Kāpēc mums slēpj godprātīgā vēlētāja seju?

Iespējams, ka labo pilsoņu nebalsošana ir dažu slikto partiju labo panākumu atslēga

Vakar Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars paziņoja “galīgos” vēlēšanu rezultātus, kā arī CVK rada iespēju ziņot tautai svarīgu vēsti par desmit eiro banknotes ievietošanu vienā no 913 491 balošanas aploksnītēm.

Latvijas neraža ir tā, ka pilsoņi arvien mazāk iet uz vēlēšanām. Apstāklis, ka Saeimas vēlēšanās dalība nebija tik kaunpilni zema kā Eiropas Parlamenta vēlēšanās, nekādu prieku nerada, jo tendence tik un tā ir lejupejoša.

Iespējams, ka labo pilsoņu nebalsošana ir dažu slikto partiju labo panākumu atslēga. Šo iespējamību apstrīdēt nav iespējams, jo drošticamu pētījumu nav.

Jocīgi, jo Saeimas vēlēšanās piedalījušos sociālo portretu ir iespējams izpētīt ārkārtīgi precīzi un skaidri, kas pat nav salīdzināms ar dažādām aptaujām.

Mēs taču visi redzam, ka no vēlēšanu iecirkņa izgājušo aptaujas (t.s. exit poll) manāmi atšķiras no īstenajiem vēlēšanu rezultātiem. Kāpēc tad mums jāsamierinās ar socioloģiskām aptaujām par dalību, ja ir pieejama cieta, skaidra statistika par katru kas balso.

Protams, nav pieejama partijas izvēle, taču ir ziņas par katra uzvedību gadu garumā – ierasties vai neierasties tur, kur pilsoņa pienākums to liek: pie balsu urnām.

Kāpēc nav statistikas par to, kas piedalās un kas nepiedalās vēlēšanās? Tas taču nav daudz prasīts aprēķināt, vadoties pēc Centrālās vēlēšanu komisijas rīcībā esošajiem datiem un salīdzinot tos ar Iedzīvotāju reģistra informāciju, cik sievietes, cik vīrieši, kādas vecuma grupas, cik no tiem precējušies, šķīrušies, cik ar bērniem, cik bez bērniem, cik latviešu, cik čuvašu, cik poļu, cik personu, kas neuzrāda savu tautību.

Ik pilsoņa aktivitāti fiksē ne vien pasē, bet arī Centrālās vēlēšanu komisijas protokolos, tātad šo datu statistiskā analīze var sniegt biedējoši precīzu bildi par “vēlēšanu paradumiem”, nevis aptuvenības un pieņēmumus, ko patlaban piedāvā CVK organizētās aptaujas šajā sakarā.

Centrālā vēlēšanu komisija piedāvā statistiku par dalību kopumā un par vēlētāju aktivitāti konkrētās vēlēšanu vietās. Ja vēl pirmajam ir konstitucionāla nozīme tautas nobalsošanas organizēšanā, tad otrais Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanu sakarā liecina par daudz ko, sākot no konkrētā vēlēšanu iecirkņa popularitātes, pilsoņu mobilitātes un ieradumiem vēlēšanu dienā un visbeidzot ar apzinātu vēlmi nobalsot par kādu konkrētu kandidātu, bet ne attiecīgajā vietā dzīvesvietu deklarējušo iedzīvotāju aktivitāti. Centrālo vēlēšanu komisiju izģērbj jau par folkloru kļuvušais slēdziens, ka Saulkrastu novadā vēlētāju aktivitāte bijusi 106,39%.

Centrālā vēlēšanu komisija rāda vēlētāju aktivitāti dažādās Saeimas vēlēšanās. 1. Saeimas vēlēšanās piedalījās 82,2%, 2. – 74,9%, 3. – 79,3%, 4. – 80%, 5. – 89,9%, 6. – 71,9%, 7. – 71,9%, 8. – 71,5%, 9. – 62,2%, 10. – 63,1%, 11. – 59.5%, 12. – 58,85%.

Mums uzskatāmi rāda, ka vēlētāju aktivitāte rūk, tomēr šie skaitļi noklusē daudzus svarīgus aspektus, piemēram, vēlētāju sastāva atšķirības dažādos laikos. Atcerēsimies, ka pirmos parlamentus vēlēja tikai 21 gadu sasniegušās personas. Satversmes 8.pants grozīts, paredzot vēlēšanu tiesības pilntiesīgiem 18 gadus sasniegušiem pilsoņiem, tikai 1994.gada 27.janvārī, 5.Saeimas darbības laikā.

Ievērojot demogrāfiskās svārstības, mobilitātes pieaugumu, pārmaiņas sociālajās struktūrās, neesot precīzai, dokumentāli pamatotai statistikai nevaram spriest par to, uz kādu sabiedrības grupu rēķina samazinās vēlētāju aktivitāte, kādi ir šo grupu objektīvie raksturojošie lielumi. Līdz ar to nevar izdarīt pat tik elementāru un prozaisku secinājumu, vai politiskā dzimumu līdztiesība, kas Latvijas Republikā ir konstitucionāla norma kopš tās dibināšanas, ir novērtēta. Jūs varat pierādīt, ka vairākums precētu dāmu balso, vai tikai tā šķiet?

Tāpat nevar izdarīt secinājumus par vēlēšanās piedalījušos vecuma korelācijām. Dzirdam nopietnus aicinājumus samazināt vēlēšanu tiesību vecuma cenzu, ļaujot izdarīt politisku izvēli, sākot no 16 gadu vecuma, virzīt par tautas priekšstāvi Saeimā un Eiropas Parlamentā jau 18 gadu vecumu sasniegušos. Tajā pašā laikā nav taču datu, kas kaut ko pierādītu vai apgāztu.

Mēs pat nevaram novērtēt integrācijas politikas iznākumu, kur nu vēl nepieciešamību “atlaist grožus”, ja pat tik daudz nezinām, cik atbildīgs ir naturalizējies pilsonis. Pilsonības institūts ir veidots kā šķirtne starp tiem, kam ir politiskās tiesības un kam šo tiesību nav. Tas laikmetīgā demokrātijā vairs nav ne materiālās labklājības, ne mobilitātes, ne arī personiskās drošības priekšnosacījumiem. Tātad, pirms nodoties populismam, būtu jāapskatās uz skaitļiem.

Minētā statistika ir akūta politiskās vides un kultūras pilnveidošanai. Kā gan citādi objektīvi novērt, vai un kā vēlēšanu paradumi ir saistāmi ar politikās vides un kultūras izmaiņām. Cik tālredzīgi ļaut politiķiem vadīties tikai no stereotipiem un aptuvenībām, ko var secināt no aptaujām? Kādus secinājumus var izdarīt par nepieciešamajām izmaiņām, ja nav skaidrs, kādi ir vēlētāju vaibsti? Ko dod bārdainu politisko astrologu algošana, “santehniķa Džo” izfantazēšana vai ietekmīgās, plašākai sabiedrībai nepazīstamās “tantes Bauskā” uzklausīšana? Kāds tam sakars ar reālu politisko gribu?

Pirms diviem mēnešiem septiņpadsmit gadus jauna skolniece Kristīne Lindberga portālā Ir.lv rosināja piešķirt vēlēšanu tiesības no 16 gadu vecuma. Uzskatu, ka parlaments un politiskā elite ir veltījuši nepietiekamu uzmanību Lindbergas iniciatīvai, jo citās valstīs šāda prakse eksistē, un, ja mūsu likumdevējs to neatbalsta, tad priekšlikums ir jānoraida ar argumentiem, nevis ar ignoranci tāpēc, ka to licis priekšā bērns. Nav jau nevienam zināms, kur un kad kādu Saeimu vai pašvaldības domi atlaidīs, kad politiskajai elitei atkal ievajadzēsies vēlētāja.

Iespējams, ka vēlēšanu aktivitāte patiesi balstās uz tiem valsts vecuma pensionāriem, kas dzimuši pirms kara un kara laikā, taču tikpat labi var būt, ka jaunieši ir pārsteidzoši aktīvi.

Korelējot reģistru datus, ir iespējams pilnīgi skaidri izmērīt novados deklarēto ļaužu pilsonisko atbildību. Nevis to, cik piegāzti “ekskursanti” Stalbē, bet to, cik patiesībā, teiksim, Carnikavas pagastā deklarētie ir aktīvi – vienalga, vai balsojuši Kalupē, Vārkavā, Rogovkā, Dundagā vai Holmē. Šādiem datiem būtu jēga, jo atmatā aizlaistos lauciņu var kopt. Neanalizēti pašreizējie dati, cik kāds kurā iecirknī ir iemetis, nav ne ar akadēmisku, ne praktisku nozīmi. Varbūt, ka apmaksā pilna autobusa ar meitenēm no Rīgas vešanu cauri visai Zemgalei balsot uz Bebreni par Latgales kandidātiem, un ko tas liecina par mīļo Sēlijas ļaužu aktivitāti?

Cik valsts vecuma pensionāru, kuriem ir dzīvo vidū tētis vai mamma, balso? Cik liels īpatsvars politiski represēto balso? Cik procenti latviešu balso? Kāds procents jauno māmiņu vidū ir tām, kuras neiet vēlēt? Vai aktīvi ir daudzbērnu ģimeņu vecāki?

Un cik, iepriekš lūdzu atvainot, Rēzeknes novadā deklarēto sistemātiski balso Rīgā (jo, visticamāk, tur dzīvo), samazinot vienu Rīgā nodotās balss vērtību pret vienu Latgalē nodoto?

Šie visi ir pieļaujami sociālās pētniecības jautājumi, kurus mēs drīkstam anonīmu datu veidā zināt. Tie ir ļoti derīgi jautājumi, jo, pirmkārt, ļauj uzzināt, kuras grupas sirdīgāk jāuzrunā, otrkārt, ļauj veidot sekundāras hipotēzes par sociālo atsvešinātību skaidrās grupās.

Vai tad mūsdienu datori neļauj korelēt divus personas kodu datu kopumus, ja tas ir svarīgi valsts politiskajai stabilitātei un iekšējās drošības stiprināšanai?

Dalība vēlēšanās ir svarīga iekšējai drošībai, pat tik svarīga, ka es nenoraidītu obligātu vēlēšanu pienākuma ieviešanu, kāds eksistē vairākās valstīs. Piemēram, nebalsotājs varētu maksāt nelielu nodokli – 5 eiro pirmajā nebalsošanas reizē, 10 eiro otrajā un 25 eiro trešoreiz, kad ļoti negribas piedalīties tās sabiedrības jautājumu lemšanā, pie kuras pats esi izvēlējies piederēt.

Tā veidojas priekšstats, ka vēlētājs ir “bez sejas”. Šādu vēlētāja novērtējumu spilgti redzam pirmsvēlēšanu reklāmās, kas arvien vairāk atgādina vidusskolas līmeņa mārketingu, kur ar triku un pompozitātes palīdzību mēģina noķert gadiem novārtā atstāto. Pieļāvums, ka vēlētājam var būt izkopta politiskā stāja, ir tik nepieklājīgs, ka partijas pat neuzskata par savu pienākumu organizēt regulāru rekrutēšanu, lai veidotu stabilu vēlētāju atbalstu. Politiķi nepazīst aktīvo vēlētāju, nezina, kas palicis neuzrunāts, jo kā gan viņi to var zināt, ja Centrālā vēlēšanu komisija nesniedz neko vairāk kā tikai skaitļus par vēlēšanu iecirkņiem un dalību kopumā.

Nepiedienīga, skumja, bet varbūt izvērtējama hipotēze – varbūt pastāvīgais, godprātīgais vēlētājs vienkārši izmirst? Proti, fiziskā nozīmē – 1993.gada Saeimas vēlēšanās taču bija pat 19.gadsimtā dzimušie – ar sava laika vērtību sistēmu. Tikpat labi var būt, ka aktīvi ir tieši “bērni”, kā mūsu politiskā elite apzīmē pilsoņus līdz trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanai, bet slinko četrdesmitgadnieki.

Visbērnišķīgākais, ko šeit darīt, ir konstatēt, ka vēlēšanas ir aiz muguras, ka nākamās Saeimas vēlēšanas varbūt būs pēc četriem gadiem, ka ir vēl daudz laika, ka ir aktuālākas problēmas un tad, pēc brīža atkal vaimanāt par kūtru ļaužu izdarībām politikā un netīkamiem iznākumiem, kas apgrūtina izveidot nacionālu valdību.

Autore ir juridisko zinātņu doktore