Romāns par cilvēkiem, kas nedrīkstēja dzīvot tuvāk kā 100 km no Rīgas
Labi, ka mēs neredzam savu nākotni. Citādi vispār neceltos no gultas, - brīnišķīgajā Treisija Letsa drāmā Augusts: Osedžas zeme (2007.gada Pulicera balva) saka Oklahomas inteliģentu ģimenes vecākā atvase Barbara. Viņas teiktais nāk prātā, kad lasu Gunas Rozes 101.kilometra galvenās varones Zelmas eksistenciālo vaicājumu: «Tu ej, bet nekad nezini, ko satiksi, kāds atgriezīsies un vai vispār atgriezīsies. Kā tu domā: ja cilvēki vienmēr zinātu, kurp ceļš aizved, biežāk paliktu mājā vai aizskrietu palēkdamies?» Zinājusi viņa savu ceļu, kaut vien tās 1948.gada 26.augusta dienas tālumā, Zelma noteikti paliktu mājās.
Šķietami maznozīmīgs gadījums, kas uz visiem laikiem sagroza apstākļus mums apkārt un tad arī mūs pašus, ir viens no šīs grāmatas kodoliem. Censties saprast - kur, kad, kas radīja pārmaiņas, pēc kurām vairs neesam tie, kas agrāk - var vienīgi vēsturiskā retrospektīvā, un Gunas Rozes romāns ir šāds - detalizēts atskats, mēģinājums «noķert» pirmkustinātājus. Autorei cieši ieskatoties savas dzimtas vēsturē un vienlaikus skatoties arī krietni plašāk par viena novada likteņstāstu, to ļauj veiksmīgi izraudzīta romāna galvenā tēma.
