Elektroenerģijas riski Krievijas un Ukrainas gaismā

Latvijas medijiem fakts par Ukrainas pilsētā Zaporožjē nesen notikušo AES negadījumu faktiski paslīdēja garām kā neliela ikdienišķa ziņa

Decembra sākumā pasauli pāršalca ziņa, ka 28.novembrī Eiropas lielākajā atomelektrostacijā Zaporožjē Ukrainā ir noticis negadījums. Negadījuma rezultātā kodolreaktors vai pat vairāki kodolreaktori ir apturēti, un daļa Ukrainas ir palikusi bez elektrības.

Šis notikums ir visai sensitīvs, it īpaši ņemot vērā to, ka Zaporožjes AES atrodas tuvu Doņeckas karadarbības zonai un arī to, ka visi vēl aizvien ļoti labi atceras Černobiļas negadījumu. Īpašas bažas izraisīja apstāklis, ka Ukrainas oficiālās iestādes ziņas par notikušo medijiem sniedza visai vēlu, sākotnējie paziņojumi bija diezgan virspusēji un bez detaļām par notikušo.

Kas tad notika Ukrainā Zaporožjes AES? No oficiālajiem Ukrainas valdības enerģijas ministra pirmajiem paziņojumiem varēja secināt, ka avārija ir notikusi elektrības pārneses sistēmā no kodolreaktora uz elektrības tīklu. Visai ātri bija noprotams, ka pats reaktors nav ticis bojāts un radiācijas noplūde nav notikusi, jo tādā gadījumā par to daudz plašāk ziņotu pasaules mediji, jo radiācijas dozimetri ir pieejami arī iedzīvotājiem. Krietni vēlāk parādījās detalizētāka informācija, ka noticis īssavienojums transformatoru sistēmā. Savukārt, ja elektrību nevar piegādāt tīklam, tad reaktors ir jāaptur, vienīgi kodolreaktors ir jāturpina dzesēt un pilnīga reaktora apturēšana var notikt tikai pēc ļoti ilga laika, tāpēc reaktora apturēšana vēl nenozīmē drošību.

Arī elektrības trūkums pēc lielākas spēkstacijas apturēšanas nav nekas neparasts. Pēc Sajānu-Šušenskas HES 2009.gada avārijas (kurā gāja bojā vairāk nekā 70 cilvēki) plašs Krievijas apgabals vēl ilgi izjuta elektrības trūkumu. Tāpat arī neplānota AES apturēšana Somijā, kas notika pagājušajā gadā, bija izraisījusi īslaicīgu elektrības trūkumu un strauju cenu kāpumu Ziemeļvalstu-Baltijas elektrības biržā.

Piebildīšu, ka par visiem atomelektrostaciju incidentiem tiek ziņots Starptautiskajai Atomenerģijas aģentūrai, kura šo Zaporožjes incidentu ir novērtējusi ar līmeni 0 – novirze bez drošības apdraudējuma.

Tomēr atomenerģijā ir jārēķinās arī ar sabiedrisko attiecību un politiskajiem riskiem, jo katrs incidents var radīt politisko un sabiedriskās domas spiedienu. Savukārt atsākt kodolreaktora darbību pēc tā apturēšanas var būt problemātiski, ja apturēšana ir notikusi kāda incidenta rezultātā. Tā tas, piemēram, ir vērojams Japānā, kur, neskatoties uz elektroenerģijas trūkumu, ko izraisīja zemestrīces rezultātā cietušais un apturētais Fukušimas AES, un neskatoties uz lielajiem izdevumiem fosilā kurināmā importam, sabiedrība ilgāku laiku neatļāva kodolreaktoriem atsākt darbību. Japānā uzskatāmi īstenojās viens no lielākajiem kodolenerģijas riskiem – sabiedrisko attiecību un politiskais risks.

Jāatzīmē, ka kodolenerģija nav vienīgais elektroenerģijas veids, kuram ir paaugstināta ekspozīcija pret sabiedriskām attiecībām un politiskiem riskiem. Šeit Latvijas kontekstā varētu izdalīt arī cūkkopības biogāzi kā īpaši riskantu elektrības veidu.

Elektrība, kas tiek ģenerēta no cūku mēsliem, ir pakļauta lieliem ārpus enerģētikas stāvošiem riskiem. Ne tikai fakts, ka cūku mēslu elektrība ir ļoti dārga, tā ir arī daudz nedrošāka un riskantāka nekā citi elektroenerģijas veidi. Šīs elektrības ražošana ir atkarīga no cūku fermas sekmīgas darbības. Latvijas cūkkopības nozari apdraud vairāki enerģētikai netradicionāli riski, no kuriem divi ir jau materializējušies: cūku mēris un Krievijas sankcijas. Abi šie riski spēj potenciāli uz vairākiem gadiem apturēt daudzu cūkkopības kompleksu darbību, līdz ar to arī biogāzes elektrības ražošana apstājas. Jebkuram elektroenerģijas avotam būtu pirms tā attīstīšanas jāveic šāda risku analīze un jāveido risku karte, risku izvērtējums un riska menedžmenta plāns. Pastāv zināmas šaubas, vai šie divi iepriekš minētie riski ir tikuši nopietni izvērtēti, pirms tie jau bija iestājušies.

Zaporožjes AES incidenta gadījumā īpaši ievērības cienīgi ir tas, ka Latvijas medijiem šis fakts faktiski paslīdēja garām kā neliela ikdienišķa ziņa. Savā ziņā tas ir patīkami, ka atšķirībā no situācijas pēc Fukušimas negadījuma Latvijā nesākās panika un nenotika iedzīvotāju masveida radiācijas dozimetru iegāde, lai gan Zaporožje ir Latvijai daudz tuvāk nekā Fukušima.

Diemžēl Latvijas presē nevarēja lasīt kādus dziļākus komentārus par Zaporožjes AES notikušo, nedz arī to pienācīgi atspoguļoja elektroniskie Latvijas mediji. Tas notika nevis tāpēc, ka pats notikums bija neinteresants vai nenozīmīgs (jo kur nu vēl nozīmīgāku notikumu kā avārija Eiropas lielākajā atomelektrostacijā). Domājams, ka klusums medijos bija citu iemeslu dēļ – kvalitatīvu komentāru un viedokļu trūkums Latvijas medijos atspoguļo sistemātisko kompetences līmeņa pazemināšanos, kura vērojama Latvijā par kodolenerģiju.

Neskatoties uz to, ka mūsu kaimiņvalsts Lietuva plāno jaunas atomelektrostacijas būvniecību, Latvijā pagaidām no iepriekšējo valdību un iepriekšējo ekonomikas ministru puses nav tikuši veikti praktiski nekādi pasākumi, lai izvērtētu iespējamos riskus, iespējamos makroekonomiskos ieguvumus, palielinātu Latvijas kompetenci kodoljautājumā, lai vismaz varētu sākt kvalitatīvi vērtēt Visaginas AES iespējamo ietekmi uz Latviju.

Tajā pašā laikā Lietuva ļoti nopietni gatavojas iespējamās Visaginas AES būvniecībai. Lietuvas augstskolās ir apstiprināti studentu apmācību plāni, sāktas speciālistu apmācības, plānojot speciālistus gan pašai AES, gan kodoluzraudzības inspekcijai un ar to saistītajiem drošības dienestiem, gan arī Lietuvas industrijai, lai tā būtu spējīga kļūt par Visaginas AES celtniecības īstenotāju.

To vērojot, ir jāatzīst Latvijas nesagatavotība iespējama kodolobjekta būvniecībai pie Latvijas robežām. Latvijai patlaban nav savas kodoldrošības inspekcijas (nejaukt to ar radiācijas drošības dienestu, kuram ir pavisam citas funkcijas), Latvijas valdībai un ekonomikas ministrijai nav nekādu pētījumu par iespējamo Visaginas AES būvniecības makroekonomisko ietekmi uz Latviju, nav skaidrības par to, kas būtu darāms, lai Visaginas AES iespējamo būvniecību pēc iespējas labākā veidā pārvērstu par Latvijas ekonomikas izaugsmes faktoru, jo 8 miljardu eiro liela enerģētiskā objekta būvniecības process ir lielākais, kas Baltijas valstīs ir bijis pēdējos 20 gados un, visticamākais, ka lielākais kāds būs nākamajos 20 gados. Visaginas AES paredzētajā dzīves laikā (paredzētais ekspluatācijas laiks varētu būt vairāk nekā 60 gadi) plānots ģenerēt elektrību vairāk nekā 30 miljardu eiro vērtībā (ja piemēro Anglijas jauno AES elektrības cenu kritērijus), un Lietuva gribētu, lai Latvija uzņemas garantētas saistības iegādāties nozīmīgu daļu šīs elektrības.

Šāda mēroga projekts prasītu attīstīt un mobilizēt Latvijas kompetences, lai kvalitatīvi varētu sagatavoties Visaginas AES būvniecības un ekspluatācijas procesam. Tāpat plānošana un speciālisti ir nepieciešami, lai izvērtētu iespējamos riskus Visaginas AES visās iespējamās stadijās – no būvniecības un elektroenerģijas piegādes līgumiem līdz pat kodolatkritumu pārstrādei vai to galīgajai drošai apglabāšanai uz 10 000 gadiem ģeoloģiskajās atkritumu glabātuvēs Latvijas pierobežā.

Gribētos ticēt un cerēt, ka tuvākajā laikā tomēr atbildīgo valstsvīru, sabiedrības un arī masu mediju uzmanība tiks pievērsta šiem jautājumiem, un sāksies diskusijas un arī reāla darbība.

Autors ir Dr. Agris Auce, kodolfizikas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes kodolu dalīšanas projektu koordinators. Autoram ir ilggadīga pieredze risku analīzē un pārvaldībā, kas iegūta daudzus gadus strādājot apdrošināšanas nozarē. Latvijas Profesionālo Apdrošināšanas brokeru asociācijas (PABA) vadītājs