuveita, Katara, Apvienotie Arābu Emirāti… Eksports sasniedz ap 70% no saražotā, bet uzņēmuma kopējais apgrozījums pērn bijis ap 4,5 miljoniem eiro.

Pašlaik, kad izietas visas nepieciešamās pārbaudes un iegūts starptautiski atzītais BRC sertifikāts, Pērnes L čipsiem, ko globālajos tirgos jau vairākus gadus tirgo ar patentētu preču zīmi LONG CHIPS, vairs nav jāslēpjas aiz pieticīgā kartupeļu plāksnīšu nosaukuma. Ar šo preču zīmi jau pusgadu tos var nopirkt arī Latvijā.

Nesen noslēgts līgums ar divām Francijas lielveikalu ķēdēm un Tesco veikalu tīklu par čipsu piegādi Lielbritānijas tirgum, kur šai ķēdei esot ap 3000 tirdzniecības vietu plus vēl vairāki simti Īrijā.

Pagaidām gan jaunā ražotne izmanto tikai 25% no savas jaudas. «Bet, līdzko atbilstoši šiem līgumiem saņemsim pasūtījumus, ražošanas līnijas tiks iedarbinātas. Un man nevajadzēs klientiem taisnoties, ka apjomi ir par lieliem un mēs tik daudz uzreiz nespējam saražot,» saka Laimonis Radziņš, īpaši uzsvērdams vārdu «uzreiz» – jo garos čipsus gari gaidīt neviens negribēs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ja tu dari un redzi sava darba rezultātu, tad rodas papildu spēki. Arī dēls Kristaps un meita Maija tagad strādā uzņēmumā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

90. gadu vidū saņēmām pasūtījumu no milzīgas Krievijas pārtikas kompānijas. Produkciju veda vagoniem. Katra čipsu paciņa piedalījās loterijā, to izspēlēja Krievijas televīzijā. Laimētājs tika pie žiguļa. Beigās izrādījās, ka tā ir piramīdas shēma – no viena ņem, otram dod. Kad tā sabruka, palika parādā kādus 150 000 dolāru.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Vispirms  jāizvērtē paša gribēšana un varēšana. Vai esi gatavs strādāt, stundas neskaitot, septiņas dienas nedēļā un 365 dienas gadā?

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu