Latgales informatīvā (ne)drošība

Rēzeknes un Rīgas pašvaldības jau gadiem ilgi vada ļaudis, kuru partijai ir tiešais sadarbības līgums ar Putina partiju

Bieži vien ir vieglāk krietni pārspīlēt ar ārējo ienaidnieku, nevis atzīt pašu valstī pieļautās kļūdas.

Saistībā ar notikumiem Ukrainā un Putina Krievijas agresīvo uzvedību mūs atkal un atkal pāršalc samērā histēriskas ziņas par dažādu Krievijas ietekmes aģentu darbībām Latvijā, protams, komplektā ar lielā kaimiņa ietekmēto informatīvo telpu (propagandu) un tās sevišķo stāvokli Latvijas – Krievijas pierobežā (Latgalē).

Nupat raidījums “de facto” (14.12.2014.) atradis sensāciju par iespējamo atsevišķu pašvaldību sadarbību ar Krievijas nevalstiskajām organizācijām. Šaubos, vai kādam tas vēl ir noslēpums, tomēr atgādināšu, ka Rēzeknes un Rīgas pašvaldības jau gadiem ilgi vada ļaudis, kuru partijai ir tiešais sadarbības līgums ar Putina partiju. (Rīgā ir vieglāk atrast kādu citu darbu, bet Rēzeknē nu jau sen kā tiek terorizēti pašvaldības iestāžu darbinieki, kas atļaujas nepiekrist vadības lēmumiem.)

Tomēr – bez panikas

Pirmkārt, tas ir teju tāds kā katra mūsdienu ziņu dienesta darbības standarts – jo dramatiskāk tiek pasniegta kāda informācija, jo lielāka potenciālā lasītāju, skatītāju un klausītāju uzmanība.

Otrkārt, tā ir elementāra daudzu komentētāju (un diemžēl arī lēmēju) Latgales realitāšu nepārzināšana. Lai cik bieži mēs sev atkārtojam “pašapziņas pilno patiesību” par Latviju kā mazu valsti, acīmredzot arī niecīgie ģeogrāfiskie attālumi ir pietiekams attaisnojums, lai par Latgales lietām runātu tikai klišeju pilnos, vienkāršotos melnos teikumos.

Līdz ar to var novērot, ka visa diskusija tā vai citādi noslēdzas ar vieniem un tiem pašiem secinājumiem: 1) Putina režīma propagandas klātbūtnes un ietekmes problēma pastāv un 2) vienīgais risinājums ir cīņa ar sekām – atsevišķu TV kanālu aizliegšana, Latvijas mediju (pamatā krievvalodīgo) stiprināšana un aktīvāks drošības iestāžu darbs pierobežā.

Doma par kāda informācijas kanāla aizliegšanu mūsu laikos šķiet diezgan absurda. Kā simbolisku aktu to var izdarīt, taču no attiecīgā kanāla tehniskās pieejamības puses tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Arī Latgales pilsētās (kāds jaunums!) ir neskaitāmi kabeļtelevīziju operatori, laukos pie daudzām mājām vīd satelītuztvērēju šķīvji, pieejams mobilais internets un pašā pierobežā vēl labi uztverami Krievijas un Baltkrievijas raidītāju signāli. Daudzi no šīs vides operatoriem nedarbojas Latvijas jurisdikcijā.

Papildus uz aizliegumiem derētu paskatīties ar Krievijas opozicionāru piemēru – katru rakstu vai TV pārraidi, kuru aizliedz valdība, arī cilvēciskas ziņkāres vadīti pa aplinkus ceļiem noskatās 10 reizes lielāka auditorija, nekā sākotnēji cerēts.

Pati melīgākā un nekaunīgākā propaganda nevar darboties pilnīgā atrautībā no pastāvošās realitātes. Domājams, tās autori cītīgi pēta un studē savu mērķa auditoriju, noskaidro tajā jau pastāvošos neapmierinātības avotus un izmanto tos. Propagandai vajadzīga augsne un pamats tās iespējamībai ir vienāds gan Francijā, gan Latgalē – drošības sajūta jeb, pareizāk sakot, tās trūkums. Materiāli nodrošināts cilvēks, kuram pieejami apmierinoši valsts un pašvaldību pakalpojumi (sociālie, veselības, transporta infrastruktūras, izglītības un citi) ir ļoti slinks līdzskrējējs jebkādam radikālam piedāvājumam, jo tas galu galā ir saistīts ar krasu un pilnīgi neprognozējamu pastāvošā stāvokļa (gan finansiālā, gan drošības) maiņu. Pārsteidzoši, bet Krimas vai Luhanskas (aicinu Ukrainas pilsētu nosaukumu latviskošanai, arī Harkiva vai Ļviva, par pamatu ņemt oriģinālvalodu) iedzīvotāju vidū kultivētās propagandas galveno saukļu vidū bija “Krievijas pensijas, pabalsti un algas!” nevis īpaša Krievzemes mīlestība. Te ir arī atbilde, kāpēc daudzi Latvijas iedzīvotāji (ne tikai Latgalē) ir jau sen sev paņēmuši Krievijas Federācijas pasi.

Krievijas mediju informatīvais piedāvājums nebūtu tik ietekmīgs bez ievērojamas izklaides sadaļas, kurā tas tiek veiksmīgi iepakots. Lielākā daļa mūsu iedzīvotāju Krievijas kanālus slēdz iekšā nevis tikai tādēļ, lai noskatītos to piedāvātās “ziņas”, bet ar nolūku skatīties dažādās filmas, reportāžas un TV šovus sev saprotamā valodā un par sev saprotamām vai dažādu sentimentālu iemeslu dēļ tuvām tēmām. Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka šis sentiments tiek rūpīgi kultivēts un ir sevišķi iedarbīgs tajā cilvēku grupā, kuru jaunība tika pavadīta Padomju Savienībā.

Arī informatīvajā karā – līdzīgi kā īstā karā – ir neatgriezeniski zaudējumi. Nu jau ļoti daudzus cilvēkus nekāda propaganda vai pretpropaganda nespēs pārliecināt mainīt viņu līdzšinējo nostāju un viņi zināmus informācijas kanālus patērē apzināti, neskatoties ne uz kādiem tajos tiražētiem, arvien murgainākiem realitātes sagrozījumiem. Šie kanāli un to saturs ir viņu komforta vai atkarības zona. Ukrainas austrumi šeit atkal ir bēdīgs piemērs. Atsevišķi iedzīvotāji konflikta zonā vēl joprojām tic, ka, piemēram, Kadirova čečenu radikālie algotņi no vienības ar zīmīgu nosaukumu “Nāve” aizstāv viņus un pareizticīgo Krieviju no mistiskas Kijevas “fašistu huntas”. Tas un ticība vienlaicīgiem Putina apgalvojumiem par Krievijas atrašanos ārpus konflikta viņu uztverē pilnīgi labi sadzīvo.

Ko darīt?

Pirmkārt, jāsaprot, ka 15 gadus intensīvi kultivētām putinisma idejām un to pasniegšanas mehānismiem nav īstermiņa risinājumu. Labākais veids pretoties propagandai ir pašu mājās darīt to, kas mums ir jādara un bija jādara katru dienu līdz šim – uzlabot valsts un pašvaldību iestāžu sniegto pakalpojumu kvalitāti visos reģionos, atbalstīt lielāku bērnu skaitu ģimenēs, apkarot korupciju un stiprināt valsts robežas (it sevišķi austrumu pusē). Visas tās lietas, kas normālai sabiedrībai un atbildīgam valsts aparātam tik un tā jādara. Tikai tā mēs varam pilnībā pārraut to minimālo saiti ar realitāti, kuru savas efektīvas iedarbības nolūkiem jāuztur pat pašai trakākajai propagandai.

Runājot par iespējami objektīvas informācijas sniegšanu par notikumiem ārpus Latvijas (piemēram, Ukrainā), mēs ļoti daudz varētu gūt no sadarbības ar tiem neatkarīgajiem medijiem, kas tai pusē jau/vēl darbojas un turklāt lielākoties raksta un raida krievu valodā.

Kādēļ gan Latvijas Sabiedriskie mediji nevarētu attīstīt intensīvāku sadarbību ar Krievijas “Doždj” (tvrain.ru) vai “EHO Moskvi” un līdzīgiem Ukrainas medijiem, retranslēt viņu raidījumus? Pašreizējie Latvijas bezmaksas apraidē pieejamie TV24 un OTV ir, piedodiet, diezgan nožēlojamā kvalitātē.

Bet pats galvenais – šajos pastāvīga informatīvā kara apstākļos aicinātu visus apzināties to, cik viegli patlaban pieejamās informācijas gūzmā pazaudēt saikni ar realitāti. Nav taču grūti gan katram atsevišķi, gan visiem kopā laiku pa laikam pašiem sev pajautāt – kad tu pats personīgi esi pieredzējis to briesmu notikumu, par kuru nupat skatījies ziņu raidījumā, lasīji informatīvajā portālā vai draugu piesūtītajā publikācijā kādā no sociālajiem tīkliem? Pajautā radiem, draugiem, paziņām… un tad galu galā arī izrādās, ka neviens tā īsti pats personīgi Latgalē nav redzējis tos Krievijas algotos kūdītājus.

Jau sen Latgalē bija nepieciešams izveidot Latvijas Sabiedriskā medija studiju, lai uz vietas varētu vairāk veidot sižetus, ziņot par iedzīvotāju noskaņojumu, pašvaldības darbinieku un privāto uzņēmēju aktivitātēm, nevis ziņu satura sagatavošanā pamatā balstīties tikai statistiku par ceļu satiksmes negadījumiem “kaut kur Latgalē”.

2015.gada budžetā diemžēl maz kas tam ir paredzēts, tomēr jau šīs Saeimas darba laikā patiesi jāpanāk: reģionu sabalansētas attīstības iespējas (pirmkārt, jau pašu reģionu izveidošana, kas kavējas vēl kopš pagājušā gadsimta!); jāveicina kuplas ģimenes – bez sakārtotas demogrāfijas politikas šodien nebūs mums rīt ne skolu, ne skolotāju, ne robežas sargu, kas nepieciešamības gadījumā patiesi nostāsies savas valsts aizstāvēšanai. Kvalitatīva izglītība un pieejama vispusīga informācija ir pamatu pamats Latgales un visas Latvijas drošai attīstībai.

Autors ir 12.Saeimas deputāts, Latvijas Reģionu apvienība