Saeima pret tiesisku valsti

Saeimas deputāti, pieņemot politisku lēmumu jautājumā, kurš nepārprotami noregulēts likumā, nostāda sevi augstāk par likumu

„Sastrēgumstundā” (LTV 1  01.07.2014) Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītāja Inese Laizāne brīnījās: vai var būt tā, ka demokrātiski ievēlēta Saeima nevar atlaist Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP)? Var, bet tikai tad, ja tiek ievērots likums. Gluži tāpat kā tauta pēc tam, kad „nolēma sev Satversmi”, apņemas to ievērot, arī Saeimas deputāti ir pakļauti likumiem. Tā tas ir tiesiskā valstī.

Likums NEPLP gadījumā īpaši precīzi nosaka, kad var atlaist kādu no padomes: nāve, kriminālatbildība, neierašanās darbā. NEPLP neatkarība likumā tiek jo īpaši aizsargāta tālab, ka padome sargā mediju neatkarību no politiķu ietekmēm. Lai žurnālisti varētu netraucēti darīt savu darbu sabiedrības labā. Tai skaitā vērtēt un kritizēt politiķu darbus.

Argumenti, kas izskanēja „Sastrēgumstundā” – reputācija, slikta komunikācija, Valsts kontroles atzinums* nav minēti likumā, tie var tikt apspriesti, lai uzlabotu padomes darbu, bet nevar būt iemesls atlaišanai.

Taču var prognozēt, ka par argumentiem galva netiks lauzīta. Pirmdien, visticamāk, Saeimā parādīsies politisks lēmumprojekts: atlaist Aināru Dimantu. Lai deputāti būtu informēti, viņiem ir nosūtīts 11 deputātu sacerējums, kuru Ilze Viņķele precīzi nodēvēja par „darbaļaužu vēstuli”. Precīzi tāpēc, ka Padomijā, kura nebija nedz brīva, nedz tiesiska, šādas darbaļaužu vēstules kalpoja, lai kādu atlaistu, lai aizliegtu kāda mākslinieka darbus vai pašu mākslinieku.

Tie Saeimas deputāti, kas Saeimas sēdē balsos par politisku NEPLP priekšsēdētāja atlaišanu, pārnes Padomijas praksi mūsdienu Latvijā. Tie drupina Latvijas valsts demokrātijas un tiesiskuma pamatus sekojošu iemeslu dēļ:

1. Saeimas deputāti, pieņemot politisku lēmumu jautājumā, kurš nepārprotami noregulēts likumā, nostāda sevi augstāk par likumu. Vilinājums sakārtot lietas, apejot likumu, var būt pietiekami liels, lai atkal un atkal savam sirdsmieram vai labumam paķertu kaut ko no tā, kas pieder mums visiem kopā – tiesiskas valsts.

2. No Satversmes simtā – vārda brīvības panta izriet Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums (EPL) un tas, ka likumā tiek īpaši aizsargāta padomes neatkarība. Politisku iemeslu, politiķu dusmu/nepatikas dēļ atlaista neatkarīgas, mediju pārraugošas institūcijas vadība nes sevī vēsti, ka a) NEPLP locekļiem ir jābūt paklausīgiem, jo ar līdzīgu politisku lēmumu var atlaist jebkuru no viņiem; b) sabiedrisko mediju vadītājiem un viņu žurnālistiem jābūt iztapīgiem, jo viņu neatkarīgā stāja, kuru, atšķirībā no iepriekšējās, Ā. Kleckina vadītās, šī padome aizsargā, ir jau līdz kaklam apnikusi dažiem/daudziem Saeimas deputātiem. Īpaši šī vēsts tiek sūtīta sabiedriskās televīzijas vadībai, jo drīzumā gaidāmas jaunas valdes vēlēšanas.

Centieniem graut tiesisku valsti ir spilgti precedenti jaunāko laiku Latvijas vēsturē.

1. 2007.gadā A. Kalvīša valdība iesniedza un Saeima pieņēma grozījumus Drošības iestāžu likumos, kas ļāva politiķiem tieši iejaukties drošības iestāžu darbā, tai skaitā iegūstot operatīvo informāciju. Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga izsludināja referendumu, grozījumi nestājās spēkā, bet nesen ievēlētā 9. Saeima strauji zaudēja popularitāti.

2. 2011.gadā Saeimas lēmums liedza KNAB veikt kratīšanu Aināra Šlesera dzīvesvietā. Tas bija būtisks arguments Valda Zatlera lēmumam atlaist 10.Saeimu.

3. 2007.gada rudenī A. Kalvīša valdība, kā ieganstu izmantojot Valsts kontroles konstatētos pārkāpumus KNAB grāmatvedībā (interesanti, ka tā laika Valsts kontroles vadītāja Ingūna Sudraba teica, ka tas nevar kalpot par iemeslu atlaišanai), bija apņēmusies atlaist KNAB vadītāju A.Loskutovu. 18.oktobrī sākās „Lietussargu revolūcija” – lielākā demonstrācija pēc neatkarības atjaunošanas un tai sekojošs pikets Doma laukumā, sabiedrības prasības valdībai un Saeimai. 5.decembrī Kalvīša valdība demisionēja.

Ko iespējams darīt, ja Saeimas vairākums balsos par neatkarīga mediju pārraugošas institūcijas sagraušanu?

1. A. Dimants Saeimas lēmumu varēs pārsūdzēt Administratīvajā tiesā un, ar lielu ticamību, pēc apmēram trīs gadiem tiesa lems, ka Saeimas politiskais lēmums ir bijis prettiesisks.

2. Jaunievēlētais prezidents R. Vējonis, kurš ir solījies būt Satversmes, tātad tiesiskas valsts un vārda brīvības sargs, varētu aicināt Saeimas deputātus nepieņemt lēmumu, kas vājina Latvijas demokrātijas un tiesiskuma pamatus. Bet, ja Saeima šo tiesību aktu tomēr pieņem, vērsties Satversmes tiesā, lai to apstrīdētu. Tomēr tas būs iespējams tikai tad, ja NEPLP iznīcināšana nebija viens no „paketes” jautājumiem, kas nodrošināja R. Vējoņa ievēlēšanu**.

3. Satversmes tiesā vērsties divdesmit deputātiem, lai Saeimas politisko lēmumu apstrīdētu kā neatbilstošu Satversmei un no tās izrietošajam EPL likumam. Maz ticams variants: kopš „Vienotības” prioritāte nav tiesiska valsts (par to liecina frakcijas vadītājas S. Āboltiņas un vietnieka K. Šadurska paraksti „darbaļaužu vēstulē”), savākt divdesmit deputātu parakstus diezin vai būs iespējams.

4. Satversmes tiesā varētu vērsties Latvijas Žurnālistu asociācija, jo lēmums par NEPLP atlaišanu tieši apdraud žurnālistu tiesības un pienākumu neatkarīgi un netraucēti darīt savu darbu. 2003.gadā, es, būdama laikraksta : Diena” redaktore, vērsos Satversmes tiesā, lai kā neatbilstošu Satversmei apstrīdētu Krimināllikuma pantu, kas paredzēja kriminālsodu par amatpersonu godu un cieņas aizskaršanu (ironiski, ka S. Āboltiņa nesen posās tādu pantu Krimināllikumā atjaunot). Tiesa atzina manas subjektīvās tiesības vērsties tiesā, argumenti par to, ka krimināllikuma pants ierobežo žurnālistu brīvību, tika ņemti vērā un tiesa sprieda, ka attiecīgie panti no Krimināllikuma svītrojami.

5. Par šo Saeimas lēmumu savu viedokli vajadzētu izteikt Tiesībsargam un izmantot savas tiesības novērst šo pārkāpumu. Varbūt vēl nav izsmeltas iespējas nosargāt tiesisku valsti?

*1.jūnijā rīta raidījumā Latvijas Radio 1 Valsts kontroles pārstāve skaidroja, ka „nelietderīgi iztērētie” līdzekļi, kas tiek pārmesti NEPLP, nav pazuduši, bet, atbilstoši mērķim, ir izmaksāti avansā, kā arī aicināja vērtēt pēc vienādiem kritērijiem: līdzīgā veidā naudu avansā ir izmaksājušas VARAM, Tieslietu, Kultūras, Labklājības, Izglītības un Veselības ministrijas, kopumā 40 miljonu apmērā.

**Par šādu versiju diemžēl liek domāt tas, ka Aivars Lembergs, būdams atklāts cilvēks, jau četras dienas pēc 2014.gada Saeimas vēlēšanām rakstā „Sabiedrisko mediju ilūzija” (8.10.2014,delfi.lv) definēja degošu prioritāti – tikt galā ar sabiedrisko mediju un to uzraugošo padomi. Pievērsu tam uzmanību rakstā „Graut vai stiprināt” (26.10.2014, delfi.lv): „Vai nākamajā valdībā un Saeimā vairākumam būs līdzīgi mērķi, rādīs laiks. Pilsoniskajai sabiedrībai būs rūpīgi jāskatās varai uz nagiem, lai sabiedrībai neatņemtu to, kas tai pieder – neatkarīgu un profesionālu sabiedrisko mediju.” A. Lemberga 1.jūlija atklāsme, ka sabiedriskie mediji un padome būtu „reformējama ar nokaitētu dzelzi” šīs bažas nostiprina. 

Autore ir partijas „Vienotība” pārstāve