Uzņēmumu dalībnieku (īpašnieku) reģistri atklāj bīstamas tendences

Iluzorā statistika valsts līmenī nedod priekšstatu, kā Latvijā jūtas bizness

Savulaik – 2013.gada maijā – grozot Komerclikumu un iekļaujot tajā t.s. “antireiderisma normas”, bija plānots “nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu”. Pirmais – aktualizēt uzņēmumu dalībnieku (īpašnieku) reģistrus, lai turpmāk izslēgtu kapitāldaļu nozagšanu kādam uzņēmējam – kapitālsabiedrības līdzīpašniekam jeb sarežģītus reiderisma uzbrukumus. Otrais – tādā veidā attīrītu uzņēmējdarbības vidi no tukšiem uzņēmumiem, kas tikai rada šķietamību par lielu kapitālsabiedrību masu valstī un līdz ar to – aktīvu uzņēmējdarbības vidi, tā apgrūtinot kontrolējošo iestāžu darbu.

Prasība pēc aktualizācijas testē dzīvos

Kā zināms, 2013.gada maijā tika pieņemti grozījumi Komerclikumā, nosakot, ka līdz 2015.gada 30.jūnijam visām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (SIA) Uzņēmumu reģistrā (UR) jāiesniedz Dalībnieku reģistra pirmais nodalījums jeb SIA aktuālais īpašnieku saraksts. Tas ar savu parakstu jāapstiprina SIA amatpersonai – īpašnieku ieceltajam valdes loceklim jeb valdes priekšsēdētājam. Turklāt visi paraksti jāapstiprina notariāli, tā nodrošinoties pret parakstu viltojumiem. Šie “antireiderisma noteikumi” tika pieņemti tāpēc, ka Latvijā 2012.gadā bija manāmi mēģinājumi nelikumīgi pārņemt uzņēmumus, viltojot īpašnieku vārdā UR iesniegtos dokumentus.

Te, protams, būtiski piebilst, ka viena īpašnieka SIA reiderisma riski ir salīdzinoši mazi, kamēr vairāku īpašnieku SIA – salīdzinoši augsti, kas var eskalēties pie īpašnieku savstarpējām nesaskaņām vai viena īpašnieka negodprātīgas rīcības attiecībā pret citiem īpašniekiem. Šajos gadījumos būtiska ir SIA valdes priekšsēdētāja loma, taču situācijas dzīvē ir dažādas – valdes priekšsēdētājs var būt vienlaicīgi arī viens no īpašniekiem, var būt viena īpašnieka “draugs” utt.

Tā kā paralēli minētajām “antireiderisma normām” – ar 2014.gada 1.janvāri – Latvijā notika pāreja uz eiro, kas prasīja kapitālsabiedrības pamatkapitālu izteikt eiro, UR aicināja visus uzņēmējus savu uzņēmumu reģistrācijas lietas UR aktualizēt, apvienojot abas lietas, tas ir, vienlaicīgi gan aktualizēt Dalībnieku reģistru atbilstoši jaunajām normām, gan veikt SIA pamatkapitāla pārreģistrāciju no latiem uz eiro.

Viss paliek pa vecam?

Taču patlaban saskaņā ar nesen – 21.maijā – Saeimā apstiprinātajiem Komerclikuma grozījumiem – noteikts, ka turpmāk SIA pamatkapitāla nomaiņa no latiem uz eiro UR veiks automātiski. Tiesa, uzņēmējiem paliek pienākums “kaut kad” ierasties UR, lai sava uzņēmuma lietas ietvaros iekļautu attiecīgos dokumentus. Savukārt par Dalībnieku reģistra nodalījuma aktualizēšanu šī prasība noteiktajā termiņā paliek saistoša tikai visām divu un vairāku dalībnieku SIA. Attiecīgi, ja viņi to neizdarīs, tad arī paši kļūs atbildīgi par iespējamiem reiderisma uzbrukumiem nākotnē.

Principā, tas nozīmē, ka viss paliek pa vecam: daļa uzņēmēju uzņēmuma dokumentus UR ir sakārtojuši, daži joprojām būs pakļauti reiderisma riskiem, bet uzņēmējus kontrolējošās iestādes joprojām varēs zīlēt, vai attiecīgā SIA, kas kā ieraksts figurē komercreģistrā, tiešām darbojas, vai tā stāv “tukša” un īpašnieku aizmirsta, vai arī “tukšums” ir tikai iluzors.

Tas, ka vairums cilvēku darāmos darbus atliek uz pēdējo brīdi, nebūtu nekāds pārsteigums. Līdz ar to arī tas, ka daļa uzņēmēju necenšas laicīgi sakārtot savus SIA Dalībnieku reģistrus nebūtu brīnums.

Aisberga neredzamā daļa

Taču šajā kontekstā būtisks ir cits aspekts – cik liela daļa uzņēmēju to nav izdarījuši tāpēc, ka negrib darīt, un cik – tāpēc, ka nespēj vienoties ar partneri vai partneriem, respektīvi, panākt to, ka partneris paraksta minētos it kā ļoti formālos dokumentus.

Domāju, nevienam biznesa vidē nav noslēpums, ka nereti vairāki partneri nolemj kopīgi dibināt SIA un kopīgi to pārvaldīt, lai nākotnē sasniegtu iecerētos mērķus. Taču nereti laika gaitā sanāk tā, ka viens īpašnieks aktīvi darbojas, kamēr otrs – vairāk laika un uzmanības velta citām lietām, piemēram, strādājot citviet. Citos gadījumos viens no partneriem ir aizbraucis pat uz citu valsti, un tas var notikt dažādu iemeslu dēļ – gan tādēļ, ka kādā citā valstī salīdzinoši veiksmīgi tiek attīstīts cits bizness, gan tādēļ, ka tieši pretēji – dzīvē gadījušās neveiksmes, kā rezultātā cilvēks vēlas būt “pazudis”, lai nebūtu sasniedzams, piemēram, kreditoriem.

Tāpat te jāmin tie gadījumi, kad agrākie domubiedri no draugiem un partneriem ir kļuvuši par naidniekiem, piemēram, otrs līdzīpašnieks prasa izpirkuma jeb atkāpšanas naudu un abiem agrākajiem partneriem domas nesakrīt attiecībā uz summu u.tml. Principā šajos gadījumos var runāt par visu nesaskaņu gammu, sākot no tā, ka vienkārši viens īpašnieks nezina, kur un kā meklēt agrāko partneri līdz savstarpējiem kašķiem un pat šantāžai.

Turklāt, ja vēl līdzās īpašnieka statusam agrākie domubiedri amatus SIA ir vēsturiski sadalījuši tā, ka “pazudušais partneris” ir ne tikai līdzīpašnieks, bet arī valdes priekšsēdētājs, tad tam īpašniekam, kurš vēlētos sakārtot uzņēmumu, bet ir tikai līdzīpašnieks un valdes loceklis, principā nemaz nav iespējams to izdarīt. Turklāt šajā gadījumā cilvēkam, kurš ir īpašnieks un valdes loceklis vienlaicīgi, personiskie riski ir īpaši augsti, ņemot vērā pēdējā gada laikā pastiprināto valdes locekļu atbildību.

Aktīva uzņēmējdarbība “uz papīra”?

Ko es ar visu šo vēlos teikt? To, ka uzņēmējdarbības vidē aisberga neredzamā daļa ir liela, un tāpēc likumdevēja sākotnējā iecere nebija slikta – caur Dalībnieku reģistru “piespiest” SIA īpašniekus sakārtot papīrus, kas daudzos gadījumos nozīmē arī sakārtot īpašnieku savstarpējās attiecības. Savukārt tos, kas nevēlas sakārtot ne papīrus, ne attiecības, atbilstoši tam, kā sākotnēji tika teikts – izslēgt no komercreģistra.

Jo patlaban šie uzņēmumi, kas formāli nodrošina aktīvas uzņēmējdarbības vides kvantitatīvos radītājus, bet reāli nedarbojas vai arī darbojas, izmantojot pietiekami komplicētas juridiskās shēmas, nenāk par labu nevienam – ne kontrolējošām iestādēm, kuras cenšas uzraudzīt visu jomu un tādējādi ne vienmēr spēkus tērē tur, kur vajadzīgs; ne citiem uzņēmumiem, kuriem grūti saprast, cik stabils ir potenciālais darījumu partneris un līdz ar to – vai pēc darījuma ar konkrēto uzņēmumu tam pa pēdām nesekos apciemojuma vizīte no Valsts ieņēmumu dienesta; ne tiem cilvēkiem, kuri kā dalībnieki (īpašnieki) vai amatpersonas iesaistītas uzņēmumos ar nesakārtotiem papīriem, kaut vai ņemot vērā jaunās normas attiecībā uz SIA amatpersonu atbildību.

Protams, uzņēmumos iesaistītajām personām ir dažādas iespējas, kā juridiski korekti savas attiecības ar SIA pārtraukt: valdes loceklis var no amata aiziet, līdzīpašnieks var savas daļas atdāvināt sabiedrībai. Lai gan šajos gadījumos īpašnieku maiņa ne vienmēr būs publiski redzama komercreģistrā, kas laika gaitā var mazināt sabiedrības un uzņēmēju uzticēšanos komercreģistra datiem. Protams, tie uzņēmumu līdzīpašnieki, kuri reāli darbojas, var paralēli veidot jaunu SIA un pamazām pārslēgt esošos līgumus uz jauno SIA. Taču finālā pie šādas pieejas uzņēmējdarbības aktivitātes statistika tikai augs, kamēr pamesto un faktiski “tukšo” SIA skaits arī.

Būtiska šajā kontekstā ir vēl cita lieta – iluzorā statistika valsts līmenī nedod priekšstatu, kā Latvijā tagad jūtas bizness. Vai, dibinot jaunas SIA, tas attīstās, plaukst un pumpuro? Vai pēdējiem spēkiem cenšas noturēties virs ūdens?

Autors ir juristu biroja “Birchlawfirm” vadītājs