Represēto piemiņas dienās jāgodina viņu dzīvesgriba
Par padomju varas varmācības upuriem, tajā skaitā 1949.gada 25.martā uz Sibīriju izsūtītajiem, var runāt un domāt dažādi. Var pamatoti šausmināties par prātam neaptveramu garīgu un miesisku nežēlību pret miermīlīgiem cilvēkiem, tajā skaitā ļoti daudziem bērniem, ko veikusi totalitāra valsts, tās varas īstenotāji un atbalstītāji. Var un noteikti vajag izzināt, izpētīt, aprakstīt un uzskaitīt visus šāda veida noziegumus pret nevainīgiem cilvēkiem cerībā, kas tas novērsīs līdzīgu režīmu un to noziegumu pret cilvēci rašanos nākotnē. Kā redzam joprojām Eiropā un civiet pasaulē, pilnībā pasargāti no tā neesam arī pēc tik daudz asiņu izliešanas un ciešanām.
Tomēr man šodien liekas svarīgāk runāt nevis tik daudz par ļaunas, totālas un mežonīgas varas rīcību, bet gan par to cilvēku rīcību, izvēli un gribu, pret kuriem šī vara vērsās. Galu galā tā nav nekāda netverama un bezpersoniska represēto masa ar numuriem vārdu vietā. Tie ir īsti cilvēki ar vārdiem, uzvārdiem un saviem dzīvesstāstiem. Daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū, nemaz nerunājot par viņu bērniem un mazbērniem. Turklāt izsūtīšana, sodīšana ar nāvi vai nosūtīšana uz gariem gadiem Sibīrijas vergu nometnēs, pastarpināti skāra arī viņu ģimenes locekļus un tuviniekus, kam paveicās palikt Latvijā un ārpus dzeloņstiepļu žogiem. Taču arī viņiem bija jāizdara sava izvēle par to, kā vērtēt notikušo un dzīvot turpmāk.
Spēka pavedieni
Ir skaidrs, ka katram padomju varas varmācības tieši un netieši skartajam cilvēkam ir savs īpašs stāsts un tie nav pilnīgi vienādu sižeta līniju caurvīti. Diemžēl daudzus stāstus mēs nekad vairs neuzzināsim, jo tie aizgājuši mūžībā, pašiem stāstītājiem nepārnākot no izsūtījuma un moku vietām vai baiļu iespaidā apzināti izvēloties klusēt pat ģimenes lokā. Pārāk daudz stāstu nav palicis arī no tiem cilvēkiem, kas, noticot padomju varai, novērsās no saviem tuviniekiem vai tieši piedalījās un atbalstīja šo varmācību.
Tomēr daudzajās pārcietušo cilvēku atmiņās un stāstos, kas lasīti, dzirdēti, filmās iemūžināti un ģimenēs mantoti, ir visai skaidri redzami līdzīgi spēka pavedieni. Kad par spīti necilvēcīgajiem apstākļiem, garīgām un miesiskām ciešanām, kā arī drūmajām nākotnes izredzēm (neaizmirsīsim, ka sākotnēji izsūtījums bija paredzēts uz mūžu), cilvēki spēja saskatīt jēgu gan savai dzīvei, gan savu bērnu nākotnei.
Tieši katra cilvēka stāja iepretim varai ir tā, kas galu galā pieveic un nogāž no māla kājām visnežēlīgākās un asiņainākās varas. Ja cilvēkam ir gribasspēks un apziņa, ka ļaunai varai nebūs iespējams salauzt viņa cilvēcību un vērtības pat vissmagākajos apstākļos, tad varas mūris sāk pamazām drupt. Tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks skaidri apzinās, ka savu patību var saglabāt arī par spīti varas milzīgajam spiedienam.
Nemāku teikt, kā cilvēki izsūtījumā un nometnēs tieši pieņēma lēmumus, taču diezgan daudz var nojaust no atmiņu krājumiem. Piemēram, izraujot bērnus no skolas un nosūtot uz Sibīriju, padomju varai neinteresēja, vai viņi varēs turpināt mācības skolā un vai viņi ir spējīgi mācīties krievu valodā. Tie bija tautas ienaidnieku bērni izsūtījumā uz mūžīgiem laikiem. Tādēļ tā bija vecāku atbildība parūpēties par savu bērnu nonākšanu skolā un pie iespējas vēlāk arī augstskolā, un to viņi arī darīja. Turklāt latvietības saglabāšana izsūtītajās ģimenēs bija papildus darbs, ko vecāki uzņēmās ļoti skarbos apstākļos un par spīti tam, ka atgriešanās Latvijā nebija garantēta.
Nekāda medus maize cilvēkus negaidīja Latvijā arī pēc atgriešanās, un pietiekami nožēlojama dzīve bija arī dzimtenē palikušajiem un padomju varas atstumtajiem tautas ienaidnieku tuviniekiem. Vai ļauties padomju varas kārdinājumiem, kas nozīmēja arī cilvēkam svarīgo līdzšinējo vērtību maiņu, vai arī saglabāt dzīvu savu vērtību kodolu, atsakoties no daudziem padomju varas “labumiem” – tāda izvēle daudziem cilvēkiem Latvijā bija jāizdara vēl ilgus gadus pēc drūmākajiem Staļina valdīšanas gadiem.
Sajust bijību
Lasot atmiņas un stāstus par izsūtījumā un nometnēs pārdzīvoto, ir visai viegli aizķerties un palikt tikai tajā pāridarījumu līmenī, jo varmācība ir bijusi patiešām šausmīga. Turklāt cilvēki jau neraksta tādā veidā, ka es nolēmu darīt tā un tā. To, kāds gribasspēks bija nepieciešams un kādas izvēles cilvēkiem bija jāizdara, var nolasīt netieši un vairāk aizdomājoties par to, kas atmiņu lappusēs nav tieši vārdā nosaukts un uzrakstīts.
Patiesībā mēģināt to labāk apjaust ir censties iedomāties sevi līdzīgā situācijā – ko es darītu tādā brīdī un tādā vietā. Un tas nozīmē iepazīties ar no padomju varas cietušo cilvēku atmiņām vairākkārt un dažādos dzīves posmos, jo vienu lietu cilvēks var saprast pusaudža vecumā, citu brieduma gados un ar ģimenes dzīves pieredzi, vēl citu jau pavisam cienījamā vecumā.
Varētu jautāt, kāda jēga par to ir runāt tagad, ja mūsu ikdienas dzīvē saskaramies ar pavisam citām lietām un diezin vai kāds mūs uz Sibīriju kādreiz vēl sūtīs? Kaut vai tādēļ, lai saprastu, cik nožēlojams ir Latvijas sabiedriskās saziņas telpā cītīgi kultivētais noskaņojums par to, cik slikta ir dzīve mūsu valstī, kā valsts mums nedod to un šito, kā tā neizaudzina un neizskolo mūsu vietā bērnus.
Ja reiz mūsu tautas gēnos ir tik daudz cilvēku, kas par spīti lielajām padomju varas nodarītajām ciešanām ir izaudzinājuši savus bērnus, saglabājuši latvietību un savu vērtību kodolu, tad kā gan mums šodien ceļas mēle gausties par šausmīgi grūto dzīvi un neesošo dzīves jēgu?
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (58)
rinķī apkārt 25.03.2015. 08.23
Tas izsūtīto gara spēks, kurš palīdzēja izdzīvot kremlinu nāves nometnēs ieslodzītajiem LR pilsoņiem, palīdzēja tiem tādos elles apstākļos nepazaudēt cilvēcisko stāju, šis cilvēcisko vērtību kopums būtu jāformulē tā, lai latviešu jaunā paaudze spētu pēc tā līdzināties.
Kādreiz bērnībā es centos atdarināt polārpētnieku Amundsenu. Gulēju ziemā pie atvērta loga, mazgājos ledus aukstā dušā … :) Bet tā bija tāda rotaļa tikai…
Mūsdienu jaunajai paaudzei būtu jāņem citi piemēri, piemēri no mūsu tautas dzīves pieredzes. Mūsdienu Latvijas jaunatnes gara spēka audzināšanas, rūdīšanas pamatā būtu jāieliek izsūtīto ciešanas un tas, kā šīs ciešanas tika pārvarētas.
Un vēl…:) Autore raksta par to, ka tai latviešu paaudzei, kura nonāca Kremļa verdzībā Sibirijā, latvietība bija īpaša vērtība, ja jau savu piederību latviešu tautai ieslodzītie centās nepazaudēt tajos necilvēcīgajos apstākļos.
Kad šodien lasu latviski rakstītus komentārus, vai pārgudri ” intelektuālus” rakstus, kuros tiek apsmiets un noniecināts latviešu nacionālisms, un, kad es saprotu, ka šādus tekstu izplata latvietis, man vienmēr ienāk prātā doma par to, ka tomēr vajadzēja tulīt pēc LR neatkarības atjaunošanas izvilkt gaismā visus tos ” centīgos” latviešus, kuri, pametot savu tautu, PSRS okupācijas laikā metās pakalpot komunistiem, viņu Latvijā ievazātajai varai. Tad varbūt šodien būtu mazāk aprobežotības apkārt, tad varbūt latvietis labāk saprastu to, ” kas es esmu…” un nemaldītos trijās priedēs, savas garīgās vērtības meklējot.
4
Kurmītis > rinķī apkārt 25.03.2015. 08.55
: ))))))
Ja, ja … kādas galaktiskas ciešanas! Kur no štrunta holokaustam līdz tam, vai ne?
Neesi vēl uzmodies, jeb tieši otrādi – jau paguvi „uz krūti uzņemt” no paša rīta? … : )
P.S. Kad es skatos un klausos uz tādu „Sibīrijas pastalu” kā kalniete, man brīžam gribas lai viņa tur – Sibīrijā arī būtu palikusi. Jeb, ja ne palikusi, tad vismaz viņu ar steigu vajadzētu uz turieni aizsūtīt atpakaļ.
Gaiss būtu tīrāks un dzīve skaistāka … : )))
0
andrejs > rinķī apkārt 25.03.2015. 13.03
Tiesi taa! Lachi,Kirhensteini bija iespējami tikai tāpēc, ka te bija nodibināt krievu okupantu vara.
0
aivarsk > rinķī apkārt 25.03.2015. 08.53
Tādu lāču un kirchenšteinu mums ir kāliem un birkaviem! Gazpromizatori, savicka drauģeļi, TUA tirgoņi un pagarinātāji, valsts apkrāpēji utt.
“diezin vai kāds mūs uz Sibīriju kādreiz vēl sūtīs?” – nesūtīs, nošaus tepat, ja mēs necelsimies vēlreiz, kā streļķu laikā!
0
koals > rinķī apkārt 25.03.2015. 12.33
Tiesi taa!Lachi,Kirhensteini.Manu vectevu izsutija gadu velak.Formalais iemesls-pazobelee atrada Brivvalsts karogu un Ulmanjlaiku presi.Nostuhcija cik sapratu kads vietejais,lai dabutu vinja vietu rupnicaa kaa brigadieris.Otrs vectevs-lauku inzenieris stastija atkal taa: vaciesi gaja garam vinja viensetai-ienaca paprasija udeni,oficieris vienigais ienaca majas ieksaa un nospeleja “saha” partiju,parunaja pa dzivi un aizgaja.Pec 3 gadiem sarkanarmiesi lidziga situacija- apsava lopinjus,bet virtuve bij ierikojusi savu tualeti.Abi vectevi nepiedalijas Otraja pasaules karaa,nebija nekados legionos.Bet tadi “kurmisi” ,ka sis musejais no “ir”,izraisa vemienu.
0
DD1 25.03.2015. 09.18
> Sanita Upleja
“nožēlojams ir Latvijas sabiedriskās saziņas telpā cītīgi kultivētais noskaņojums par to, cik slikta ir dzīve mūsu valstī, kā valsts mums nedod to un šito, kā tā neizaudzina un neizskolo mūsu vietā bērnus.”
Piekrītu no visas sirds. Valdības (ar to domājot MK, Saeimu un varbūt arī pašvaldību) vainošana visās savās neveiksmēs, atbildības novelšana uz valdību par kaut kā nedarīšanu kaitina ļoti, gan, kad to dzirdu no tuviniekiem, gan, kad to multiplicē TV. Ar to gan Latvija nav unikāla, bet…
5
Ēriks > DD1 25.03.2015. 15.46
DD1,pasaki,kāda ir mana atbildība un ko man darīt?
”Talsu novada pašvaldība par baltu velti uzdāvinājusi uzņēmumam SIA Meraks koksni no 50 hektāru lielas meža platības sanitārajām un kopšanas cirtēm, – tā liecina Pietiek lasītāju iesūtītie dokumenti. Pašvaldība gan apgalvo, ka dokumenti neataino pilnīgu ainu, taču nekādas papildus noslēgtas vienošanās nespēj uzrādīt.”
http://www.pietiek.com/raksti/pasvaldiba_nosledz_ligumu,_kurs_uznemejam_lauj_par_velti_izcirst_vairak_neka_50_ha_meza
0
edge_indran > DD1 25.03.2015. 10.36
——–
……bet pēc Valsts Kontroles revizīju publicēšanas, kaut kā dīvaini ap dūšu paliek – atkal totalitārisma recidīvi parādas, bez uplejisti-kuplejistu pļāpāšanas par “atbildību”:
“Valsts kontrole aicina Straujumu saukt pie atbildības vainīgos par valsts zaudējumiem”
http://www.diena.lv/latvija/viedokli/valsts-kontrole-aicina-straujumu-saukt-pie-atbildibas-vainigos-par-valsts-zaudejumiem-14062208?cp=1#comments
0
DikembeSakamoto > DD1 25.03.2015. 22.51
Kāda tad ir alternatīva? Nekritizēt Dombrovski par “veiksmes” stāstu? Un kur tad demokrātija? Tā jau valdošā kliķe pēdējās kauna drupatas pazaudēs.
0
edge_indran > DD1 25.03.2015. 22.56
——–
Ar demokrātiju viss kārtībā – vienreiz četros gados varēs likt gan+, gan-mīnusus vēlēšanu listēs!
Starp citu, Dombrovskis pats sevi kritizē (lasi – “ieņirdz”):
“Dombrovskis: Mēs pārāk aizrāvāmies ar liberālisma virzienu ekonomikā”
http://www.diena.lv/latvija/viedokli/dombrovskis-mes-parak-aizravamies-ar-liberalisma-virzienu-ekonomika-13945076
0
v_rostins > DD1 26.03.2015. 11.52
DikembeSakamoto
Nekritizēt Dombrovski par “veiksmes” stāstu?
_____________
Jau tikai par vienu “veiksmes”, valstij noblēdītiem 1,3 miljoniem, tam čekistu piesmietam izdzimtenim būtu jasapūst cietumā.
0
Absints 25.03.2015. 14.46
Tas, laikam nav tik vienkārši- saredzēt labo. Vienkāršāk ir nolikt, noriet, apspļaudīt, nolamāt. Un, ja nevar neko prātīgu pateikt par saturu, nolamāt autoru.
Mūsdienu fenomens ir lumpeņu publicitāte. Ja agrāk tāds žulstgāzejs varēja uzrakstīt vēstuli, bet to nedarīja (jo nemācēja pareizi rakstīt), savukārt saņēmējs, redakcija, ķengas lika mala automātiski, tad tagad ar lumpeņu komentāriem pilni portāli.
Gramatiski kļūdaini uzrakstītu, bez diakritiskām zīmēm, toties ar lamuvārdiem. Tie ir publiski, ieķēzi kaut ko, un visi redz. Tava izgāztā žults uzreiz kļūst visiem pieejama. Līdz ar to var dragāt. Un tā tiek nonivilēts internets, tā tiek nonivilēti mediji. Vairs nav nekā cienījama, cēla, tīra. Viss tiek apspļaudīts par to vien, ka ir tīrs. Tāpat kā vīsi tīrie laukumi pilsētā tiek apķēzīti ar grafiti. Un tak ir cilvēki, kas to darot domā, ka tas ir skaisti…
Diktori televīzijā vairs neliek šlipses, uz teātri ejam džinsos, teātris ir vieta, kur lamuvārdi tiek pasniegti uz skatuves, sen jau ir aizmirsies, ka uz restorānu ejot, jāuzpucējas. Kļūstam visur visi vienādi. Pelēki.
Tāpēc, tie, kas aiz visa pelēkuma redz arī kaut ko balstu un tīru, ir unikums. Tādu nav daudz. Vieglāk ir ķengāties. Stipri vieglāk!
1
+1
-2
Atbildēt
@edge_indran > 25.03.2015. 16.44
———-
A “pelēkums” tak’ izplešas – “SIB Īrija” turpinās, tāpēc jau daudzi runā atklāti, tieši un skarbi. īstenību jau nevajag izskaistināt un/vai censties apiet ar uplejistu-kuplejistu iecienītajām neo-liberālisma metodēm.
Laiks domāt, lai sērgu apturētu:
“….Arī valsts ar tai iespējamajiem līdzekļiem nav rūpējusies par to, lai cilvēki neaizbrauc. Tas ir tik šausmīgi… Es nemaz negribu tik ilgi dzīvot, cik es dzīvoju. Man to visu nemaz negribas redzēt. Sāp vārda tiešākā nozīmē sirds par Latviju…
Ja mums būtu šis pamats – savas vērtības un zeme zem kājām, mēs spētu būt pietiekami lepni, arī savas vēstures traģiskos notikumus atceroties.”
Lidija Lasmane-Doroņina: mums jāatgriežas pie pamatvērtībām un vienmēr jābūt nomodā http://www.lvportals.lv/visi/viedokli/256312-lidija-lasmane-doronina-mums-jaatgriezas-pie-pamatvertibam-un-vienmer-jabut-nomoda/
0