Foto — Reinis Hofmanis, F64.
Kopš 21.novembra vakara Danielas, Diānas un Sņežanas draudzība ir vēl ciešāka nekā iepriekš. Zolitūdes traģēdijā māsas zaudēja mammu - viņa bija pēdējais upuris, kuru iznesa no Maxima gruvešiem
No virtuves atskan spurdzieni un meiteņu čalas. Kad Daniela Burdukeviča (17), Diāna (14) un Sņežana (12) beidz mācīties, trijotne vislabprātāk virtuvē dzer tēju un pļāpā, dažkārt pat stundām ilgi. Citkārt visas trīs aiziet uz mammas istabu, kas kļuvusi par viņu mīļāko vietu Zolitūdes deviņstāvu mājas mazajā dzīvoklī. Pie Danielas mēdz ciemoties klasesbiedri - meitenes stāsta, ka viņām ir lieliski draugi, bet vecvecākiem vientuļiem neļauj justies kaimiņi un labi paziņas. «Vienkāršie cilvēki palīdz cits citam, ļoti palīdz,» saka meiteņu vecmāmiņa Ludmila Larkina, izsakot pateicību gan pazīstamiem, gan svešiem cilvēkiem, kas ziedojuši naudu Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo tuviniekiem. Bez šā atbalsta dzīve būtu daudz grūtāka ne tikai trim māsām, bet visiem 25 bērniem, kuri liktenīgajā 21.novembra vakarā zaudēja vienu vai abus vecākus.
