Saulgrieži un noziegumi

Par sērošanu jeb kā turēt lāci drošā attālumā

Saulgrieži ir saules svētki. Ziemas saulgriežos, Ziemassvētkos, tā dzimst no jauna, bet vasaras saulgriežos – Jāņos, tā ir savas varas augstumos.

Latvieši svin un priecājās abos svētkos – gan tumšākajos, gan gaišākajos. Tumšākos, jo zinām, ka gaisma atkal pieaugs, bet gaišākos tāpēc, ka gaisma ir uzvarējusi.

Latvijā ir oficiāli ārkārtīgi daudz upuru piemiņas un sēru dienu. Līdz ar to mums nemitīgi tiek atgādināts par mūsu tautas ciešanām, nevaram tikt galā ar savu pagātni. Tas neizbēgami ietekmē mūsu tautas psihi.

Dažviet pasaulē (arī Austrālijā) ir tāda prakse savest kopā nozieguma upuri ar to, kas ir viņam darījis pāri, lai otrais varētu nožēlot savu ļauno darbību, iegūstot garīgu atbrīvošanos, un pirmais varētu saprast notikušo, pārliecināties, ka tas neatkārtosies un pārvilkt svītru šai pagātnes daļai. Šāda kopā savešana palīdz gan (bijušajam) noziedzniekam, gan upurim.

Bet no visu mūsu upuru piemiņas dienu pieminētajiem pāri darījumiem lielākai daļai vaininieks neatzīst savu vainu, tāpēc šāda samierināšanās nav iespējama. Konkrēti ir runa par Krieviju, kura ir Padomju savienības juridiskā un garīgā mantiniece.

Šādai pagātnes noziegumu neatzīšanai ir negatīvas sekas abām pusēm. Krievijas tauta tiek musināta uz atkārtotiem noziegumiem, Latvijas tauta tiek turēta kā putns krātiņā, kur pie atvērtām durvīm gaida kaķis laizoties.

Putna viena no iespējamām reakcijām ir realitātes noliegšana. Sak’, kaķis jau tāds labdabīgs, un kopš tiem gadiem, kad tas pusi putna radu apēda, ir pagājis labs laiks. Būtu netaisnīgi pārmest kaķim vecos grēkos, kaut arī viņš tos neatzīst.

Otra iespējama reakcija ir mūžīgi skaitīt putna apēsto radu vārdus, trīcēt un drebēt no bailēm, un to vien darīt, kā gaidīt pastardienu.

Dažkārt mūsu biznesmeņu izteicieni un Jāņu prieki atgādina pirmo putnu, bet mūžīgās sēru dienas atgādina otro putnu. Taču ir arī cits ceļš.

Gudrais putns negrimtu ne vienā, ne otrā galējībā. Tas gan priecātos svētkos, gan turētu modru aci vaļā un sadraudzētos ar citiem putniem, lai liktu kaķim saprast, ka viens putns ir ēdams, bet organizēts putnu bars ir spēks. Tikai jāatceras Hičkoka filma „Putni”.

Tāpēc šajos saulgriežos novēlu visiem priecīgus Jāņus un pārliecību, ka kopā ar mūsu sabiedrotajiem paspēsim turēt kaķi, vai mūsu gadījumā – lāci, savā vietā – jau pie mūsu durvīm, bet ne solīti tālāk.

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors Austrālijā