Velosipēds piešķir liderīgumu

Satiksmes eksperts Pauls Timrots uzskata, ka velosipēdisti Rīgā ir izredzētā statusā, jo zina – par neprasmīgu braukšanu netiks sodīti

Šosestdien, 25.aprīlī, Rīgā sākas Velonedēļa un 1.maijā startēs “Kritiskā masa” – velobrauciens, kas atgādina par to, ka riteņi ir satiksmes dalībnieki. Braucēju skaits ik gadu Rīgā palēnām aug, salīdzinājumā ar pagājušo gadu – šogad par 17%. Nupat CSDD un Valsts policija veica kampaņu “Cieņas velopatruļas”, kurā secināja, ka Rīgā velobraucēji uzvedas cienījami, pārgalvīgu braucēju esot maz. Citās domās ir satiksmes eksperts Pauls Timrots.

Pirms diviem gadiem sadusmoji velobraucējus, tviterī ierakstot frāzi: «velosipēdisti šobrīd jūtas tikpat braši un izredzēti kā cilvēki brūnos kreklos Vācijā 30.gados!» Situācija uzlabojusies?

Nē. Velosipēds piešķir liderīgumu. Daļa cilvēku brauc, kā pagadās: pret spalvu, virsū cilvēkiem, suņiem un bērniem. Ar savu rīcību viegli uzspļauj pārējiem un par to netiek sodīti. Daži riteņbraucēji joprojām domā, ka ir vienīgie pareizie un, ievieš savu kārtību.

Kā tas izskaidrojams?

Daudziem nav autovadītāju apliecības un trūkst zināšanu par satiksmi. Trūkst empātijas. Negribas dalīt dzimumos, taču bieži vien meitenes ar kurvīti riteņa priekšā nevar trāpīt uz ceļa. Kur nu vēl starp kafejnīcas terasi un onkuli – gājēju. Man šo meiteņu žēl, jo notiks dabiskā atlase un viņas nepaspēs savairoties.

Nepiekrītu. Tieši kurjeri un citi lidojiešie kungi brauc baisi.

Bet viņi ir vairāk gatavi sadursmes novēršanai nekā kukažas ar groziņu. Viņi rēķinās – šodien vai rīt kritīs. Ja pēkšņi kaut kas izlēks priekšā, raus malā vai rāpus slīdēs.

Varbūt velojoslas vajag vairāk?

Man kā autobraucējam tās netraucē, jo pilsētas centrā cilvēkam ar riteni ir jābrauc. Lai ir kaut katrā ielā, bet jēdzīga! Lāčplēša ielas veloceliņa problēma ir tā, ka nav aizliegts kreisais pagrieziens automašīnām. Pie tam uz brauktuves atstāta vieta auto stāvvietām. Iedomājies, znots atved sievasmāti uz Jauno Rīgas teātri. Viņa kāpj ārā, domās pārņemta ar izrādi, nevis to, ka garām var braukt meitene ar riteni un groziņu.

Statistika rāda, ka šogad Latvijā cietuši 40 velobraucēji, bojā gājis – viens. Daudz vai maz?

Ne par to ir runa. Traumu dēļ dzīves kvalitātes kritums reizēm var būt dramatiskāks par nāvi. Tās var būt salauztas gūžas, sasitas galvas.

Kāpēc pats ar riteni vairs nebrauc?

Vairākus gadus eksperimentēju: atbraucu auto no Baltezera līdz centram, izcēlu no bagāžnieka saliekamo velosipēdu un braucu. Secināju, ka nekāds dižais laika ietaupījums nesanāk un pa centru labāk – kājām. Citādi iesvīdis piebrauc pie bankas Vecrīgā un meklē, kur pieslēgt riteni. Baidies, ka nozags.

Sākusies arī tūrisma sezona. Kā LTV raidījuma “TE!” vadītājs viesojies Latvijas pilsētās un tavs kritiskais skatījums saērcināja daudzus. Kas ir lielākā problēma tūrismā?

Attieksme. Liepājā mani daudzviet atšuva, tikai autostāvvietas soda kvīšu līmētāja bija cilvēcīga un runātīga. Kurzemniekiem tūrisms nespīd. Viņi ir lepni un sevī ierāvušies. Vajag taču tūrismā likt cilvēku, kurš ir jauks, kuram patīk tarkšķēt, kurš jūt otra garastāvokli, spēj pakalpot un neapvainoties, nevis radinieku, kuram vajag darbu.

Vēl katrā Latvijas miestā tagad ir Amatu māja. Katrā ir stelles, bet auž visas vienādi. Un vēl kaut ko no vates (filca – red.) tur taisa.

Aizputē meklēji nakstmājas jau krietnā tumsā, vairākās viesu mājas tā arī nepacēla telefonu. Pēc raidījuma tev pārmeta – ko gribot tik vēlu un mazpilsētā! Tā ir?

Labi, varbūt esmu stulbs, bet kur rakstīts, ka nav tiesību meklēt naktsmājas? Ja nu man riepa Aizputē saplīst un tur jāpaliek? Varbūt tad mājaslapā vajag ierakstīt: «Pēc desmitiem vakarā nezvaniet, jo esmu viesnīcas saimnieks, kurš naktī guļ. Un nevajag sūdzēties, ka nav klientu, jo ies sūdīgi, ja nevar pacelt telefonu. Bet re – Piena muižā taču tomēr pacēla. Tātad vienam nebija vienalga. Viņš pēc tam vēl piezvanīja, pastāstot, ka pa ceļam ir migla, lai braucam prātīgi.

Vairāk lasiet Ievas Albertes rakstā žurnālā “Ir” – “Velojoslu – kaut katrā ielā”.