Amerika balso jeb gandrīz nebalso

Kāpēc ir jādomā par amerikāņu starptermiņa vēlēšanu rezultātu, kad Obamas Demokrātu partija cieta sakāvi, bet panākumus guva Republikāņu partija

Kamēr Latvija 4.novembrī ieveda amatā savu jauno valdību, Amerikas Savienotās Valstis tajā pašā dienā balsoja par savu likumdevēju ASV Kongresu un daudzām citām amatpersonām. Var droši teikt, ka šīs vēlēšanas noslēdza vienu no dzēlīgākajām, nejaukākajām un dārgākajām priekšvēlēšanu kampaņām ASV pēdējo pārdesmit gadu vēsturē. Vēlēšanu rezultāti ir smaga sakāve prezidenta Obamas pārstāvētajai Demokrātu partijai un neapšaubāms panākums Republikāņu partijai. Un vēl viens rekords: šajās vēlēšanās piedalījās 36 procenti no balstiesīgajiem vēlētājiem – zemākā līdzdalība kopš 1942.gada.

Pavirši raugoties, var spriest, ka šā gada vēlēšanas ir Amerikas iekšēja lieta, ko pārējā pasaule var mierīgi ignorēt. Šīs bija tā sauktās „starptermiņu vēlēšanas” (midterm elections), ar ko amerikāņi apzīmē tādas, kas notiek divus gadus pēc ASV prezidenta vēlēšanām un divus pirms nākamajām prezidenta vēlēšanām. Tādās ievēlē Kongresa apakšpalātas, Tautas pārstāvju nama visus 435 locekļus un apmēram vienu trešdaļu no augšpalātas, Senāta, 100 locekļiem, kā arī simtiem dažādas štatu un vietējās amatpersonas.

Tā kā starptermiņu vēlēšanās nav dramatisko konfrontāciju starp ASV prezidenta amata kandidātiem, tās pievelk daudz mazāk vēlētāju līdzdalības – un daudz mazāk uzmanības ārzemēs. Tā ir kļūda: šajos laikos nekas Amerikas politikā nevar būt gluži vienaldzīgs pārējai pasaulei.

Republikāņu partijai jau ir bijis vairākums Tautas pārstāvju palātā kopš 2011.gada, bet šajās vēlēšanās tā ieguva 12 papildus vietas. Īsti sāpīgais zaudējums Demokrātu partijai ir Senāts, kur tai ir bijis vairākums kopš 2007.gada, bet kad 2015.gada janvārī darbu sāks jaunais Kongress, Senāta vadību, ar 53 senatoru vairākumu, pārņems Republikāņu partija.

Šie it kā niecīgie skaitļi – 12 papildus vietas vienā palātā, trīs senatoru vairākums otrā – pat ne tuvu neapraksta dramatisko politikas spēku pārbīdi Amerikā, kas notika šajā vēlēšanu dienā.

Demokrātu partija cieta zaudējumus ne vien ASV Kongresā, bet arī štatu līmeņa un vietējo pašvaldību vēlēšanās – štatu gubernatoru, parlamentu un pilsētu domēs. Piemēram, 36 štatos, kur notika gubernatora vēlēšanas, republikāņi uzvarēja 24 vietās – ieskaitot dažas tādas, kur demokrāti skaitījās „droši” uzvarētāji.

Iespējams tomēr, ka pati zīmīgākā norāde uz Amerikas pašreizējo politisko atmosfēru ir tā, ka daudzi Demokrātu partijas kandidāti vispār izvairījās no jebkādām zīmēm, kas viņus saistītu ar Baraku Obamu vai viņa valdību.

Ja kādā parlamentārā valstī būtu šādi vēlēšanu rezultāti, varētu droši sagaidīt zaudētāju partijas vadītāja atkāpšanos no amata. Amerikas prezidentālajā iekārtā tas tā, protams, nenotiek. Prezidents Obama turpinās vadīt ASV izpildvaru atlikušos divus savas prezidentūras gadus, gluži kā to pēc 2006.gadā zaudētajām Kongresa vēlēšanām turpināja darīt viņa priekštecis Džordžs Bušs un agrāk arī daži citi prezidenti.

Tātad var paredzēt, ka Amerikas politika nākamos divus gadus mierīgi risināsies gluži ierastos rāmjos? Diemžēl nē. Politika Vašingtonā vienmēr kļūst neiecietīgāka un skarbāka, kad Balto namu pārvalda viena partija un Kongresa abas palātas otra, un valstij vajadzīgie risinājumi bieži noslīkst nebeidzamos konfliktos. Ja sagadās, ka prezidents un viņa padomnieki no vienas puses un Kongresa vadoņi no otras ir prātīgi, ne pārāk radikāli cilvēki, tad tāda dalītas varas sistēma var darboties ciešami, ja arī ne visai efektīvi vai ātri. Tā tas, piemēram, bija Bila Klintona laikā un – jau ar lielākām grūtībām – Džordža Buša (jaunākā) laikā. Kad tā nav, kad vienas vai abu partiju vadībā dominē asi ideologi vai ambiciozi censoņi, tad dalītās varas iekārta noved Ameriku likumdošanas strupceļos un dažreiz paralizē normālu valdības darbību.

Tieši tāda varbūtība ir kļuvusi nelabi reāla šā gada vēlēšanu rezultātā. Amerikas partiju politika pēdējos 10 – 12 gados, bet sevišķi kopš prezidenta Obamas ievēlēšanas 2008.gadā, ir kļuvusi kodīgi asa gan dažādu ideoloģisko principu, gan ambiciozu personību dēļ. Situāciju Vašingtonā varbūt visskaidrāk raksturo Senāta republikāņu vadītāja senatora Makkonela (Mitch McConnell) deklarācija 2010.gadā, ka republikāņu galvenā prioritāte būs gādāt, lai Obama kļūtu par „viena termiņa prezidentu”. Nodoms, protams, cieta neveiksmi 2012.gadā ar Obamas otrreizējo ievēlēšanu, bet republikāņu taktika abās Kongresa palātās ir palikusi nemainīga – oponēt visām Demokrātu partijas iniciatīvām, kas var radīt iespaidu, ka Obamas valdība sekmīgi risina valsts problēmas.

Sava veida kulmināciju šī taktika sasniedza 2013.gada oktobrī, kad republikāņu opozīcija Kongresā neļāva pieņemt pagaidu valsts budžeta rezolūcijas, piespiežot pārtraukt darbu daudzām federālās valdības iestādēm un atvaļinot gandrīz miljonu ierēdņu, kuri savukārt, protams, nevarēja veikt savas parastās darba funkcijas. Pēc spēcīga, divu nedēļu gara protestu viļņa pat no konservatīviem ASV reģioniem, republikāņu vadītāji Kongresā attapās un vienojās pieņemt pagaidu kompromisa rezolūcijas.

Senators Makkonels 2015.gada janvārī, kad darbu sāks jaunais Kongress, kļūs par Senāta vairākuma partijas, tas ir, par faktisko palātas vadītāju (teorētiski Senātā prezidē ASV viceprezidents, bet faktiski viņš diskusijās nepiedalās un balso tikai tad, ja balsis dalās līdzīgi). Līdz šim nav nekādu pazīmju, ka viņš ir mainījis nodomu padarīt Obamas valdību par failed presidency, bankrotējušu valdību.

Vēl spēcīgāk tādi uzskati virmo Tautas pārstāvju palātā, kur republikāņu partijas deputātu vidū ir liels tā sauktās „Tējas partijas” kontingents. (Nosaukums ir patapināts no 1773.gada notikuma, kad amerikāņu revolucionāru grupa, protestējot pret Anglijas nodokļu politiku, iemeta Bostonas ostā kaudzi tējas saiņu.) „Tējas partijas” pārstāvju uzskati ir raibi, bet galvenokārt tie riņķo ap vārdu „pret” – pret nodokļiem, pret lielāku valsts budžetu, pret federālās valdības programmām, pret valsts iejaukšanos ekonomikā, pret mēģinājumiem ierobežot klimata maiņas, pret aborta tiesībām, pret homoseksuāļu tiesībām… Pēdējā gada laikā Republikāņu partijas mērenākie vadītāji ir attapušies, ka Tējas partijas aktīvisti var novest viņus politiskā purvā, bet 2014.gada vēlēšanu rezultāti rāda, ka ASV politikā 18 gadsimta uzskati ir joprojām dzīvīgi.

Amerikas iekšpolitikā nākamos divus gadus tātad var droši paredzēt vairāk kolīziju un strupceļu nekā kompromisu un konstruktīvu risinājumu.

Kā ar ārpolitiku?

ASV konstitucionālā iekārta atvēl prezidentam ļoti lielu rīcības lauku ārpolitikā, bet reizē tā dod Kongresam lielas iespējas gan balstīt un stiprināt, gan bremzēt un pat apturēt prezidenta nodomus. Prezidents Obama un viņa padomnieki nākamos divus gadus turpinās dot norādījumus vēstniekiem un citiem ārlietu darbiniekiem, turpinās izrīkot ASV bruņotos spēkus un to komandierus, turpinās līgt starptautiskus līgumus vai atteiksies no tiem.

Kongress var to visu vienkārši akceptēt, bet var arī atteikties finansēt starptautiskās programmas vai jaunus karakuģus – vai arī palielināt to finansējumu. Senāts var raiti apstiprināt amatā prezidenta izvirzītās ārlietu un militārās amatpersonas, vai arī nedēļām ilgi iztaujāt viņu dzīves un uzskatu sīkumus – un arī tad noraidīt viņu kandidatūru. Senāts var apstiprināt vai neapstiprināt starptautiskus līgumus vai arī pieprasīt to modifikāciju – tas ir, piespiest prezidentu atmest līgumam ar roku vai atsākt jaunas sarunas ar līdzējvalstīm.

Īsi sakot, nākamos divus gadus, daudz vairāk nekā iepriekš, ASV ārpolitika būs atkarīga ne vien no Obamas valdības, bet arī no Republikāņu partijas balsīm abās Kongresa palātās. Ārvalstu diplomāti Vašingtonā un politiķi visā pasaulē tagad mēģina izzīlēt jaunās politiskās konstelācijas sekas savu valstu interesēm. Tas nav viegls uzdevums. Obamas valdības vispārējais kurss iepriekšējos sešos gados ir zināms, bet lielais nezināmais ir – kā jauniegūtais republikāņu spēks Vašingtonā varētu ietekmēt turpmākos ārpolitikas lēmumus.

Republikāņu partijai nav viengabalainas, programmatiski skaidras nostājas ārpolitikā. (Tādas nav arī Demokrātu partijai, bet kamēr „mūsējais” ir Baltā nama saimnieks, tikmēr „viņa ārpolitika ir arī mūsējā”.) Republikāņu vidū ir spēcīgi atjaunojies tradicionālais amerikāņu strīds starp „internacionālistiem” un „izolacionistiem”, kas šķita izmiris pēc Otrā pasaules kara. Tagad internacionālistus pārstāv, piemēram, republikāņu senatori Džons Makkeins (McCain) un Lindsijs Greijams (Lindsey Graham), kuri kritizē Obamas ārpolitiku galvenokārt par to, ka tā nav pietiekami aktīva un gatava lietot ASV militāro un ekonomisko spēku konflikta situācijās.

Pretējo uzskatu – ka Amerikai ir pietiekami daudz problēmu pašu mājās un tai nav pārāk jājaucas citu valstu darīšanās – pārstāv, piemēram, senatori Rands Pols (Rand Paul) un Teds Krūzs (Ted Cruz) un rinda jau pieminētās Tējas partijas aktīvistu. Arī Demokrātu partijas vienā daļā, starp citu, ir uzskats, ka ASV ārpolitika ir kļuvusi pārāk „militarizēta”, pārāk iesaistīta „visas pasaules” prolēmu risināšanā.

Ticamākais nākotnes scenārijs uz šāda fona ir tāds, ka lielos vilcienos turpināsies Obamas valdības līdzšinējais ārpolitikas kurss, bet republikāņu „internacionālistiem” Kongresā izdosies to mazliet pabīdīt aktīvākā spēka pielietošanas virzienā. Ir neiespējami šobrīd pateikt, cik tālu un kādā konkrētā formā šāda aktīvāka spēka tendence varētu veidoties, piemēram, attiecībā uz divām pašlaik karstajām krīzēm – Ukrainu un Vidējiem austrumiem. Par abām krīzēm var teikt, ka noskaņojums Kongresā ir kareivīgāks nekā Obamas valdībā, bet, kā vienmēr aizrāda valdības aizstāvji – Kongresam nav jāpiņķerējas ar neērtām detaļām, ar iecirtīgiem citu valstu politiķiem un ģenerāļiem, un tā tālāk.

Ukrainas gadījumā jau tagad Kongresā riņķo vairāki priekšlikumi paplašināt ASV palīdzību, ietverot tajā arī letālo ieroču piegādi ukraiņu armijai. Iespējams, ka jaunais Kongress 2015.gada sākumā pieņem kādu šādu priekšlikumu – ko prezidents var vai nu parakstīt, vai nosūtīt atpakaļ ar savu veto paziņojumu.

Ne vienā ne otrā Kongresa palātā nebūs divas trešdaļas vairākuma, kas vajadzīgs, lai priekšlikums stātos spēkā bez prezidenta paraksta. Lai novērstu šādu iespējamu konfrontāciju un varbūt atrastu kādu kompromisu, starp Baltā nama padomniekiem un kongresmeņiem jau notiekot sarunas – cik sekmīgas, nav zināms.

Debates par ASV politiku Vidējos austrumos ir bijušas nebeidzamas un skaļas, gan Kongresā, gan visdažādākajos publiskos forumos, sevišķi kopš maz pazīstamā organizācija „Islāma valsts” jeb ISIS šā gada pavasarī pāris mēnešu laikā iekaroja tūkstošiem kvadrātkilometru teritorijas un miljoniem iedzīvotāju un lepojās televīzijā ar savām slepkavībām. Obamas valdības steidzīgi izrīkotie gaisa spēku uzbrukumi ISIS spēkiem Irākā un Sīrijā tos ir nedaudz aizturējuši, kas nebūt neapmierina Obamas kritizētājus Kongresā. Problemātiskais te ir tas, ka Vidējo austrumu ārkārtīgi samezglotajā politiskajā-militārā situācijā ne Obamas valdībai, ne republikāņu kritiķiem nav skaidra plāna, kuras valdības un/vai dumpiniekus atbalstīt un kādiem līdzekļiem un cik daudz. Kritizētāji tādēļ iet vieglāko ceļu – aizrādot uz valdības „tagad acīmredzamajām” kļūdām iepriekšējos gados, bet daudz nepūloties ar konkrētiem priekšlikumiem kļūdu labošanai.

Republikāņu partijas panākumi šā gada vēlēšanās nenorāda uz dzīvāku Amerikas interesi par starptautiskās politikas lielajiem jautājumiem. Diemžēl ir otrādi: ārpolitika vispār neparādījās vēlēšanu kampaņas tematikā. Republikāņu kampaņas nerimtīgais – un ļoti sekmīgais – lozungs bija „Vašingtona nedarbojas”! Un kas pie tā vainīgs? Protams, Obama un viņa valdība, kas cits!

Pēcvēlēšanu nedēļās daudzi analītiķi ir norādījuši, ka Demokrātu partija ir smagi kļūdījusies, neizceļot Amerikas ekonomisko atveseļošanos pēc 2008.gada lielās recesijas un citus Obamas valdības panākumus, un neatgādinot vēlētājiem pietiekami asi par republikāņu atbildības daļu pie tā, ka „Vašingtona nedarbojas”. Tomēr šīs diskusijas, gan pirms, gan pēc vēlēšanām, griežas ap iekšpolitikas asi.

Starptautiskā politika – krīzes, kari, terorisms, valdību maiņas, diplomātija, tirdzniecība – neapstāsies tikai tādēļ, ka Amerika patlaban mēģina ierauties savā iekšpolitikas čaulā. Bet pasaule un Amerika pati kļūst nedrošāka, kad tā notiek. To pēc brīža, kā jau pieredzēts iepriekš, aptver arī vairums Amerikas politiķu un vēlētāju. Jācer, arī šoreiz – jo ātrāk, jo labāk.

Autors ir ir emeritēts politikas zinātnes profesors Indianas Universitātē ASV