Kaitotājs pērnā gad beigās Mangaļsalā. Fotogrāfijā attēlotajam nav tieša sakara ar rakstā aprakstīto. Foto: Ģirts Ozoliņš, F64
Ko varam mācīties no traģēdijas, kad jūrā pazuda kaitbordists
Neesmu advokāta Gobzema „daiļrades" un PR kampaņu cienītājs, taču šoreiz ir vērts citēt viņa ierakstu sociālajos tīklos: „Esmu novērojis fenomenu, kas valda mūsu sabiedrībā. Kad notika Zolitūdes neprāts, krievs latvietim pasniedza siltu tēju, bet latvietis krievam atdarīja ar siltu segu. Kad mazo Dāvi piemeklēja nopietna nelaime, cilvēki sadevās rokās, atvēra sirdis un palīdzēja. Kad pazuda kaitbordists Renārs, draugi un svešinieki no visas Latvijas joprojām nenogurstoši meklē. Tas ir pierādījums, ka labais ir mūsu valsts cilvēku sirdīs. Bet kāpēc tas notiek tikai, kad nelaime, tikai īstermiņa akciju veidā? Ja labais mūs vienotu ne tikai nelaimē, bet ik dienas, mēs būtu varena nācija. Nepārspējama."
