Neatdalāmā valsts

Valsti un politiku veido ikviens no mums

Pirms neilga laika Latvijas Radio diskusijā par sabiedrības saliedētību Latvijas plašsaziņas telpā bieži manītā pētniece Olga Procevska sacīja, ka Latvijas valstij nav nekādu tiesību piesavināties jebkādus laurus par to, ka līdz šim esam tīri labi un mierīgi sadzīvojuši šajā valstī. Viss labais, kas sabiedrības saliedētībā ir noticis, ir tikai cilvēku pašu nopelns.

Precīzs citāts ir sekojošs: “No valsts neatkarīgie, stihiskie, cilvēciskie integrācijas procesi norisinās ļoti veiksmīgi. (..) Ikdienišķā komunikācija ir ļoti kārtībā. (..) Visi integrācijas sasniegumi, kas ir Latvijā, uz viņiem valstij nav nekādu tiesību pretendēt. Tie ir bijuši cilvēku pašu panākumi.” (Krustpunktā, 09.04.2014)

Lai gan O.Procevska ir jauns cilvēks un Latvijas iekšpolitiskajā apritē aktīvi rosāmies manāma salīdzinoši neilgu laiku, viņa noteikti nav nedz pirmā, nedz vienīgā, kas sabiedriskajā sarunā par katru cenu cenšas nodalīt abstrakto un nīstamo “valsti” no labās un mīlamās “zemes” un tās iedzīvotājiem. Vēl pirms vairāk nekā desmit gadiem latviešu plašsaziņas telpā ļoti izplatīts un mūsdienīgs bija sauklis “mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti”. No aprites tas nav pazudis joprojām, un ir gana pieprasīts sašķeltās sabiedrības frontes līnijas abās pusēs. 

Nule kā “Latvijas Avīze” bija aptaujājusi vietējo krievu organizāciju un arī viņu intereses īpaši pārstāvošos politiķus par to, kā viņi rīkotos iespējama Krievijas uzbrukuma gadījumā. Cita starpā Latvijas Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Klementjevs (SC) atbildēja: “Par Latviju iesim cīnīties, bet par valdību – gan ne. Ārlietu ministrs un Saeimas spīkere ir tālu no mūsu ideāliem – līdztiesības un sociālajām garantijām. Mūsu vēlētājs Latviju asociē ar savu zemi.” (LA.lv, 10.04.2014).

Tomēr jebkurš cilvēks un jebkura valsts dzīvo un darbojas noteiktā laikā un telpā. Kamēr rāmi rit garlaicīgā un ikdienišķā labklājības valsts dzīve, tikmēr, salīdzinoši lielās ērtībās un drošumā dzīvojoties, var mierīgi atļauties nievāt valsti. Taču pienāk brīži, kad ārēji apstākļi liek stipri citādāk paraudzīties uz “valsts” un “zemes” attiecībām, mīlēšanu un nīšanu. Zināmā mērā tāds brīdis Latvijā ir pienācis, ko raksturo arī domu apmaiņa plašsaziņā.

Daži fakti vēsturei

Klausoties O.Procevskas teikto radio, kā arī lasot viņas viedokli citviet plašsaziņas līdzekļos, mani nebeidz urdīt doma, kā tad īsti nodalīt to valsti no sabiedrības un kāds tad īsti līdz šim bijis tas saliedētības procesa gājums. Te nu laikam neiztikt bez nelielas atkāpes manā personīgajā pieredzē.

Pirms nepilniem desmit gadiem O.Procevska bija viena no tiem jaunajiem žurnālistiem, kas ienāca laikraksta “Diena” redakcijā ar īpašu vilni – tie bija vairāki mazākumtautību izcelsmes jaunieši, kas bija mācījušies mazākumtautību skolās, bet latviešu valodā augstskolās. Viņi bija paraugs integrācijai un vienlīdz labi pārvaldīja latviešu, krievu, angļu valodu. Viņi ienāca kā jaunu vēsmu nesēji un redakciju bagātinošs papildinājums.

Tā bija tā laika “Dienas” galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes apzināti veikta rīcība, lai veicinātu sabiedrības saliedētību un šādiem jauniešiem pavērtu karjeras un izaugsmes iespējas, kādas pirms tam viņiem nebija iespējamas. Es tajā laikā, strādādama dažādos redaktora amatos “Dienā”, personīgi atbalstīju šādu pieeju. Nebiju gan tiešā O.Procevskas priekšniece Biznesa ziņu nodaļā, bet manā vadībā citās nodaļās arī strādāja šādi jaunieši.

Es ļoti labi atceros, ka šie jaunieši mēdza pieļaut cittautiešiem raksturīgās kļūdas latviešu valodā, taču es tās pacietīgi izlaboju, nemitīgi nenorājot viņus par valodas zināšanu trūkumiem. Ja tādas kļūdas regulāri pieļautu latviešu žurnālists, tad ar viņu būtu citāda saruna.

Tāpat dažkārt bija nepieciešams papildus skaidrošanas darbs par kādām Latvijas dzīves niansēm, ko atšķirīgā informatīvā telpā uzaugušie jaunieši vienkārši nezināja. Kā kuriozu piemēru varu minēt gadījumu, kad viena jauniete nezināja, kas ir Haralds Ritenbergs, kurš bija atnācis pie turpat netālu sēdošās kultūras nodaļas redaktores Māras Misiņas. Arī šādas dzejnieces esamība latviešu literatūrā jaunietei bija paslīdējusi garām. Taču ne jau tādēļ pār viņas galvu brāzās pārmetumu gūzma. Vienkārši paskaidroju, ka H.Ritenbergs ir savulaik slavens baletdejotājs un arī Andra lomas atveidotājs “Vella kalpos”, bet M.Misiņa ir dzejniece un mūsu kolēģe.

Zeme, zeme, kas tā zeme

Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka tie bija noteiktu cilvēku noteikti pūliņi savā ikdienas darbā panākties soli pretim, pasniegt roku un izrādīt īpašu uzmanību un gādību cilvēkiem, kam ir jāpārvar kādas iekšējas un ārējas barjeras. Es personīgi to darīju arī tāpēc, ka biju savulaik jau pieauguša cilvēka vecumā mācījusies igauņu valodu un lietojusi to ikdienā darba vajadzībām Igaunijā. Es labi zinu, ka nav tik viegli nedz pārliecināt citus, nedz sevi par spēju iekļauties un būt līdzvērtīgam. Taču es arī zinu, cik lepna pa sevi jutos un cik pateicīga igauņiem, kas novērtēja pūles un tādējādi veicināja manu labsajūtu dzīvē un darbā Igaunijā.

Ne jau visiem maniem bijušajiem kolēģiem redaktoriem un žurnālistiem “Dienā” bija līdzvērtīga pieredze, tomēr viņi bija tikpat pretimnākoši, pacietīgi un izpalīdzīgi pret tiem, kuri ienāca ar šo jauno saliedētības vilni – S.Ēlertes īpaši balstītu un lolotu. Vismaz tādas ir manas atmiņas par to laiku. Es, protams, nezinu, ar kādam sajūtām tolaik “Dienā” strādāja un vēlāk aizgāja O.Procevska, jo tajā brīdī vairs “Dienas” redakcijā nestrādāju.

Tomēr tā pieredze, kas man ir ar O.Procevskas un viņas līdzgaitnieku ienākšanu “Dienas” redakcijā, neļauj man vienkārši paklusēt un pamāt ar galvu – jā, tā valsts ir slikta, bet tie pārējie “mēs” – labi. Esmu daļa no valsts un es to veidoju ar savu ikdienas darbu.

Es to veidoju brīdī, kad ikdienā strādāju roku rokā ar mazākumtautību jauniešiem “Dienā” un es to veidoju šodien, rakstot šo rakstu. Es to darīju un daru apzināti ar ļoti skaidru mērķi par to, kādā valstī un sabiedrībā vēlos dzīvot. Citējot pašu O.Procevsku, varētu teikt, ka nevienam “nav nekādu tiesību” atdalīt manu darbu un ieguldījumu no šīs valsts, jo es to nenodalu un nevēlos nodalīt. Arī privātie uzņēmumi kā savulaik “Diena” S.Ēlertes vadībā ar savu ikdienas darbu ļoti apzināti veidoja šo valsti.

Es valsti veidoju arī, balsojot par noteiktām idejām un partijām vēlēšanās un uzņemoties arī līdzatbildību par Saeimas un valdības darbu ar visām veiksmēm un neveilksmēm. Galu galā neviens Latvijā nav varu sagrābis nelikumīgi un ar ieročiem rokā. Var patikt vai nepatikt kāds ministrs vai deputāts, tāpat kā kāds kaimiņš vai darbabiedrs, bet tas kopumā nemaina lietas būtību.

Atgriežoties pie Saeimas deputāta A.Klementjeva teiktā par “zemi”, varu tikai viņam atgādināt, kādu zvērestu viņš ir vairākkārt devis kā Saeimas deputāts: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.” (Latvijas Republikas Satversme, 18.pants.)

Izskatās, ka zvēresta tekstā, tāpat kā visā Satversmē nekas nav teikts par valsts un zemes nodalīšanu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tās nav nodalāmas lietas. Vismaz brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts gadījumā noteikti. A.Klementjevs varbūt nezina, bet ir tāda Latvijas latviešus savulaik ļoti aizkustinājusi trimdā tapusi dziesma ar vārdiem: “Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav. Brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav.” Ar valsti un zemi it tieši tāpat.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste