Putina pasaule

”Pasaule arvien vairāk atgādina trako namu, kuru pārvalda vājprātīgie”

Uz mirkli iedomāsimies, godātais lasītāj, ka Jūsu darba kabinets atrodas Maskavas Kremlī. Jums ir 62 gadi. Atlikuši aptuveni desmit aktīvi un pilnasinīgi dzīves gadi. Ar spožu uzviju savas karjeras virsotnes esat jau sasniedzis – no VDK Ļeņingradas daļas Pirmās (kadru) nodaļas darbinieka jau otro reizi mūžā vadāt teritoriāli lielāko valsti pasaulē, turklāt ar lielāko kodolieroču arsenālu pasaulē (ap 8500 kodolgalviņu). Jūsu valsts bruņotie spēki ir dislocēti no Beringa un Laperūza šauruma līdz Melnajai un Baltijas jūrai. Jūs esat virspavēlnieks vairāk nekā 845 000 karavīru un 2,5 miljoniem rezervistu. Jūsu valsts ir viena no lielākajām ieroču un bruņojumu eksportētājiem pasaulē. Līdz 2020.gadam Jūs esat iecerējis modernizēt vismaz 70 procentus no savas valsts militārās tehnikas. Jūs esat nostiprinājis superprezidentālu valsti un izveidojis spēcīgu, tālejošu politiku, ko balstāt uz naftas un gāzes adatas.

Ar dzelžainu tvērienu Jūs būvējat jaunu Krieviju, kuras vienīgais ceļvedis esat Jūs pats.

Krievu tautai ir paveicies, jo atkal viņiem ir vadonis, kurš zina visu, grib visu un var visu. Jūsu valstij ir savs ceļš, kurai nevajag pārstāvniecības demokrātiju, tirgus sabiedrību, kas balstās uz ekvivalentām naudas vērtībām un idiotisku, pretdabisku un perversu Rietumu pasaules cilvēktiesību ideoloģiju. Jūsu pasaulē oligarhiskajam liberālismam, Rietumu hegemonijai, globalizācijai jeb runājot ar Jūsu ideologa A.Dugina vārdiem ”Rietumu ”atlantismam” nav vietas, tas ir bez žēlastības jāiznīcina”. Ja nepieciešams, arī fiziski.

Un Jūs spīdoši iznīcināt politisko opozīciju, finanšu un kriminālos oligarhus un vārda brīvību. Tomēr tas tiek darīts ārkārtīgi ”civilizēti” un juridiski korekti. Var redzēt, ka Jūs, atšķirībā no biedra Staļina, esat absolvējis Juridisko fakultāti, nevis ticis izslēgts no teologiem. Jauns laikmets prasa izglītotus un kvalificētus vadoņus. Un reizēm, ja vajadzība prasa, ātri un efektīvi salaužat vietējo kņazu patvaļu.

Ar Jums vienā toņkārtā dzied eņģeļu koris jeb pareizticīgās baznīcas balss, jo jau 2012.gadā patriarhs Kirils Jūsu ēru ir nosaucis par Dieva brīnumu, savukārt 2013.gadā Jūs atzināt, ka pareizticīgo baznīca ir dabisks valsts sabiedrotais Maskavas ietekmes izplatīšanai bijušās PSRS teritorijā. Turklāt Jūsu darbību atbalsta teju vairāk nekā 85% valsts iedzīvotāju. Un reitingi Jums ir svarīgi, taču no jebkādiem strīdiem Jūs cenšaties distancēties, bet tikai atklāti, paliekot ēnā, kā režisors.

Jūs perfekti spēlējat šahu un pārvaldāt blefu starptautiskajā politikā. Pateicoties Jums (taču tikai daļēji) pasaules universitātēs starptautisko publisko tiesību katedras var slēgt ciet, jo visi līdzšinējie starptautisko tiesību principi, konvencijas, u.c., juridiskās „blēņas” ir aizslaucītas vēstures mēslainē, precīzāk – turpmāk starptautiskie tiesību principi ir domāti mazajām valstīm, lai tās kaut nedaudz sajustos kā globālās politikas daļa.

Pastāv pasaules vēsture un Jūsu izpratne ar pasaules vēsturi, kurā darbojas Jūsu likumi. Un tie tik tiešām darbojas.

Jūs esat rīcības cilvēks – vīrs un vārds. Arī sievietēm un Amūras tīģeriem Jūs patīkat. Lai gan par Jūsu izteikumiem daļa pasaules smīkņā, šausminās vai neveikli rausta plecus, taču visu, ko līdz šim esat teicis, konsekventi arī izpildījis. Jau vairākkārtēji Jūs nepārprotami esat paudis savu nostāju attiecībā uz „krievu pasaules” aizsardzību ikvienā pasaules malā: ”Gribu, lai visi saprastu: mūsu valsts turpmāk enerģiski aizstāvēs krievu, mūsu tautiešu tiesības ārzemēs, tam izmantojot visu esošo līdzekļu arsenālu – no politiskiem un ekonomiskiem līdz starptautiskajās tiesībās paredzētām humānajām operācijām – tiesībām uz pašaizsardzību (..) kad es runāju par krievu cilvēkiem un krievvalodīgajiem pilsoņiem, es ar to domāju cilvēkus, kuri sevi jūt par tā dēvētās plašās ”krievu pasaules” daļu – ne obligāti etniski krievu cilvēki, bet gan tie, kas sevi uzskata par krievu cilvēkiem,” Jūs sakāt.

Jūsu pasaulē nepastāv kompromiss: „Ja pieņemšu lēmumu lietot ieročus, tad tas būs pilnībā leģitīms un pieņemts, lai aizstāvētu tos cilvēkus, kuri ar mums (Krieviju) ir saistīti ar kultūras un ekonomiskām saitēm, un tā „būs humanitāra misija” (..) Nevarēsim stāvēt malā, ja šos cilvēkus pazemos un iznīcinās.”

Krievijā vēl vairāk nekā citās pasaules valstīs savu pareizību ir pierādījusi Makiavelli tēze, kura caurauž viņa darbu ”Valdnieks”, ka nav svarīgi, kāda valsts iekārta ir valstī, bet gan jāskatās uz cilvēku, kurš valsts varu realizē. Šo domu kāds dižā florencieša skolēns ir izteicis vēl skaidrāk – Kadri izšķir visu! Krievijas ilgajā vēsturē tās lomu gandrīz vienmēr ir noteikušas personības, kuras stāvējušas pie valsts stūres, – cari, imperatori, viņu favorīti, PSKP CK ģenerālsekretāri un tagad arī Krievijas Federācijas prezidenti, kas pēdējā desmitgadē iemiesojas Putina kunga veidolā – Putins ir visur, Putins ir absolūts, Putins ir neaizstājams. Laipni lūgti Putina pasaulē!

Šī raksta varonis apzinās, ka gadi iet un apkārtējie arī glūn. Spožā prezidenta – premjera amatu rokāde diez vai otrreiz izdosies. Ikviens politiķis var savā darbībā ātri vai vēlu pieļaut stratēģisku kļūdu, kas no tautā mīlēta liek krist nepopularitātes un pat nicinājuma bezdibenī. Šis brīdis pienāk daudziem politiķim. Tādēļ būtu nepieciešams kaut kas patiesi paliekošs, lai pasaules vēstures lappusēs sevi ierakstītu ar treknu tinti. Un arī tauta vispārējā patriotisma jūsmā no Putina kunga gaida. Gaida arī militāristi.

Iespējams, ka Krimas aneksija ir tikai aizsākums, lai atjaunotu, runājot A.Dugina vārdiem, ”atdzimtu, izveseļotu un iztaisnotu Krieviju krievu renesansei, krievu pavasarim”, tādējādi ir pienācis laiks “собиратъ земли русские под скипетром Московским”. Kā rāda vēsture, Hitlers sākotnēji vispirms uzkrāja resursus un sakārtoja Vāciju, un tikai tad sāka karu. Savā veidā pēdējā desmitgadē Krievija ir atguvusies no demokrātijas maldugunīm apžilbināto politikāņu nestās valsts novājināšanas laika.

Ar karu Ukrainā Putinam izvēles vairs nav, jo vienlaikus viņš ir metis izaicinājumu ne tikai Krievijai un pasaulei, bet galvenokārt pats sev.

Turklāt viņam nav atpakaļceļa – nevis pasaules, bet gan ar Krievijas mediju atbalstu nozombētās Krievijas tautas dēļ, kas eksaltācijā no vadoņa gaida Lielkrievijas atdzimšanu un ir gatavi iet cīņā par jaunajām „Jaunkrievijas” zemēm. Un tāpēc Putins rīkojas apgalvodams, ka Krievija ir gatava uzņemties (un arī paņemt) ģeopolitisko atbildību par noteiktu pasaules daļu. Vēsture rāda, ka tas, kurš valda Austrumeiropā, valda visā pasaulē. Tuvākie mēneši rādīs, vai Putina šaha spēlē ar pasauli vēstures rats atkārtosies.

Karš Ukrainā spilgti parāda arī 21.gadsimta sabiedrības un politiķu vispārējo noskaņojumu, proti, kā nogurumu no visiem un galvenokārt no sevis. Šo paradoksālo stāvokli labi ilustrē J.M.Zimmels: ”Viņi turējās pretim un liedzās, vilcinājās un mēģināja iegūt laiku, lai apdomātos, bet tas viss nelīdzēja. Laiku pa laikam kāds no tiem, kuri ievēlēti vai arī iecelti vadīja savas tautas, iešāva sev galvā lodi, izlēca pa logu vai arī devās trimdā, lai tur rakstītu biezas grāmatas, kuras neviens nelasīja, vai arī, lai noturētu garas runas, kuras nevienam nepalīdzēja.”

Mēs dzīvojam jaunos apstākļos, kuros plaša mēroga konvencionālais karš var kļūt par realitāti. Karš jau tagad notiek, ne tikai reģionālais karš Sīrijā, Ukrainā vai Gazas joslā, taču tā norises forma ir atšķirīga – tas ir nepieteiktais karš. Šodienas situāciju var salīdzināt ar M.Heidegera ”būt karā”. Tas nav tikai ģeopolitiskais un propagandas, bet arī ideoloģiskais karš, vērtību karš, režīmu karš. Kā redzam, nepieteiktajā karā notiek cīņa pat ar un ap mirušajiem, ko pierāda 17.jūlija Krievijas separātistu traģiskā Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana Ukrainā.

Šogad aprit simts gadi kopš sākās Pirmais Pasaules karš. Jau pašlaik formāli un neformāli ir gana daudz ieganstu, lai sāktu konvenciālu karu, jo kā (ne) atceramies no vēstures, Pirmais Pasaules karš aizsākās ar gana sīku un formālu iemeslu. No visām iesaistītajām pusēm ir pārkāpti neskaitāmas konvencijas un starptautisko tiesību normas.

Tuvākais laiks rādīs, vai pasaules arēnā dresētāji spēs savaldīt nepieradināmo Amūras tīģeri Maskavas upes krastos. Gadās, ka tīģeri saplosa savus dresētājus…

Autors ir Mg.iur. 

Raksta moto likti D.Loida Džordža vārdi. Viss, kas pausts šajā rakstā, ir autora personiskais viedoklis un pārliecība, kas nesaista nevienu institūciju vai organizāciju, kurā viņš darbojas.