”Atkal siltuma krusts kaklā!”

Quo vadis? Centralizētā siltumapgāde Rīgas plānošanas reģionā

Pienācis rudens un sākusies kārtējā apkures sezona. Latvijā apkures sezona ilgst vidēji 200 dienas gadā, un liela daļa daudzdzīvokļu māju iemītnieku saka: “Atkal siltuma krusts kaklā!” Par siltumu ir jāmaksā, nedzīvojam taču Marokā vai Spānijā. Taču – vai patiesi centrālā siltumapgāde ir tāds akmens krusts, kas nemainās un negrib strādāt efektīvāk, nodrošinot komfortablāku dzīvi saviem klientiem?

Ja apskatām centralizētās siltumenerģijas galapatēriņa sadalījumu Latvijā 2015.gadā, tad redzam, ka tieši Rīgas plānošanas reģionā – galvaspilsēta, tās tuvākā un tālākā apkaime – tas ir vislielākais – 66,6%. Pārējā Latvijā vairāk izmanto lokālās un individuālās apkures sistēmas, nevis centralizētās siltumapgādes sistēmas (CSS). Tā kā Rīgas areālā ir koncentrēta lielākā valsts iedzīvotāju daļa un izveidots blīvākais centralizētās siltumapgādes pārvades tīkls, ļoti aktuāls ir jautājums, kā tālāk attīstīt centralizēto siltumapgādi, kā samazināt siltuma nodrošinājuma krusta smagumu.

Ir tādi centralizēto siltumapgādes tīklu īpašnieki, kuri nemēģina modernizēt savas sistēmas, lai piegādātu kvalitatīvāku un lētāku siltumu, bet prasa sabiedrisko pakalpojumu regulatoram noteikt palielinātus tarifus.

Tas lika Rīgas plānošanas reģionam izstrādāt Siltumapgādes attīstības rīcības programmu jeb tematisko plānu 2014.-2020.gadam.

Rīcības programmā analizēts siltumenerģijas pieprasījums no 2009.gada. Kopējais siltumenerģijas pieprasījums Latvijā ir apmēram 20,28 teravastundas (TWh) gadā jeb 48% no visa patēriņa valstī, no tā Rīgas reģionā – 9,5 TWh. 1 teravatstunda ir enerģija, ko izlieto stundas laikā, ja jauda ir 1012 vatu. Centralizēti Rīgas reģiona pašvaldībās pēdējos gados tika nodrošināta siltumenerģija 4,6 TWh gadā, respektīvi 48% no visa siltumenerģijas pieprasījuma. Tikai galvaspilsētā vien centralizēti saražotais siltumenerģijas daudzums veido ap 50% no visā Latvijā centralizēti saražotā siltuma.

Lielākie siltumenerģijas patērētāji ir daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas, vienģimeņu mājas un sabiedriskās ēkas. Tikai ļoti nelielu daļu siltumenerģijas pieprasījuma veido rūpnieciskais sektors. Pašlaiks centralizētās siltumapgādes sistēmas ir lielu izaicinājumu priekšā. Masveida siltuma patērētāju energoefektivitātes pasākumi, strauja atjaunojamo energoresusrsu tehnoloģiju attīstība, modernu siltumenerģijas uzskaites un kotroles sistēmu ieviešana, kā arī iedzīvotāju skaita samazināšanās un ieradumu maiņa kardināli samazina un samazinās siltumenerģijas pieprasījumu centralizētajās sistēmās.

Valsts Enerģētikas ilgtermiņa attīstība stratēģija paredz līdz 2030.gadam samazināt siltumenerģijas patēriņu ēkās vidēji līdz 100 kilovatstundām (kWh) uz vienu kvadrātmetru gadā no pašreizējiem 220-250 kWh/kv.m gadā. Kilovatstunda ir enerģija, ko izlieto stundas laikā, ja jauda ir 1 kilovats. Kvalitatīvas renovācijas rezultātā īpatnējais siltumenerģijas patēriņš apkurei nepārsniedz 70 kWh uz vienu kvadrātmetru gadā. Tas nozīmē, ka vienai ēkai siltumenerģijas patēriņu iespējams samazināt par pusi.

Eksperti prognozē, ka tuvākajā nākotnē siltumenerģijas patēriņš samazināsies par 15-30%.

Aktuāls kļūst jautājums: ”Quo vadis” jeb ”Kurp dodies”, centralizētā siltumapgāde? Analizējot pēdējo trīs gadu laikā kurināmo daudzumu katlu mājās un koģenerācijas stacijās, ko izmanto siltumenerģijas ražošanai, redzams, ka 83% veido dabasgāze, nākamā ir kurināmā koksne 15%, biogāze ap 2% un pārējie kurināmie – mazuts, ogles, u.c. 0,5%. Kurināmā veidu izmantošana Rīgas reģiona pašvaldībās ir ļoti atšķirīga, piemēram, Babītes, Baldones, Ķekavas un Ikšķiles novada lieto fosilo kurināmo, savukārt Saulkrastu, Mālpils, Ķeguma un Alojas novada – tikai atjaunojamos energoresursus. No biomasas veidiem Rīgas reģionā visizplatītākais kurināmais ir šķelda – 88%, malka – 6%, granulas – mazāk par 1%.

Centralizētās siltumapgādes sistēmas pasaulē savā attīstībā ir izgājušas trīs paaudzes. Ar katru CSS paaudzi notika siltumnesēja temperatūras samazināšana: no tvaika līdz karstam ūdenim ar temperatūru 90/60 grādi. Pašlaik Eiropā lielākoties izmanto 3.paaudzes CSS, ko sauc par vidējas temepratūras siltumapgādes sistēmām.

Tagad sākusies pāreja uz 4.paaudzes centralizētajām siltumapgādes sistēmām, kas orientētas uz samazinātu enerģijas patēriņu.

Šādas CSS koncepcija pamatojas uz zemas temperatūras siltumapgādes sistēmu un atjaunojamās enerģijas plašu izmantošanu. CSS paredz arī jauna elementa – sezonālās akumulācijas tvertnes – pielietošanu, kas efektīvi ļauj izmantot atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas, piemēram, siltumsūkņus un saules kolektorus. Pasaulē par līderi 4.paaudzes CSS izstrādē un ieviešanā ir kļuvusi Dānija, kur tās izmanto vairākās pilsētās un ciematos.

Izmantojot energoapgādes modelēšanas programmu ”EnergyPLAN”, analizēti trīs dažādi alternatīvi centralizētās siltumapgādes sistēmu attīstības scenāriji Rīgas reģionā. Bāzes scenārijs, efektivitātes scenārijs un zema oglekļa scenārijs iezīmē attīstības virzību, kāda būs centrālā siltumapgāde reģionā 2020.-2030.gadā. Scenāriji savstarpēji salīdzināti pēc energoresursu patēriņa, kopējo radīto CO2 emisiju apjoma un diskontētām kopējām gada izmaksām, lai nodrošinātu nepieciešamo enerģijas pieprasījumu.

Modelēšanas rezultāti lika izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, līdz 2020.gadam jāaizstāj dīzeļdegvielas, ogļu un elektroenerģijads izmantošana siltumapgādes vajadzībām, kā arī pakāpeniski jāatsakās no dabasgāzes kā kurināmā resursa. Otrkārt, atbilstoši valsts un Rīgas reģiona kopējiem mērķiem ir jāpaugstina atjaunojamo energoresursu – biomasa, ģeotermālā enerģija, saules enerģija – izmantošana CSS līdz 30%, bet lokālās apkures sistēmās – līdz 60%.

Pašlaik atjaunojamo energoresursu daļa siltumenerģijas kurināmā bilancē ir tikai 17%.

Treškārt, svarīgi stimulēt jaunu patērētāju pieslēgšanu efektīvām CSS, lai nodrošinātu to ilgtspējību. Jāierobežo zemas lietderības fosilo autonomās apkures iekārtu uzstādīšanu teritorijās, kur ir pieejama centralizētā siltumapgāde. Beidzot arī pašiem CSS uzņēmumiem ir jāpārorientē sava darbība no siltumenerģijas ražošanas un pārdošanas uz energopakalpojumu sniegšanu galalietotājiem.

Lai nodrošinātu centralizētās siltumapgādes priekšrocības un nepārtraukti attīstītu siltumenerģijas ražošanu, tās piegādi un servisa līmeni, ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas. Daudzās iedzīvotāju aptaujas par centralizēto siltumpagādi ir parādījušas, ka cilvēkus apmierina CSS, bet neapmierina siltumapgādes pakalpojuma augstie tarifi un iespēju trūkums uzturēt telpās sev tīkamu temperatūru. Tātad centralizēto siltumapgādes sistēmu attīstībai jāmeklē finanšu resursi ārpus savas apkalpes zonas.

Pašlaik Latvijā ir pieejami vairāki finanšu atbalsta instrumenti, kurus noteiktos gadījumos var izmantot CSS uzņēmumi. Tie ir ES fondi, komercbanku īstermiņa aizdevumi un ilgtermiņa ieguldījumi, ALTUM atbalsta programmas, ES programma “Apvārsnis 2020” energoefektivitātei un vairākas inovatīvas investīciju platformas – Rotācijas fonds, SUNShINE platforma. Tomēr katrs atbalsta instruments ir citādāks un ne vienmēr nodrošina prasīto finansējumu. Ēku energoefektivitātes uzlabošanai pašvaldības un iedzīvotāji saskaņā ar Energoefektivitātes likumu var slēgt tā saucamos ESKO jeb energoefektivitātes pakalpojumu līgumus līdz 20 gadiem, tā nodrošinot finanšu līdzekļus mājokļu atjaunošanai.

Uzņēmumiem modernizējot CSS, svarīga ir siltumapgādes pieprasījuma un piedāvājuma kartēšana.

Tā dod iespēju novērtēt siltumenerģijas pieprasījuma blīvumu un pārpalikumu pašvaldības teritorijā. Līdz ar to pašvaldībām ir vieglāk analizēt siltumenerģijas pieprasījuma izmaiņas tuvākajā nākotnē, kā arī iespējamos siltumapgādes attīstības scenārijus. Process ir diezgan darbietilpīgs, jo prasa liela daudzuma dažādu izejas datu savākšanu un apstrādi ar speciālām programmatūrām.

Rīgas reģiona Siltumapgādes attīstības rīcības programma – tematiskais plāns 2014.-2020.gadam noteic, ka līdz 2020.gadam reģiona pašvaldībām ir jāatbalsta ilgtermiņā izmaksu ziņā konkutrētspējīgas, videi draudzīgas un cilvēkiem drošas siltumapgādes izveide. Jāuzlabo energoefektivitāte galalietotāju pusē, nodrošinot augstu komfortu telpās un racionālu enerģijas patēriņu.

Jānis Miezeris ir Rīgas plānošanas reģiona un starptautiska projekta “RES H/C SPREAD” eksperts.