Pliko skrējiens nav Baznīcas tradīcija

Baznīca ir atvērta visiem, taču ne visam

Nesenais Rinalda Gulbja raksts “Nakts pār baznīcu” bija tik izteiksmīgi izdaiļots ar manu foto, ka gandrīz dara mani par galveno protagonistu. Stāsts bija par to, ka Rīgas Sv. Pestītāja anglikāņu draudzei un Pestīšanas armijai atteikta līdzdalība Baznīcu nakts pasākumos. Patiesībā ne publiski, ne privāti neesmu izteicies pret šo draudžu piedalīšanos. Salīdzinot ar kolēģiem, man ir priekšrocība jau sen pazīt Sv. Pestītāja anglikāņu draudzes jauno ganītāju Jānu Jērumu – Grīnbergu. Pazīstu viņu kā taktisku un pieredzējušu vadītāju, kas necentīsies vienmēr pārbaudīt ekumenisko attiecību izturības robežas, kā to mēdza darīt viņas priekšgājējs.

Baznīcu naktī arī nenotiek kopīgi dievkalpojumi, kas prasītu stingrāku izvērtēšanu. Man tādēļ nebija striktas nostājas pret šīs draudzes piedalīšanos, tomēr es ar izpratni uztveru to, ka iebildumi varēja rasties citiem un atstāju viņu ziņā, vai tādus izteikt. Domāju, ka raksta autoram vai fotogrāfijas izraudzītājiem bija iespēja un varbūt pat atbildība pirms publikācijas noskaidrot faktus. Vairāk par to man nekas nebūtu piebilstams, taču R.Gulbja rakstā nedaudz moralizējoši ir locīti vārdi “ekumenisms”, “tradicionāls” un “atvērtība”. Pie tiem gribu nedaudz pakavēties.

Tikai sarunvalodā tradicionāls skaitās tas, kas pastāv gana ilgi un regulāri atkārtojas. Piemēram: “Jau 14. reizi Jāņu naktī Kuldīgā pāri vecajam ķieģeļu tiltam notika tradicionālais pliko skrējiens.” Reliģijā tradīcijai ir cita nozīme. Vārds ir cēlies no latīņu “trans” – pāri un “dare” – dot. Tradīcija ir mācības, reliģiskās prakses un vērtību tradēšana jeb nodošana no paaudzes paaudzei. Tradicionāla ir baznīca, kas dod tālāk to pašu, ko saņēmusi no Kristus, no apustuļiem un no Baznīcas atzītām autoritātēm.

Lai teiktu, ka baznīca ir tradicionāla, ar senuma mērauklu nepietiek. Nupat dibināta draudze var būt nevainojami tradicionāla, bet tā, kas pastāvējusi gadsimtiem ilgi, kādu dienu var rīkoties pavisam netradicionāli. Viena un tā pati baznīca var turēties pie senām liturģijas formām un sekot radikāli revidētai mācībai. Sarunvalodā “netradicionāls” mēdz nozīmēt – svaigs, radošs, interesants, taču Baznīcas valodā tas pirmkārt nozīmē atteikšanos no līdzšinējiem uzskatiem par labu citiem.

Pilnīgi hipotētisks piemērs: iedomāsimies mācītāju, kurš publiski piedalās San Mjan Mūna Apvienošanās baznīcas “Svētā vīna ceremonijā”. Mūns māca, ka Jēzus neizpildīja savu misiju, jo ļāva sevi piesist krustā, nevis apprecējās un radīja Dievam pēcnācējus. Tādēļ Dievs esot sūtījis īsto mesiju – Mūnu. Visiem, kas grib būt īstie Dieva bērni un pēcnācēji, jāpieņem Mūns un viņa sieva par “īstajiem vecākiem”, izdzerot svētā vīna glāzīti. To šis hipotētiskais mācītājs arī izdara TV kameru priekšā un vēl aizlūdz par Mūna misijas sekmēm.

Tradicionāla baznīca to novērtētu kā Kristus atzīšanu par neveiksminieku, un par sekošanu citam mesijam. Tā to skaidro pats Mūns. Neviens, kurš sper šādu soli, nevar pretendēt ne uz kādu tradicionalitāti. Ja kāda draudze šo mācītāju aicina par savu ganu, tas nozīmē, ka pieņem un atbalsta viņa uzskatus. Ko tas liecina par draudzes tradicionalitāti, neskatoties uz dievnama vecumu un arhitektūru? Tālāk par diecēzi – ja atbildīgais bīskaps zina par šo situāciju, bet neveic episkopālas pārraudzības pasākumus, tad acīmredzot nesaskata tur neko aplamu, ka viņa diecēzes garīdznieki seko citam mesijam. Ko tas liecina par diecēzi? Ko tas saka par baznīcu, kam šī diecēze pieder? Tādēļ labi, ja šādi gadījumi vienmēr paliek tikai hipotētiski piemēri. Reālajā dzīvē tie paceļ nopietnus ekumeniskus jautājumus un stipri apgrūtina sadarbību. To rāda ekumeniskās kustības nedienas visā pasaulē.

Mūsdienu ekumene nereti līdzinās Penelopei, kura naktī izārda to, ko pa dienu noaudusi. Seno pretrunu jautājumos, kas reiz izraisīja baznīcas šķelšanos, tiek panākta saprašanās, ir pieņemti nozīmīgi dokumenti.

Taču vietā tiek radīti jauni šķēršļi, kas atņem cerību sasniegt ekumenisma tradicionālo mērķi – redzamu vienību. Vismaz atvirza to par gadsimtiem. Homoseksuālā dzīvesveidā atklāti dzīvojošu personu iesvētīšana par priesteriem un bīskapiem ir smagi ievainojusi pašas anglikāņu kopienas vienotību pasaulē. Par katru jaunievedumu baznīcas praksē vajadzētu jautāt, kas tas ir – apustuliskās mācības svaigāka, radošāka tālākdošana vai atteikšanās no agrāko Baznīcas paaudžu vērtībām?

Pretrunās ar Bībeli un tradīciju baznīcas mēdz nonākt ne ļaunā nolūkā, bet cenšoties būt atvērtas. Jēzus aicina: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.” Ja viņš saka “visi”, kā lai baznīca nebūtu atvērta visiem?

Tomēr starp tradīciju un atvērtību nav pretrunas, ja atceras vienkāršu patiesību: Baznīca ir atvērta visiem, taču ne visam.

Jēzus aicina visus pliko skrējiena dalībniekus, bet ne jau turpināt skrējienu baznīcā. Viņš aicina visus, kas apzinās savus grēkus, tos nožēlo un nopūlas ap savas dzīves labošanu – nāciet pie manis, es jūs atvieglināšu. Viņš grēkus izpērk un piedod, bet nedod svētību tajos dzīvot.

Mūsu baznīcai pārmet homofobiju? Mēs labprāt piedāvātu LGBT ļaudīm rekolekcijas, kurās neviens viņus necenstos strostēt vai “naturalizēt”, bet būtu droša vieta lūgšanai, Rakstu lasīšanai un sarunai ar Dievu. Mēs varam kalpot viņiem ar Kristus dotajiem žēlastības līdzekļiem. Bet mēs nevaram viņus salaulāt. Mēs esam atvērta, taču tradicionāla luterāņu baznīca, kas uzskata par savu misiju glabāt un dot tālāk to, ko esam saņēmuši no Kristus, no apustuļiem un no reformatoriem. Atvērti visiem, taču ne visam. Domāju, ka ap šo principu var veidoties laba ekumeniska sadarbība starp baznīcām, kas domā līdzīgi.

Diskusijā neminēta palikusi Pestīšanas armija un klusējot ir pagriezusi otru vaigu. Manuprāt, tā ir viena no cienījamākajām kristīgajām organizācijām pasaulē, kas veic apbrīnas vērtu sociālo darbu tur, kur “tradicionālās” baznīcas bieži nevēlas doties. Ja šis notikums tai piederīgos ir aizskāris, man par to ir ļoti žēl. Kristus starp mums!

Autors ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps