Kangeris: Nekādu sensāciju nebūs

Saruna ar VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas vadītāju vēsturnieku Kārli Kangeri

Valdība 5.augustā apstiprināja starpdisciplinārās komisijas sastāvu bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskai izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko VDK nodarījusi Latvijai un tās iedzīvotājiem. Par komisijas priekšsēdētāju iecelts Latvijas Universitātes (LU) Latvijas Vēstures institūta pētnieks Kārlis Kangeris.

Vēsturnieks, kurš ir dzimis trimdas latviešu ģimenē pēckara Vācijā 1948.gadā, pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kur strādāja Stokholmas Universitātē Baltijas pētniecības centrā. Kopš tā laika viņam veidojusies saikne ar Latvijas vēsturniekiem. Viņš ir pētījis Latviju vācu okupācijas laikā, kā arī 90.gados iznākusi grāmata “No NKVD līdz KGB”, kurā apkopotas politiskās prāvas Latvijā no 1940. līdz 1986.gadam.

Jaunajā amatā, vadot komisiju, Kangeris sabiedrībai sensācijas nesola, bet gan rūpīgu darbu, pētot VDK dokumentus un arhīvus.

Šodien (piektdien – red.) bija jaunievēlētās komisijas pirmā kopā sanākšana. Vai jau ir skaidrs, kas jums būs pirmie darāmie darbi?

Nebija skaidrs, vai vispār valdība to lēmumu pieņems, bija pāris tādu bremzētāju. VDK dokumentu izpētes komisiju izveidoja no nulles. Mums vispirms ir jādomā par praktiskām lietām – kādu telpu sekretariātam, par vēstuļpapīru, jāizstrādā komisijas nolikums, jāvirza uz priekšu Saeimā naudas piešķiršanas jautājums, jo valdība nolēma, ka no nākamā gada komisijas darbam jāpiešķir 250 000 eiro. Bet nāk vēlēšanas, var mainīties politiskie spēki, un Krievijas ekonomiskā blokāde arī var iespaidot politiķu domāšanu.

Ko jūsu vadītā komisija pētīs?

Ir divas dažādas VDK dokumentu krātuves – viena ir tā, kas ar laiku ir nonākusi Valsts arhīvā, un tā ir lielākā daļa. Tad zināma daļa ir nonākusi Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC). Tur ir tā saucamie čekas maisi, par kuriem sabiedrība visvairāk interesējas. Par to jau kopš 1994.gada, kad Saeima pieņēma likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, ir bijušas diskusijas – atvērt šos maisus, respektīvi, publicēt informantu vārdus vai ne. Tad 2004.gadā nolēma, ka maisus vajadzētu atvērt, bet pret to iebilda toreizējā Valsts prezidente. Un tad maisus aiztaisīja atkal uz noteiktu laiku.

Šogad Saeima nolēma, ka šos VDK dokumentus ir nepieciešams zinātniski, vēsturiski un juridiski izpētīt, lai noskaidrotu, kādus zaudējumus šī sistēma ir nodarījusi Latvijas tautai un valstij. Tā noteica arī, ka komisija ar saviem atzinumiem iepazīstina Ministru kabinetu un tas nolemj par dokumentu pieejamību [sabiedrībai].

Mūsu darbs, ja viss noritēs labi un saņemsim finansējumu, notiks vairākos virzienos. Viens ir šo te dokumentu apzināšana un aprakstīšana, lai varētu uzrakstīt MK atzinumu par dokumentu pieejamību [sabiedrībai].

Otrs virziens būs tieši pētīt VDK darbību. Lieta ir tāda, ka viena daļa VDK dokumentu, kas attiecas uz represijām, atrodas Valsts arhīvā. Tur ir 1941.gada 14.jūnijā deportēto, 1949.gada deportēto [dokumenti], tad ir tā sauktās filtrācijas lietas, – to cilvēku, kuri izgāja filtrācijas nometnes [pēc kara], kādi 90 tūkstoši lietu; tad tur ir tā sauktās ārzemju braucēju lietas – cilvēki, kuriem bija atļauts no Latvijas apciemot ārzemes, bet atgriežoties viņiem vajadzēja VDK rakstīt savu ziņojumu – arī aptuveni 90 tūkstoši lietu. Tad ir tā saukto partizānu apkarošanas lietas – tie galvenokārt ir [pagājušā gadsimta] 40.gadi. Par nacionālajiem partizāniem daudzi jau ir rakstījuši un pētījuši.

Nemaz nav pētītas šīs ārzemju braucēju lietas un filtrācijas lietas.

Vēl mums paliek tie dokumenti, kas ir TSDC – čekas maisi, tur ir tā sauktā aģentu kartotēka, aģentu segvārdi. Taču tai nodaļā ir arī citi dokumenti, piemēram, ārzemnieki, kuri ir iebraukuši Latvijā, ārzemnieki, kas dzīvojuši viesnīcās, utml.

Jautājums ir par pieejamību šiem dokumentiem. Vai arī mūsu izpētes komisija tiem piekļūs, jo tie ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) pārziņā, arī pielaide šiem dokumentiem. Kā šo vērtēs jaunais SAB priekšnieks Jānis Maizītis, ko domās par šo dokumentu pieejamību sabiedrībai? Tas vēl ir pavisam neskaidrs jautājums un būs komisijai jārisina.

Vēl ir daļa dokumentu, kas atrodas Iekšlietu ministrijas arhīvā, ko pārņēma 1991.gadā – visādas pavēļu grāmatas utt. Mums par [šo dokumentu] pieejamību būs “jātirgojas” arī ar Iekšlietu ministriju. Jo nav teikts, ka, izveidojot komisiju, mums automātiski būs pieeja visam dokumentu klāstam. Taču vismaz ir Saeimas lēmums, ka jāizveido šāda starpdisciplināra komisija un tai darbs jāveic līdz 2018.gada 31.maijam. Tas ir pozitīvais.

Mūsu komisija gribētu tikt arī pie VDK grāmatām, bibliotēkas, kas nodota Policijas akadēmijai. Mūs interesē, vai tur ir instrukcijas, kā vervēt aģentus, kā [viņus] apstrādāt. Jāredz, kur tā bibliotēka ir palikusi pēc akadēmijas likvidācijas. Piemēram, Austrumvācijas “Stasi” ir ļoti daudz šādu grāmatu. Igaunijā un Lietuvā šie dokumenti ir daudz vairāk izpētīti.

Vai Krievijā palikušie VDK dokumenti ir būtiska daļa?

Jā, lielākā daļa – tā sauktie operatīvie materiāli, aģentu lietas – tas viss ir tur. Ja gribētu noteikt, kas ir bijis aģents, tad vajadzētu tās personāllietas, kur viņš ir parakstījies. Būtu labi, ja sadarbība ar Krieviju būtu tāda, ka atsūtītu pilnu sarakstu, tad lieta būtu darīta. Bet to jau specdienesti nedarīs – viņu lietas paliek slepenas.

1992.gadā mēs pie dokumentiem Krievijā tikām klāt tāpēc, ka Augstākā Padome izveidoja komisiju, lai izpētītu Latvijas politiķu likteņus Krievijā. Akadēmiķa [Induļa] Roņa vadībā varēja braukt uz Maskavu un tur bija pieejami Maskavas čekas arhīvi. Tad bija iespēja tikt arī pie šejienes čekas arhīviem, lai darbu varētu turpināt. Toreiz mēs nezinājām, kādi materiāli šajos arhīvos atrodas. Sākām visu datorizēt, mūsu nolūks bija – reģistrēt visu, ko vien var. Jo 90.gados nebija skaidrs, vai šie dokumenti atklātībai vispār būs kādreiz pieejami.

Mēs paspējām visu izdarīt, iznāca grāmata. Tagad jau šis arhīvs nodots Valsts arhīvam.

Kāpēc Latvijā kavējamies ar VDK dokumentu izpēti?

Ir cilvēki, kas to nevēlas. Ja salīdzina ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, tur ir zināmi lustrācijas principi – bijušajiem VDK darbiniekiem un informatoriem bija jāpiesakās [līdz noteiktam termiņam, bet tie, kas neteicās, tika publiskoti]. Igaunijā un Lietuvā tā lieta aizgāja bez kaut kādiem sabiedrības skandāliem.

Mans personīgais viedoklis ir, ka šos dokumentus vajag nodot atklātībai un publicēt arī čekas ziņotāju vārdus. Uzskatu, ka šie dokumenti ir svešas totalitāras varas – okupētājvaras – dokumenti, un mums ar tiem nevajadzētu apieties tā, kā pašiem ar savas valsts dokumentiem.

Es nedomāju tikai čekas aģentu, bet arī citas kartotēkas – to cilvēku, kuri dzīvoja viesnīcās utt., jo būtu interesanti klasificēt – kuri bija iebraucēji, kuri bija trimdas latvieši, kādas [cilvēku] grupas VDK novēroja, kādas grupas izsekoja.

Var, protams, teikt, ka šie dokumenti nav pilnīgi. Tā tas ir, bet mums ir jāizpēta viss, ko varam. Arī tā niecīgā daļa, kas ir palikusi Latvijā. Mums ir jāparāda, kā šī iestāde – KGB jeb, kā latvieši saka, VDK – darbojās, kādi bija tie mehānismi, lai pārraudzītu tautu un represētu.

Mēs redzam, ka no staļinisma laika līdz 1953.gadam krimināllietu ir ap 50 000, tiesāja ļoti daudz cilvēku. Piemēram, 1945.gadā – 14 000. Līdz 1953.gadam šis skaitlis samazinājās līdz 700 cilvēkiem gadā. Tad līdz 100 – 200 lietām gadā, līdz beidzot 1986.gadā, kad bija pēdējā tā sauktā VDK krimināllietas prāva, gadā notiesāja 5 – 10 cilvēkus.

Toreiz jau bija mainījies VDK darbības stils – Staļina laikā par katru sīkumu ņēma un tiesāja par valsts nodevību – pēc 58.paragrāfa. Bet vēlāk VDK attīstīja tā saukto preventīvo metodi, mēģināja cilvēkus iespaidot iepriekš vai radīt apziņu, ka nedrīkst [likumu] pārkāpt, jeb veicināt tā saukto pašcenzūru, lai šīs lietas nenonāktu līdz tiesai.

Tā sauktajā otrā pētniecības blokā, kas saistīts ar VDK dokumentu izpēti, gribam datu bāzi paplašināt – izpētīt VDK sadarbību ar kompartijas centrālkomiteju un citām iestādēm, cenzūras iestādēm, baznīcām. Jo uz sabiedrību VDK mēģināja iedarboties caur citām iestādēm, piemēram, caur Latvijas Universitāti vai akadēmijām, kur bija savi VDK kuratori. (..) Tolaik daudzas lietas bija arī saistītas, kā tagad teiktu, ar spekulācijām, piemēram, ar zelta pārvešanu pāri robežām, mākslas darbu izvešanu uz ārzemēm jeb tā sauktie ekonomiskie noziegumi. VDK uzraudzībā bija arī šī ekonomisko noziegumu uzraudzība.

Vai komisijai pietiks tik plašai darbībai spēka, resursu un laika?

Mēs tik tālu vēl nedomājam. Pirmais ir nospraust darbības plānu, noteikt darbības vadlīnijas, apstiprināt nolikumu.

Kā vērtējat komisijas sastāvu?

Tas atkarīgs, kādi lēmumi mums būs jāpieņem – vai par pētniecību, vai jāvienojas par atsevišķu teikumu formulēšanu. Mums [komisijā] ir vēsturnieki, juristi.

Kad sāksies tiešais pētniecības darbs, būs jāmeklē speciālisi nozarēm, kas to varēs veikt. Ne jau visi komisijas locekļi gribēs strādāt tieši pētniecībā. Dalība komisijā ir tāds kā goda pienākums. Komisijā ir vēsturnieki, kuri šo darbu jau ir darījuši un arī darīs, bet, ja paskatāmies uz budžetu un pētniecības apjomu, ir skaidrs, ka būs jāpiesaista jauni pētnieki.

Man bija pārsteigums, kad mani izvirzīja par komisijas priekšsēdētāju. Jau agrāk daudz esmu strādājis ar čekas lietām – 90.gados. Bet kādus 10 gadus neesmu šajā virzienā darbojies, tagad dokumenti atkal jāsameklē.

Diskusijā par čekas maisu atvēršanu portālā Ir.lv Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Valdis Zatlers pirms kāda laika izteicās, ka šo maisu atvēršana būs “ilglaicīga provokācija”. Kādu zaķi mēs varam izvilkt no šiem maisiem?

Es jau iepriekš minēju Igaunijas un Lietuvas pieredzi, kur sabiedrībā absolūti neko tas nesašūpoja. Un es domāju, ka Latvijā pēc 23 neatkarības gadiem šo maisu atvēršana neradīs kādas sekas. Citi bažījas, ko teiks [maisos esošo] cilvēku bērni, mazbērni. Bet te ir svarīgi tas, ko jau minēju – tie ir svešas valsts dokumenti. Jau šodien vēstures pētniecību varētu nobloķēt vispār, ja stingri sekotu personas datu aizsardzības likumiem un cilvēktiesībām, jo visur pārādās kādu privātpersonu lietas. Tad jau vēsturnieki neko nevarētu darīt.

Esmu referējis par vēstures atainošanu. Atceroties 90.gadu sākumu, toreiz jautājums bija – cik mums Latvijā ir čekistu un cik informantu? Vienīgais čekists toreiz bija Juris Bojārs, vēlāk Georgs Andrejevs atzinās, ka bijis informētājs. Tā ka Latvijā tolaik bija oficiāli zināmas tikai divas šīs personas. Kad, strādājot Stokholmas Universitātē, man bija jārunā ar zviedriem, teicu – mēs, latvieši, nebijām tādi, tīra tauta – tikai divi [čekisti].

Vēlāk bija tā sauktā “čekas piecīšu lieta”, no kuras četri cilvēki gāja tiesas ceļu un panāca, ka tā atzina – viņi nav sadarbojušies [ar VDK]. (5.Saeimas laikā tika atšifrēti tā sauktie čekas piecīši – Roberts Mīlbergs (TB), Edvīns Inkens (LC), Aivars Kreituss (DCP), Andrejs Siliņš (LC) un Georgs Andrejevs (LC), kurš vienīgais atzina savu sadarbību ar VDK – red.).

Latvijā bija arī tāda tiesu prakse – ja arī TSDC kartotēka liecināja, ka cilvēki ir sadarbojušies [ar VDK], tiesā to varēja pārsūdzēt. Tādu gadījumu Latvijā bija apmēram 300. No tiem 60 cilvēki atzinās paši, bet aptuveni 230 teica, ka viņi nav sadarbojušies.

Viens no šiem cilvēkiem ir [ekspremjers Ivars] Godmaņa kungs. Viņš gāja to ceļu, ka čekists atzinās, ka patvaļīgi bez Godmaņa ziņas ir ievietojis viņa kartīti kartotēkā. Es savā pētniecības darbā gribētu izpētīt šīs 230 lietas, kāpēc šos cilvēkus tiesa atzina par nevainīgiem, vai viņiem, tāpat kā Godmaņa gadījumā, kāds svešs bija ielicis kartīti vai kā. Ja tas tā būtu, tas parādītu, ka VDK ir bijusi galīgi izirusi organizācija un tur nav bijis nekādas struktūras. Tikai tas man liekas mazticami. Un tad ir jautājums, vai mūsu sabiedrības tiesu sistēmā varēja panākt sev labvēlīgus lēmumus.

Man pētniecībā ir iznācis daudz darīšanu ar Austrumvācijas [drošības dienesta] “Stasi” dokumentāciju. Tieši 80.gadu beigās viņi bija daudz precīzāki nekā agrāk, tas ir redzams no instrukcijām. Daudz lielāka vērība bija jāpiegriež informantiem, viņu atlasei, instruēšanai utt. Tā kā “Stasi” mācījās no KGB, tad grūti ir iedomāties, ka pats meistars būtu sliktāk strādājis par mācekli.

Zatlers jau, no vienas puses, var teikt – slēgsim ciet. Bet, no otras puses, tie, kas ir bijuši pāridarītāji vai sadarbojušies ar pāridarītājiem, kāpēc viņi mums jāsaudzē un jāslēpj?

Mums ir daudz represēto, ir izdotas grāmatas par šiem cilvēkiem – 1941.gada, 1949.gada represētajiem, par politiskajām prāvām, kurās minēti vairāk par 100 000 vārdu. Arī šajos gadījumos varēja teikt, ka nevar publicēt represēto vārdus. Taču represiju gadījumā tas ir vajadzīgs, lai cilvēku varētu reabilitēt, lai viņi saņemtu izskaidrojumu par savām ciešanām. 

Bet kad ir pretējais jautājums par tiem, kas ir sadarbojušies ar sistēmu un nodevuši citus cilvēkus vai pat iegrūduši postā, vai viņi var palikt nesodīti, un, ja paliktu nesodīti, vai tad viņiem kaut kādā sabiedriskā formā nebūtu jāizsaka rājiens, vai jāpublicē vārdi… [Vajag] pateikt, ka Latvijā nebija tikai divi čekisti, bet 25 000 ziņotāju, 5000 aģentu un tamlīdzīgi.

Nevar būt, ka šodien cilvēki sāk runāt tā – cik labi bija padomju laiki… Cilvēki aizmirst, ka tad viņi dzīvoja stingrā uzraudzībā, ka nevarēja vienkārši aizbraukt uz ārzemēm un brīvi izrunāties. Arī vēsturniekiem būtu jāapgaismo un jāparāda padomju laiks, jo nepietiek izdot kādu grāmatiņu ar smukām padomju laika bildītēm un tā laika ražojumiem. Labi, tā bija konkrētā cilvēka jaunība, bet ir jāskatās uz psiholoģiski subjektīvo – jo toreiz bija tā, kā kāds teica, – vienmēr kāds raudzījās tev pār plecu… Pašcenzūra. Tas viss sabiedrību ļoti iespaidoja.

Varbūt baidās, ka šajos sarakstos būs vēl daudzi politiski aktīvi kā, piemēram, jau minētais Godmanis vai Anatolijs Gorbunovs, kurš kā toreizējais kompartijas sekretārs uzraudzīja VDK.

Kad 1991.gadā mainījās sistēmas, kompartijas biedri netika represēti. Pieņēma likumu par VDK likvidēšanu. Visu VDK štata darbinieku vārdi pat tika publicēti laikrakstā “Diena”, no kuriem slavenākais šodien ir [gāzes kompānijas “Itera Latvija” vadītāja Jura] Savicka vārds, viņš sēž ložās kopā ar prezidentiem… 568 cilvēki – tie bija pēdējie oficiālie čekas darbinieki.

Zināmie ir zināmie, bet paliek nezināmie. Tie, kurus tiesās tomēr attaisnoja, tie, kuri vēlēšanās pārbaudījās TSDC datu bāzē. Zināmiem ieteica nekandidēt. Kad gribēja ieņemt valsts amatus, arī pārbaudīja. Nav tā, ka valsts šai lietā neko nebūtu darījusi. 90.gados daudzi gan ieplūda jaunajās Latvijas struktūrās. No morālā viedokļa es neredzu lielu jēgu šos cilvēkus piesegt, ja nav kāda speciāla iemesla.

Kas var būt speciāls iemesls?

Nezinu, jāskatās no valsts drošības interesēm – vai viņi vēl strādā aktīvā dienestā. Es jau arī nezinu, vai mēs tiksim pie visiem dokumentiem, bet tās lietas ir jāizskata un jāredz. Neesmu redzējis tās čekas kartotēkas, kāda ir saistība starp segvārdu un ierakstu kartotēkā. Un vienkārši vārdu publicēšana arī neko daudz nedod, ja sabiedrībai nav dots izskaidrojums.

Tajā TSDC [dokumentu daļā] ir kādi 68 000 ziņojumu. Viens nolūks ir, ka mēs kā komisija varētu šos ziņojumus klasificēt pa kādām interešu grupām. Šīs ziņas ir sniegtas par kādām 30 000 personām. Ja to klasificētu, tas dotu labu ieskatu sistēmas darbības principos. Pēc kādiem principiem lika izsekot, novērot utt.

Vēl viena lieta – čekas maisos ir kādas 500 operatīvās lietas. Tās mūs interesētu apskatīt. Dažā gadījumā tās varētu būt iemesls kādam romānam – sarunāt rakstnieku, lai uzraksta par to. Es tagad lasu līdzīgus darbus par Austrumvāciju – fantastiski! Kā tas notika, traki!

Kas šajās operatīvajās lietās ir iekšā, es nezinu. Varēja kādu cilvēku izsekot, novērot, sakrāt materiālu. Ja ir pilna lieta, var ieraudzīt pat cilvēka dzīvesstāstu – kā viņam ir gājis, kad iekļuva novērošanas sistēmā… Lielāka interese sabiedrībai ir par aģentu kartotēkām un segvārdu žurnālu. Pēc 20 gadiem liela daļa šo ziņotāju ar savu likteni jau ir samierinājušies. Gribu uzsvērt, ka mēs [komisija] jau neko ļaunu negribam – tikai informēt sabiedrību par sistēmu, kā tā darbojās.

Kā jūs izskaidrojat, ka Latvijā čekas dokumentu jautājumam pieķērās samērā vēlu?

Nedomāju, ka vēlu, jo par to jau sāka runāt 90.gados. Man tas ir izskaidrojams ar sistēmu transformācijām. Sistēma pārgāja no padomju uz demokrātisku sistēmu. Būtībā sistēmas kaut kā vienojās – kompartijas jeb komunistiskais vienojās ar tautfrontiešiem, un tā pāreja notika it kā nemanot. Ja būtu pārejas līnija pārcirsta, tad sistēmā būtu noticis lūzums. Tagad – Gorbunovs palika amatā, daudzi no vecās struktūras palika amatos, un cilvēkiem likās, ka nekas daudz nav mainījies. Tas notika plūstoši.

Man ir arī savāktas visas Latvijas politiķu runas no 90.gadu sākuma, kā viņi laipoja. Daudziem no viņiem toreiz nebija skaidrs, ka viņi ir atjaunotās Latvijas Republikas pārstāvji. Viņiem tas valststiesiskais jautājums vēl nebija skaidrs. Ja mēs būtu Latvija, kas izstājusies no PSRS sastāva, tā būtu cita lieta. Bet mēs atjaunojāmies uz kontinuitātes principiem un 1940.gadā bojāgājušās Latvijas pamatiem.

Tāpēc arī attiecībā uz VDK dokumentiem mums ir jāpieņem cita pieeja. Tie nav Latvijas valsts oriģināli dokumenti. Arī VDK likumā ir teiks, ka visi šie dokumenti, kuros nav minēti vārdi, ir brīvi pieejami, tāpat kā kompartijas dokumenti nonāca arhīvā un ir brīvi pieejami.

Tāpēc [joprojām] nav skaidrs, kāpēc tieši šī daļa, kurā ir aģentu vārdi, ir slēpjama. Atrunas varētu būt par cilvēkiem, kuri joprojām atrodas dienestā. Pārējai daļai varbūt var iznākt kāda netaisnība, cilvēki varēja būt piespiesti ziņot, un mēs zinām, ka tādi gadījumi ir bijuši. 50.gados notika amnestija, daudzus cilvēkus tad savervēja par ziņotājiem. Bet likuma priekšā visiem būtu jābūt vienādiem. Uz to visu mums ir jāskatās no vienas perspektīvas.

Vēsturnieks ir gandrīz vai izmeklētājs. Vai tiksieties arī ar lieciniekiem?

Mums ir paredzēta arī liecinieku uzklausīšana. Tas būs iespējams, ja vien vēl būs dzīvi šie cilvēki. Cik daudz tas būs vajadzīgs, pagaidām nevaru pateikt.

Vai pieļaujat, ka uz jums kā komisiju varētu izdarīt spiedienu, ja atklājat iespējamas sensitīvas lietas?

Man ir grūti iedomāties, ka tā varētu notikt. Nezinu, vai tur var atklāties kādas sensitīvas lietas, jo ikviens, kas Latvijā dzīvo, varēja aiziet uz TSDC un pieprasīt izziņu par sevi – kas viņiem tajos dokumentos ir par cilvēku. Tā varēja uzzināt, vai viņš ir bijis informatoru kartotēkā, vai par viņu [VDK] ir vākusi informāciju. Bet Latvijā ļoti maz cilvēku šo iespēju izmantoja. Kādi 3800 cilvēki ir gājuši jautāt.

Tie droši vien bija tie, kuri kandidēja vēlēšanās?

Nē, nē, es arī par sevi interesējos. Par mani ir saglabājusies uzskaites kartīte, kurā ir minēti ziņojumu numuri un ziņotāja segvārds. Tā kā ir segvārdu žurnāls, var uzzināt, kurš aiz slēpjas. Bet cilvēki Latvijā ir kūtri, nezinu, kāpēc tik maz interesējās par šo iespēju. Es arī dažus draugus mudināju [to izmantot], bet viņi atmeta ar roku.

Vai pats esat runājis ar čekistiem, saskāries ar izsekošanām?

Jā, ar dažu labu. Kad no Stokholmas darba darīšanās braucu uz Latviju, man vienu mēnesi tika piekomandēts slavenais Jānis Dzintars (Dzintaru, īstajā vārdā Valdi Kluci, dēvēja par padomju galma vēsturnieku, viņš savas dzīves pēdējos gados bija Alfrēda Rubika atbalstītājs un kopš 1991.gada augusta puča izgāšanās dzīvoja Maskavā, kur arī mira – red.). 80.gadu sākumā Dzintars it kā kārtoja visas manas lietas. Oficiāli viņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas piekomandēts man izpalīdzēt. Bet es jau zināju, kas viņš ir – nebijām tik labticīgi.

Tomēr jāteic, ka Latvijā nav visu VDK materiālu – nav 1.nodaļas jeb ārējās izlūkošanas materiālu.

Kā bija ar Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs?

Arī par Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem ārzemēs nav skaidrs, cik daudz materiālu ir saglabājies. Zināms par saraksti ar rakstniekiem, esam sākuši pētīt trimdas sadarbību ar VDK – kas ko cik daudz ir darījis. Dažos ziņojumos parādās arī trimdinieku vārdi pēc segvārda, ziņoja par dažiem sarīkojumiem. Toreiz dažs pat domāja, ka varēs transformēt šejienes sabiedrību, cilvēki sociālismam dažādi piegāja arī trimdā. Atsevišķiem indivīdiem tas bija arī pārliecības jautājums, īstenojot savas idejas.

Tomēr daudzi gribēja darīt kaut ko brīvas un neatkarīgas Latvijas labā. Un, lai zinātu, ko darīt, bija jābrauc uz šejieni, lai saprastu, kas te notiek. Nevarēja paļauties uz “Daugavas Vanagiem”, kas teica, ka nedrīkst braukt [uz Latviju], bet braukt varēs tikai tad, kad Latvija būs brīva. “Daugavas Vanagi” ienāca Latvijā naivi, nepazina cilvēkus, ar ko sadarboties, bet es kopš 80.gadiem jau pazinu visu akadēmisko eliti. Zināju, kam es pirms 1991.gada devu roku, un kam dodu roku pēc 1991.gada. Es redzēju, kādi cilvēki bija vienā sistēmā un kādi – otrā.

Kā vērtējat patlaban atvērto ekspozīciju bijušajā VDK namā Stabu ielā Rīgā jeb tā sauktajā Stūra mājā?

Ir labi. Latvijā vajadzētu saprast, ka padomju sistēma nebija nekāda draudzīgā un maigā. Tas dažam labam, apskatot šo izstādi, varbūt top skaidrāks.