No skatuves aizmugures slīpi pret skatītāju zāli novietotā milzu spogulī atspīd videoprojekcija, ko rāda uz grīdas.
Gaļinas Poliščukas Liepājas teātrī iestudētā Mūsu pilsētiņa piedāvā realitāti, kas mānās
Liepājas teātra izrādei Mūsu pilsētiņa dots īss un strikts žanra apzīmējums - «realitāte». Pirms 12 gadiem Gaļina Poliščuka Liepājā iestudēja Romeo un Džuljeta. Mīts, kas kļuva par jauniešu kulta izrādi. Tajā bija daudz agresijas, maiguma, tābrīža dzīves realitātes raksturu un notikumu patiesības - līdz pat īstai indes formulai, ko uz skatuves grīdas rakstīja Lorenco. Tāpēc ziņa, ka režisore atgriežas, lai kopā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu iestudētu šo Torntona Vaildera lugu, kas pārtapusi par dramaturģes Rasas Bugavičutes «versiju par Liepāju», bija ļoti vilinoša.
Turklāt esmu uzveduma mērķauditorija - ienākusi šajā pilsētā uz astoņpadsmit gadiem, te izauguši mani bērni. Tāpēc uzticējos izrādei uzreiz. Taču kādā brīdī uzticēšanās sāka zust, uzreiz pat neattopot - kāpēc.
