Ieraugot bildēs sprogainās galvas, Guna piekritusi. Tikai noteikusi: «Mēslus nevākšu.» To atceroties, viņa smejas: «Un ko es daru tagad? Eju un tīru!»
Guna Kaņepe un Nikolajs Žiļcovs dzīvo Inešos, Piebalgas novadā. Intervijas dienā, ieraugot sniegam sniegu, abi nopriecājušies — nosegs dubļus un bildes būs skaistākas. «Gaidu, kad slapjais laiks beigsies. Kamēr bija sniegs un uzsalis, govis smuki izskatījās,» saka Guna, sagaidot mūs dzīvoklī Inešos. Ne velti viņas vīra Nikolaja pirmie vārdi latviski bijuši: «Slapjš sniegs.» Nikolajs rāda, ko nopircis, — latviešu valodas mācību grāmatu. Vēloties apgūt tā, lai var sazināties. Ikdienā ar sievu Gunu viņš sarunājoties gan vācu, gan krievu valodā. Ar suņiem Šuriku un Bingo gan abi runājot tikai vāciski. Suņi ir īsti vācieši, un uz Latviju ar saimniekiem pārvākušies pirms diviem gadiem.
Mēslus netīrīšu
Guna dzimusi Valmierā, Nikolajs — Krievijā, Piemaskavā, taču 20 gadus dzīvojis Berlīnē. Par krievu Nikolaju īsti saukt nevar, jo viņa tētis ir ukrainis, bet mamma nāk no Kazahstānas. Guna uz Vāciju devusies pirms divpadsmit gadiem, lai Berlīnes Tehniskās universitātes maģistrantūrā studētu mediju zinātni. Nikolajs turpat mācījies enerģētiku. Abi iepazinušies angļu valodas kursos. Pabeiguši studijas, turpinājuši dzīvot Berlīnē. Guna strādājusi tūrisma jomā, Nikolajs — ķīmiskās rūpniecības inženiera darbu. «Mēs daudz ceļojām, peldējām un braukājām ar riteņiem,» par dzīvi Vācijā stāsta Guna.
