Arī tu, Artus?

Lielāko vilšanos saviem vēlētājiem 12.Saeimā var sagādāt Arturs Kaimiņš

Jaunās Saeimas darbu apēnojuši jau vairāki skandāli. Taču lielāko vilšanos saviem vēlētājiem var sagādāt Artuss jeb Arturs Kaimiņš no Latvijas Reģionu apvienības. Ne tāpēc, ka skandalozs – tieši to jau no viņa gaidīja viņa vēlētāji -, bet gan tāpēc, ka aiz viņa ārējām izpausmēm pagaidām diemžēl redzams vienīgi liels ego un iesīkstējuši veca varas nomenklatūras buka tikumi, ko vēlētāji diezin vai bija gaidījuši.

Jāšaubās, vai kādu izbrīna, piemēram, “Saskaņas” deputātu smieklīgi bargie aprājieni citiem, lai neuzdrošinās pat minēt, vai viņu kolēģis Sergejs Potapkins varēja zināt par vērienīgo nodokļu nemaksāšanas biznesu “Gan Bei” restorānu ķēdē, kurā ik mēnesi esot izkrāpti 800 tūkstoši eiro, par ko Finanšu policija tur aizdomās un ir apcietinājusi viņa sievu. Putina partijas partneriem tas droši vien ir normāls Krievijas politikas biznesa stils.

Arī daļas “Vienotības” deputātu bardzība pret partijas biedru Veiko Spolīti, kuru policija pieķērusi braucam reibumā, var izskatīties pēc teātra, ar ko novērst uzmanību no reputāciju neglābjami zaudējušā biedra Dzintara Zaķa, kura loma vēlētāju balsu pirkšanas skandālā arvien tiek noskaidrota, vai no Saeimā ievēlētā Jāņa Junkura “Honkongas misijas” jeb atteikšanās no mandāta par labu partijas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai. Nu, jā – kā gan Saeima varētu strādāt bez Zaķa un Āboltiņas? Vairs neizbrīna, ka to nevar iedomāties ne Zaķis, ne Āboltiņa.

Un ir pieklusis, tomēr arvien nav atbildēts jautājums, vai tā Inguna Sudraba, kura tagad sēž Saeimā, ir tā pati, par kuru balsoja vēlētāji, vai tomēr tā leoparda kažoka dāma krievu spiega tēva kompānijā Rīgas lidostā, par kuru godīgā kontrolierīte televīzijas kameras priekšā teica, ka “es tā neesmu”.

Uz šāda fona incidentam 12.decembrī Vecrīgas krogā, kurā deputātam Kaimiņam gadījās saķeršanās vispirms ar apsargiem un pēc tam ar pašvaldības policiju, pievērsta, iespējams, nesamērīgi liela mediju uzmanība. Taču šī uzmanība ir banālais stāsts par “ko sēsi, to pļausi”. Ja pastāvīgi provocē citiem skandalozas situācijas, ko uzfilmēt un izlikt apskatei sociālajos tīklos, tad diezin vai jābrīnās, kad arī pašu kāds uzfilmē neglaimojošā situācijā.

Stāsts ir par ko citu – ka tiklab tonakt, kā arī pēc tam Kaimiņš izpaudies tieši tāpat, kā daudzi no tiem, kurus viņš teicās nācis atmaskot – slēpies aiz deputāta mandāta, melojis, laipojis un izlocījies. Un pat tad, kad beigās “nožēloja izdarīto”, uzreiz stājās vainot žurnālistus, kuri nesaprotot, “kam tas ir izdevīgi”.

Tu zini, kas es esmu?

Internetā atrodami vairāki video fragmenti par Kaimiņa piedzīvojumiem Vecrīgas krogos 12.decembrī. Hronoloģiski pirmais ir ar viņa apsveikumiem dzimšanas dienā kādai Sandrai “Omes briljantā”, kurā viņš rāda blašķi un runā tā, kā mēdz runāt iereibuši cilvēki. Nākamajā epizodē, kurā deputāts skaidrojas ar “Rokkafejnīcas” apsargiem, viņš neizskatās necik skaidrāks, toties acīmredzami jūtas ārkārtīgi svarīgs, pat kājās neturēdamies. Tam ir turpinājums ar nu jau slaveno “Kaimiņa rēcienu” cīņas laikā ar apsargiem un policistiem. Un tad rāmāka epizode, kurā policisti uz ielas viņu, jau rokudzelžos, iesēdina savā auto. (Drīz pēc tam viņš atbrīvots, jo Satversme liedz ierobežot Saeimas deputāta brīvību.)

Vai tas ir svarīgi? Sak, kam negadās. Turklāt Kaimiņam ir visādi gadījies arī pirms ievēlēšanas – 2013.gada februārī izmests no “Teātra bāra”, kur divus gadus iepriekš, kā pats rakstījis “feisbukā”, viņš esot “atspārdīts kā pelavu maiss”. Bet 2012.gadā prokuratūra bija sākusi pret viņu kriminālprocesu par narkotiku lietošanu un glabāšanu. Ne jau tāpēc vēlētāji par viņu balsoja, bet gan tāpēc, ka “tūlīt pateiks visu, kā ir”.

Taču deputāts Kaimiņš vispirms pateica, ka tovakar neesot lietojis alkoholu, bet apsargs viņam uzbrucis “no aizmugures”, un viņam šķietot, ka uzbrukums bijis saistīts ar Saeimas balsojumu, kurā viņš bija pret “Saskaņas” ierosinājumu pareizticīgo Ziemassvētkus noteikt par brīvdienu. Tātad, iznāk, politiski motivēts.

Tikai pēc trim dienām Kaimiņš atzina, ka tovakar “iedzēris es biju”. Un pateica “milzīgu paldies” policistiem un apsargiem, kuri esot darījuši savu darbu. Tātad acīmredzot ne politiski motivēti. Un savā videoblogā atvainojās vēlētājiem par to, ka “mana rīcība piektdienas vakarā bija deputāta amata necienīga”.

Taču par svarīgāko jeb, kā pats turpat saka, – “kāpēc strausa politika, tā kā mīzēja taktika no manas puses”? Izrādās, tāpēc, ka “tik daudziem medijiem ir izdevīgi šādi raksti”, un “padomājiet, kam tas ir izdevīgi”.

Skandalozais citu atmaskotājs taisnojas tieši tāpat, kā to darījuši savas varas svarīguma apziņā izlepušie pirms viņa, kuriem pašu sastrādātās cūcības parasti iznāk esam citu vaina. Tieši tāpat, kā Kaimiņa Saeimā ievilktie Mārtiņš Bondars, kurš nevēlējās spriest par incidentu Vecrīgā, kamēr viņam neesot faktu, un Dainis Liepiņš, kurš pēc frakcijas lēmuma nosodīt neprecizētu Kaimiņa rīcību uzreiz uzbruka žurnālistiem, ka tie nerakstot par citiem, kuriem it kā esot “tradīcija” atrasties Saeimā alkohola reibumā.

“Tu zini, kas es esmu?” Kaimiņš vienā video redzams taujājam restorāna apsargam. Un pieprasa: “Kā tev vārds, uzvārds?”

Zinām jau, zinām – svarīgs rumpis, kuram ļauts tas, kas nav kaut kādiem “vienkāršās tautas” ļautiņiem, kuri dabūs trūkties, ja mēģinās to apšaubīt. Zinām kopš padomju laikiem, un arī Latvijas Republikā tādus esam redzējuši.

Nebūt dumjam nav sarežģīti

Intervijā žurnāla “Ir” šīs nedēļas numurā Kaimiņš teic, ka neesot gaidījis tik lielu atbalstu vēlēšanās, “tik daudz izsalkušo pēc veselā saprāta”. “Gāju ar domu – kad man būs sīkie (kuru man nav), lai es viņiem varētu paskatīties acīs. Kad viņi teiktu: tēti, tēti, kāpēc te viss ir tādā pakaļā, es varētu pateikt – dēliņ, bet es darīju visu, lai tā nebūtu!”

Tieši par to acīmredzot balsoja viņa vēlētāji. Par to vismaz līdz vēlēšanām bija arī viņa “Suņu būda”, kuras skandalozais trokšņainums bija vienkārši citāds veids, kā tikt pie raidījuma viesu veselā saprāta cauri melu un izlikšanās ieradumam. Bet nu iznāk – līdzko pats priekšnieks, tā citi ir muļķi?

Kaimiņa krāšņā priekšvēlēšanu kampaņa uzrunāja tos, kuriem politika bija vienaldzīga un piedalīšanās vēlēšanās līdz tam bija šķitusi bezjēdzīga. Taču pagaidām viņa izdarītais, “lai tā nebūtu”, ir tikai vēl viens pašapmierināts deputāts Saeimā un pulciņš rutinētu konjunktūristu, kurus viņš tur ievilcis sev līdzi. Rezultātā būs vilšanās, un bēdīgi slavenā “plaisa starp varu un sabiedrību” jeb sabiedrības neuzticēšanās politiķiem un valsts institūcijām būs vēl pieaugusi.

Vienā no video Kaimiņš krogā novēl jubilārei Sandrai: “Katrā ziņā audz liela un neesi dumja, lūdzu, lūdzu! Tev ir visas iespējas nebūt dumjai, tas nav sarežģīti.” Iespējams, arī vismaz daži no tiem 17,5 tūkstošiem vēlētāju, ar kuriem, kā viņš saka “Ir”, esot parakstījis līgumu, tieši to novēl savam deputātam Kaimiņam.