Berlīne—Rīga

Guna Kaņepe un Nikolajs Žiļcovs dzīvo Inešos, Piebalgas novadā. Intervijas dienā, ieraugot sniegam sniegu, abi nopriecājušies — nosegs dubļus un bildes būs skaistākas. «Gaidu, kad slapjais laiks beigsies. Kamēr bija sniegs un uzsalis, govis smuki izskatījās,» saka Guna, sagaidot mūs dzīvoklī Inešos. Ne velti viņas vīra Nikolaja pirmie vārdi latviski bijuši: «Slapjš sniegs.» Nikolajs rāda, ko nopircis, — latviešu valodas mācību grāmatu. Vēloties apgūt tā, lai var sazināties. Ikdienā ar sievu Gunu viņš sarunājoties gan vācu, gan krievu valodā. Ar suņiem Šuriku un Bingo gan abi runājot tikai vāciski. Suņi ir īsti vācieši, un uz Latviju ar saimniekiem pārvākušies pirms diviem gadiem.

Mēslus netīrīšu
Guna dzimusi Valmierā, Nikolajs — Krievijā, Piemaskavā, taču 20 gadus dzīvojis Berlīnē. Par krievu Nikolaju īsti saukt nevar, jo viņa tētis ir ukrainis, bet mamma nāk no Kazahstānas. Guna uz Vāciju devusies pirms divpadsmit gadiem, lai Berlīnes Tehniskās universitātes maģistrantūrā studētu mediju zinātni. Nikolajs turpat mācījies enerģētiku. Abi iepazinušies angļu valodas kursos. Pabeiguši studijas, turpinājuši dzīvot Berlīnē. Guna strādājusi tūrisma jomā, Nikolajs — ķīmiskās rūpniecības inženiera darbu. «Mēs daudz ceļojām, peldējām un braukājām ar riteņiem,» par dzīvi Vācijā stāsta Guna.

2014. gadā abi nosprieduši, ka derētu iegādāties īpašumu, kur dzīvot vasarās. Vācijā zeme dārga, tāpēc abi raudzījušies uz Latviju. «Man gribējās dzīvot laukos. Vilkme būt tuvāk dabai laikam nāk no bērnības. Vecmammai bija lauki, darīju dažādus darbus. Man tas patika,» stāsta Nikolajs. Vasarā, viesodamies Latvijā, abi aizbraukuši apskatīt Piebalgu, jo Gunas vecvecāku dzimtā puse esot Dzērbene, vecāku — Valmiera. Nikolajam Latvijas daba patikusi. Atgriezies Berlīnē, sācis internetā skatīt sludinājumus. Ja jau māju ar zemi, tad kaut kas jādara! Nikolajs iedomājies par savvaļas govīm, kas ganās pašas, un kāds strādnieks pa ziemu tās pieskata. Domu atmetis, kad izlasījis par Gelovejas šķirnes govīm. Tā ir Skotijā radīta šķirne, kas pazīstama ar augstvērtīgu gaļu. Gelovejas ir populāras arī dabas parkos, jo darbojas kā zāles pļāvēji. Ieraugot bildēs sprogainās galvas, Guna piekritusi. Tikai noteikusi: «Mēslus nevākšu.» To atceroties, viņa smejas: «Un ko es daru tagad? Eju un tīru!» Viņas pieredze ar mājlopiem bijusi maza. No bērnības atceroties mēslu kaudzi pie kūts un to, kā tētis ar vectēvu pieņēmuši govij dzemdības.

Apskatīt Gelovejas Guna un Nikolajs devušies turpat Vācijā. Gotiņas ganījušās zaļā zālē, rāmi gremojušas. Saimnieki cienājuši ar šmorētu rolādi. «Vēl brūnā mērcīte klāt, kartupelīši. Un pašu spiesta ābolu sula. Tīīīk garšīgi!» atceras Guna.

Gelovejas šķirnes lopu gaļa ir spēcīga, tumša, līdzīga medījumam. Govis uzbarot nav iespējams, tāpēc tās aug lēnām. Pēcnācēji rodas dabīgā ceļā. Vācijā lopi daudzviet dzīvo savvaļā un, zāli ēzdami, rūpējas par pļavām.

Kad Guna un Nikolajs par savu ideju pastāstījuši radiem un draugiem, visi bijuši neizpratnē. Tieši sajūta, ka ej pret straumi, bijusi grūtākais. Nikolaja mamma, kura pati augusi laukos, teikusi: «Koļa, kādas govis?! Tas ir grūti. Pilsētā taču tik labi!» Viņš atbildējis, ka nav jau pilsētā slikti, taču jūtot vajadzību būt tuvāk dabai. Izdarīt kaut ko savu. No A līdz Z. No idejas līdz izpildījumam. Nevis būt vienam no kopīga darba veicējiem. Guna saka: «Ej iesit mietiņu, un viņš tur stāv. Un rinda mietiņu. Visi aploki ir Nikolaja taisīti.»

Ūdeni nes rokām
Gunas un Nikolaja Silamežsargu mājas ieskauj mežs, Sustalas upe, plašas ganības. Tagad viņu īpašumā esot 30 hektāru, un vēl 40 tiekot nomāti. Māja ir sliktā stāvoklī, un tajā iespējams dzīvot tikai vasarās. Pārējā laikā — dzīvoklī Inešos.

Pirmās govis nopirktas 2014. gada aprīlī. No dāņa, kurš Mazsalacā izpārdevis Geloveju saimniecību. Par to Guna un Nikolajs uzzinājuši, vēl būdami Berlīnē, tāpēc aizsūtījuši Gunas vecākus nobildēt lopiņus. Sākumā gan bijusi doma govis pirkt Vācijā, taču, kad paši ieradušies Mazsalacā un ieraudzījuši dubļos stiegošos telēnus, saskaitījuši naudu un nopirkuši visus. Skaitā 31. Vēlāk izrādījies, ka šķirne nav tīra, tāpēc piepirkuši sešas teles un vienu bulli no Vācijas, vēl divus buļļus no Igaunijas. Teles bijušas grūsnas, Latvijā viņām piedzimuši teliņi — Karmena, Cēzars un Stella. Šovasar viņus varēšot pārdot. Lai nodrošinātu šķirnes tīrību un mainītos ar buļļiem, Guna regulāri uzturot kontaktus ar citām saimniecībām. Latvija tādu ir ap 20.

Jaunie saimnieki ir nodibinājuši uzņēmumu Baltic Galloway. Tā mērķis — izveidot šķirnes ganāmpulku un pārdot pēcnācējus. Govis sevi drusku arī atpelna, jo labi strādā kā zālēdāji — par sakoptajām ganībām var saņemt Eiropas Savienības subsīdijas. Kad Geloveju būs krietni vairāk, varēs domāt arī par gaļas tirdzniecību.

Dodamies no Inešu dzīvokļa uz ganībām. Tās ir aptuveni divu kilometru attālumā. Mūs sagaida 43 sprogainas galvas. No tām astoņi buļļi, pārējās ir lēdijas. Mīlīgi čirkainām galvām, garām skropstām. Kungi ir drošāki. Pirmais klāt nāk Ferdinants, tad Kārlis, kura tēvs 2010. gadā bijis Lielbritānijas čempions. Pats Kārlis izaudzis lauksaimniecības universitātē Vācijā un radis pie cilvēkiem, garšojot āboli un burkāni. Guna rāda, ka dažiem uz muguras ir balta svītra: ja pāri visai mugurai, šķirne tīrāka.

Kad govis sukā, tās labsajūtā piever acis. Saku Gunai, ka jauks darbs — glāstīt dzīvu būtni! «Jā, forši, jūtos kā atvaļinājumā!» Sukāšanai gan ir arī aprēķins. Lopi jāpieradina, jo reizēs, kad atbrauc veterinārārsts, kaut kā rokā viņi jāsadzenā. Lai noņemtu asinis, govis jāieved speciālās stalažās. Tās izskatās pamatīgas. Prasu Gunai, cik tādas maksā. Viņa saķer galvu un noskurinās. «Labāk neprasi. Te viss ir nauda. Sākot ar zābakiem mums pašiem.» Brangas investīcijas prasa māja, kas nav labā stāvoklī, tāpēc nācies nopirkt dzīvokli Inešos. Vismaz ir duša ar silto ūdeni. Internets. Tas svarīgi, jo Guna turpina darbu tūrisma aģentūrā, strādājot attālināti. Sagatavo ceļojumu paketes, ko var iegādāties internetā. Arī Nikolajs daļu darba varot veikt uz vietas — darbojas ar programmatūru, kas attīra ūdens filtrus pilsētai. «Tagad mani vairāk vajag saimniecībā,» viņš stāsta, ka siena ruļļu velšana un ūdens spaiņu nešana ir piemērotāks darbs vīrietim. Mazāk darāmā ir vasarā, bet ziemā govis jābaro katru dienu. Pagaidām nav atbilstošas tehnikas, kas atvieglotu darbu, tāpēc siena ruļļi jāveļ. Skābsiens — jānes ar dakšām. Mīnus grādos jāsilda ūdens un jānes spaiņos, jo šļūtenē tas sasalst.

Braukt uz bankomātu
Vakaros pārņemot patīkams nogurums. Miegs nākot brīnišķīgi. Berlīnē rītos Guna un Nikolajs gājuši skriet, nu tas vairs neesot vajadzīgs. Guna gan cenšoties vingrot, jo darbs saimniecībā ir pārāk vienveidīgs. «Saprotu, ka ķermenis ir mans darbarīks. Tas jāuztur formā. Vajag ļaut vienu dienu brīvu, svētdienu, lai nav tā, ka krīti.»

Dzīve Inešos abiem ir piedzīvojums. Vajag skaidru naudu, bet vienīgais bankomāts saplīsis? Jābrauc 40 kilometru uz Madonu. Gribas peldēt? Ņem auto un brauc uz Priekuļiem. Nikolajs esot labs peldētājs, un Priekuļu baseins viņam par īsu. Reizēm gribas aiziet uz kino, satikt cilvēkus. Abiem iziet ārpus mājas neesot vienkārši, jo kādam jāpieskata ganāmpulks. «Ar laiku būs strādnieki, taču pagaidām uzticamus cilvēkus grūti atrast,» saka Guna.

Berlīnieši esot apmierināti ar lēmumu sākt dzīvi laukos. Nav viegli, bet jūtas labi. Arī radi noticējuši abu idejai un ar prieku braucot palīgā. «Kur izjūtu gandarījumu? Sīkumos. Piemēram, kad dodu govīm sienu un viņas ēd. Mierīgi gremo. Tas ir meditatīvi. Patīkama sajūta,» saka Nikolajs. Guna neesot domājusi, ka atgriezīsies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. «Iedvesmoja tas, ka Latvijas laukos ir tik daudz ko darīt. Mums te rodas aizvien jaunas idejas. Katru dienu,» viņa saka. Abi uzskatot, ka lauki ir milzīgs iespēju avots, kur Vācijā nopelnīto naudu var lietderīgi ieguldīt. «Latvijas lauki ir brīnišķīgi!» staro Guna.

Lai meita runās latviski
Andris un Gerda Eglāji ar mazo Noru uz dzīvi Latvijā pārcēlušies 2015. gada vasarā. No Berlīnes. Tagad mīt Rīgas centrā. Andris ir Vācijas—Baltijas Tirdzniecības kameras vadītājs, Gerda — audzina Noru un kūrē Eglāju nelielo biznesu L grey — vīriešu džemperus, kas radīti no vietējo aitu vilnas dzijas.

Andrim šī esot otrā atgriešanās Latvijā. Ieguvis augstāko izglītību Vācijā, viņš 2006. gadā sācis strādāt reklāmas aģentūrā Mooz. Pēc pāris gadiem aizbraucis uz Berlīni, lai dibinātu Mooz filiāli. Paralēli sācis strādāt par mārketinga un reklāmas pasniedzēju Berlīnes Mākslu universitātē un Berlīnes Dizaina akadēmijā. Sekojis līdzi Latvijā notiekošajam, arī jaunumiem eksportā. 2012. gadā viņš pamanījis Gerdas radīto smalkvilnas apģērbu zīmolu sievietēm Minus40, kam bijuši panākumi gan Eiropā, gan Amerikā. «Aizrakstīju Gerdai lietišķu komplimentu,» Andris atceras vēstuli feisbukā. Pasniedzēju Eglāju interesēja Minus40 stāsts — viņš lekcijās analizēja konkrētā biznesa veiksmes, trūkumus un potenciālu.

Pirmoreiz abi satikušies tā paša gada vasarā. Viss bijis skaidrs. Gerda pārvākusies pie Andra uz Berlīni. Pēc diviem gadiem piedzimusia Nora. «Aizvien vairāk domājām par pārcelšanos uz Latviju,» atceras Andris. «Gribējās, lai Nora mācās latviešu bērnudārzā un nejauc valodas. Lai tiek pie kartupeļiem un āboliem no vecāku dārza.»

Gerdai Berlīnē paticis, taču pietrūcis Latvijas dabas. Jūras, mežu. «Berlīnes tuvumā gājām pastaigāties mežā ar suni. Atpakaļ nākot, suns pirmais aizskrēja līdz mašīnai un mūs gaidīja. Divas kundzes jau bija izsaukušas kārtības dienestu. Ja atnāktu vēlāk, suns būtu aizvests,» absurdo situāciju atceras Gerda.

Gadu no gada Andris sev solījies atgriezties mājās, taču atturējusi sakārtotā dzīve: darbs, paša remontētais īres dzīvoklis, sakārtotā veselības sistēma, apkārt mierīgi un pārtikuši cilvēki. Meita bija iemesls saņemties. Pērnā gada janvārī Andris sācis skatīt darba piedāvājumus Latvijā. Izsūtījis CV uz personāla atlases firmām. «Uzzinot, ka esmu Berlīnē un Rīgā būšu vasarā, interese noplaka,» stāsta Andris. 2015. gada jūnijā visi trīs sēdušies automašīnā un braukuši mājup.

Sākumā dzīvojuši pie radiem Rīgā, vēlāk atraduši īres dzīvokli. Viss bijis labi, taču neskaidrību radījis darbs. Andrim bijušas biznesa idejas, arī konkrēti piedāvājumi. Tie viņam šķituši pārāk zemu atalgoti, lai varētu uzturēt ģimeni. Ārzemēs iegūtā izglītība arī nav bijusi priekšrocība. Pirms astoņiem gadiem, atgriežoties Latvijā pirmoreiz, bijis citādi. «Tagad nav starpības. Cilvēki ar vietējo izglītību nav par mata tiesu sliktāki!» saka Andris.

Trešais mēnesis Latvijā. Augusts. Andrim joprojām nav bijis darba. «Uzkrājumi gāja uz beigām,» Andris atceras. Septembrī viss mainījies. Ziņa, ka viņš ir Latvijā, sasniegusi Vācijas—Baltijas Tirdzniecības kameras vadītāju, kura gribējusi mainīt darbu. Sazinājusies ar Andri. Viņa pieredze un zināšanas bijis tieši tas, kas vajadzīgs.

Rada džemperus
Daudzi draugi nav ticējuši, ka Eglāji tiešām paliks te uz dzīvi. Berlīni iemainīt pret Rīgu! Jā, dažās pozīcijās dzīve Vācijā bijusi lētāka. Piemēram, dzīvokļa īre. Arī visi ar bērnu saistītie izdevumi. Vieta bērnudārzā meitai būtu bijusi garantēta. «Daudzi Latvijā prasīja, kāpēc Norai nav vācu pilsonības vai vismaz dubultpilsonības. Teica, lai paskatāmies, kas Ukrainā notiek — drošāk būšot, ka bērnam ir arī vācu pilsonība. Tādu attieksmi es nesaprotu,» saka Andris. Skumji esot noraudzīties, kā latvieši svešumā dzenas pēc dubultpilsonības. Ne viens vien inteliģents latvietis Vācijā cenšoties citiem palīdzēt ar padomu, kā to izkārtot.

Eglāji ar dzīvi esot apmierināti. «Tikai nevajag klausīties tajos, kuri čīkst, un viss būs labi,» smejas Andris. Viņi novērtējot tīro gaisu, pastaigas mežā un gar jūru. Kultūras pasākumus. Draugu un ģimenes locekļu tuvumu. Un to, ka sākt kaut ko savu ir vieglāk nekā lielajā Vācijā. Tā novembra beigās tapis L grey. Jau vasarā Andris ieminējies Gerdai, ka viņam vajadzētu pamatīgu džemperi. Tādu, lai rokas normālā garumā un nežņaudz kaklu, lai pieguļ. Gerda sākusi zīmēt prototipu. Nav bijis tik vienkārši. Andris ir garš, un džemperi, kuri der roku garumā, uz auguma izskatās kā maiss. Iepriekš Gerda radījusi apģērbus sievietēm. Izrādās, vīrieši ir tik prasīgi! Nepacietīs skaistuma dēļ kādu sīkumu. Kad dizains izdomāts, sākusies dzijas meklēšana. Gribējies, lai džemperi top no Latvijas aitu vilnas dzijas. Izdevies, un novembrī bijis gatavs pirmais L grey darbs. To testējis Andris. Līdz nākamajiem džemperim tikt nav bijis viegli, jo pirms Ziemassvētkiem visi adītāji aizņemti. Tomēr izdevies pirmo partiju notirgot decembrī. Piecdesmit pelēču nonākuši pie draugiem un paziņām, kā arī modes konceptveikalā Taste Latvija.

Ar pirmo partiju atpelnīti ieguldījumi un nopirkta jauna dzija. Tapuši nākamie sešdesmit džemperi. Dažādās pelēkā nokrāsās. Pelēkās ne jau tāpēc, ka Fifty Shades of Grey, bet gan pēc Imanta Ziedoņa vārdiem: pelēkais ir gandrīz vissvarīgākā krāsa. Nosaukums L grey jeb Latvian grey tulkojumā no angļu valodas ir Latvijas pelēkais. «Tā ir labdabīga pasmaidīšana par sevi. Par Latvijas pelēkumu, introvertumu un piezemētību, kurā patiesībā ir milzu spēks.»

L grey apjomi ir mazi. Arī logo neliels un lakonisks. Uz piedurknes knapi pamanāms L burts. To var redzēt, kad valkātājs paceļ kreiso roku, runājot pa telefonu. Piedurknēm ir atšķirīgiem garumi. Apmierināti būs arī tie, kam ir garas rokas.

Jūtas vajadzīgāks
Ikdienā Andris izbaudot latviešu valodu un mediju telpu. «Jūtos jēgpilnāk ieguldījis savu laiku. Vajadzīgāks un noderīgāks sev un citiem. Savējais.» Šīs sajūtas nav bijis Vācijā, lai arī nav strādājis par melnstrādnieku, bet bijis pasniedzējs augstskolā un ar savu biznesu. Profesori svarīgākās sarunas noturējuši atstatus, tā teikt, savā klubiņā. «Izturējās jauki, taču visu laiku bija sajūta — esi laipni lūgts viesis, taču šī nav tava ballīte.»

Kas ir dzimtene? «Tās vērtību saproti, kad apdomā kāda mērķa vārdā dzīvo un strādā. Ja vēlies gūt tikai savu labumu, tad vari dzīvot jebkur. Varbūt tomēr vēlies dot atpakaļ vietai, kur esi uzaudzis?» Ar to Andris domājot nevis naudas sūtīšanu uz mājām, bet strādāšanu dzimtajā zemē. Viņam neesot skaidrs, kā jaunie profesionāļi, piemēram, ārsti, var izskoloties par valsts naudu, bet aizbraukt strādāt uz ārzemēm, kaut pāris gadu neatstrādājot Latvijā.

Eglāji nesola, ka paliks Latvijā mūžam. «Bija Vācijas posms, tagad ir Latvijas. Tad redzēs, kas notiks tālāk.»