Desmit gadu laikā neviens deputāts nav bijis Eiropas Parlamenta kultūras un izglītības komisijā
Notikumi Ukrainā ir aktualizējuši nacionālās drošības jautājumus. Mums ir jādara viss, lai mēs būtu maksimāli integrēti NATO un Eiropas Savienībā. Bet mums ir jāsaprot, ka apdraudējumu rada ne tikai ārēja agresija, bet arī valstij nelojāli cilvēki Latvijā, ārvalstu propaganda informatīvajā telpā un mūsu nespēja radīt piederības sajūtu visiem iedzīvotājiem.
Piederība valstij un patriotisms sākas ar vienotu kultūrtelpu. Kultūra veido nāciju, vieno cilvēkus, rada vērtības. Atstājot novārtā Latvijas kultūru, nepievēršot tai pienācīgu uzmanību, negādājot tai pienācīgu finansējumu, mēs atstājam novārtā savas iekšējās drošības jautājumus.
VKKF finansējums jāpiesaista procentam no nodokļu akcīzes
Kultūrai, kas vēl pagaidām visur Eiropā tiek dotēta no valsts, ir jāpiešķir adekvāts finansējums ilgtermiņā. Kā pierādīja krīzes laiks, kad finansējums kultūrai tika samazināts par 72%, nozares attīstība ir tiešā veidā pakļauta politiskās vides lēmumiem – sevišķi jau Latvijai raksturīgajos biežās varas maiņas apstākļos.
Lielākajā daļā Eiropas, tai skaitā Igaunijā un Lietuvā, kultūras finansējums ir piesaistīts kādam konkrētam rādītājam, piemēram, procentam no azartspēļu nodevas, alkohola un tabakas akcīzes nodokļa vai IKP. Tas kultūras nozarei nodrošina ne tikai neatkarību, bet arī iespēju plānot aktivitātes ilgtermiņā, nebaidoties, ka nākamajā gadā budžetu „apgriezīs”, un iesāktie projekti būs jāaptur.
Patlaban Valsts Kultūrkapitāla fonda (VVKF) finansējums ir 6,6 miljoni eiro, bet, pārņemot Igaunijas modeli, kur budžets ir piesaistīts azartspēļu nodevai (46%) un alkohola (3,5%) un cigarešu (3,5%) akcīzes nodokļa, VKKF budžets pārsniegtu 23 miljonus eiro. Tas būtu ne tikai būtisks līdzekļu pieaugums, bet arī ļautu mazināt dažādo finanšu avotu sadrumstalotību. Tagad, piemēram, atsevišķu finansējumu saņem Nacionālais kino centrs, bet Kultūras ministrija dažkārt līdzekļu trūkumu dēļ nacionāli nozīmīgiem projektiem spiež meklēt finansējumu VKKF projektu konkursā.
Kultūras budžetā jānosaka prioritātes
Tikpat būtiski ir ne tikai finansējumu palielināt, bet, plānojot kultūras nozarei pieejamo budžetu, skaidri noteikt prioritātes. Ir jāpieņem lēmums, kad ir nepieciešams atbalstīt līdz šim novārtā atstātās nozares, bet kad – tieši otrādi – attīstītākās, lai virzītu tās konkurencei ārējos tirgos.
Kā vienu no prioritātēm programmas kultūras nozares sadaļā esam izvirzījuši finansējuma palielināšanu Latvijas Literatūras centram, kas nodarbojas gan ar nacionālās daiļliteratūras tulkojumu svešvalodās atbalstīšanu, gan šo darbu popularizēšanu. Lai saglabātu un attīstītu savu valodu, ir jāatbalsta literatūras radīšana latviešu valodā, taču tajā pašā laikā jāapzinās, ka pat visizcilāko darbu pasaulē neviens nepamanīs, ja tas netiks iztulkots. Ziemeļvalstu literatūras popularitātes fenomens nav nejaušība, bet mērķtiecīgs valsts darbs.
Kultūra nav tikai patērējoša nozare
Tāpat Latvijā un ārvalstīs jāpopularizē kultūras kanonā iekļautās tautas tradīcijas, mākslas darbi un personības, ko var izmantot kā „enkurus” kultūrtūrisma attīstīšanai. Tas veido mūsu valsts tēlu, tāpēc kultūras nozarei ir vēl aktīvāk jāsadarbojas ar Rīgas Tūrisma attīstības biroju un Tūrisma attīstības valsts aģentūru. Vēl aktīvāk jāsadarbojas arī Kultūras, Izglītības un citām ministrijām.
Nedrīkst kultūru uztvert tikai kā patērējošu nozari, kā to bieži vien pieņemts uzskatīt. Tieši otrādi. Katrs ieguldītais eiro nes atdevi, ko var izmērīt arī monetāri. Piemēram, 2004.gadā Francijas pilsētiņa Lille, tāpat kā tagad Rīga, bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Pēc tam veiktais pētījums uzrādīja, ka katrs šajā notikumā investētais eiro atnesa pilsētai atpakaļ astoņus. Tas liek aizdomāties.
Dziesmu un deju svētki nav pašsaprotami
Latviešu lielākais lepnums ir Dziesmu un deju svētki, kuru nozīmību pasaules kontekstā apliecina arī iekļaušana UNESCO cilvēces radošā mantojuma sarakstā. Taču, lai šos svētkus mums visiem nodrošinātu, 70 tūkstoši cilvēku strādā četru gadu garumā, bet diemžēl bieži vien – tikai un vienīgi uz entuziasma pamata, saņemot par to smieklīgu atalgojumu.
Šī brīža valsts mērķdotācija 700 000 eiro apmērā, kas tiek novirzīta sagatavošanās procesam, tai skaitā neprofesionālo koru, deju kolektīvu un orķestru pedagogu algām, ir nepietiekama. Viesojoties Preiļu mūzikas un mākslas skolā, tās direktors Alberts Vucāns skumīgi norādīja, ka reģionos koru kļūst arvien mazāk. Dziesmu un deju svētki nav pašsaprotams notikums, un mēs, dziedātāju tauta, riskējam tos nākotnē zaudēt. Iemesli ir dažādi, bet viens no tiem – arī niecīgais atalgojums koru tradīcijas entuziastiem. Tāpat jāpalielina pedagogu mākslas un mūzikas skolās atalgojums, kam 2018. gadā būtu jāsasniedz 1100 eiro.
Atbalsts kultūrai ir pieejams arī no Eiropas
Mēs esam kultūras lielvalsts. Mēs esam maza valsts, bet mūsu māksliniekus, mūziķus, režisorus un solistus pazīst visā pasaulē. Kultūra veido pamatu mūsu patriotismam un lepnumam par mūsu valsti.
Ja vēlamies attīstīt savu unikalitāti, mums ir pieejami arī Eiropas līdzekļi. Eiropas programma “Radošā Eiropa” 1,46 miljardi eiro noteikti ir pieejami arī Latvijas kultūras nozarei. Desmit gadu laikā neviens deputāts nav strādājis Eiropas Parlamenta kultūras un izglītības komitejā, tagad mums vajadzētu cīnīties par līdzekļiem arī kultūrai.
Autors ir partijas “Latvijas attīstībai” kandidāts Eiropas Parlamenta vēlēšanās
Komentāri (23)
aivarstraidass 10.04.2014. 12.31
Mišels Monteņs rakstīja, ka arī godīgam cilvēkam var gadīties nonākt duļķainos ūdeņos, bet viņam jāatceras, ka tur nedrīkst zvejot. Valsts kultūras politika un atbalsts noteiktām nozarēm, protams ir vajadzīgs – tādēļ mums ir Kultūras ministrija. Bet nav pamata pīt klāt militāro apdraudējumu banālai naudas pieprasīšanai. Kultūras administratoriem ir jādomā, kā izdarīt labāk un efektīvāk – nevis dārgāk. Vienkāršoti sakot, vajag mazāk megaprojektu, bet vairāk elementāru soļu, lai esošā kultūra būtu plašāk pieejama.
Piemērs no A.Žagara jomas – ja es tagad vēlētos apskatīties kādus A.Žagara Latvijā režisēto operu uzvedumus video formātā, tad es neko nevaru atrast, pat par naudu nē. Un var runāt cik patīk par to, ka “kultūra nav tikai patērējoša nozare” – bet nevajag dot naudu, ja cilvēki nespēj ieviest savā nozarē acīmredzamas lietas (Deutsche Grammophon ar operu ierakstiem tirgojas jau sen – http://www.deutschegrammophon.com/en/cat/ ).
0
Pēterītis 10.04.2014. 12.16
Jo vairāk kopsim nodokļos maksātā šķērdēšanas kultūru, jo vairāk solītāju, demagogu un blēžu šajā kultūrā integrēsies.
0
Ieva 10.04.2014. 15.16
Visumā jau Žagaram taisnība, vienīgi kaut kā neatstāj sajūta, ka šis raksts ir taisīts vēlēšanu kontekstā, lai vāktu popularitātes punktus.
Savukārt par kultūru, kā tādu – šoreiz piekrītu Džerim, ka laukos tās kultūras ir daudz vairāk kā pilsētā. Nu, kas tā piemēram par kultūru, ka bērnus vairs uz teātri pat aizvest nevar, jo tur vienas vienīgas rupjības (Džilindžera izrādes, piemēram). Kas tā par kultūru, ja diletantu izrādes nacionālā televīzijā ir kļuvušas par neatņemamu programmu sastāvdaļu (dejo ar, dziedi ar, talantu šovi., dziedošās ģimenes…) Var jau, protams, priecāties, ka tādējādi tiek identificēti talanti, bet, ja katru vakaru Tevi baro ar šķībām notīm, tad tas jau kļūst par normu.
Ko varam gribēt, ja vienā Daugavas krastā uzbūvējam nevajadzīgu kultūras simbolu (un nevis funkcionālu bibliotēku), kamēr otrā krastā kultūras mantojums- Rīgas pils brūk kopā? Mēs priecājamies, ka esam kultūras lielvalsts. Tik šis narcisisms ātri vien pāriet, izmetot līkumu pa Rīgu. Kulturālajai Rīgai vairs nav palicis neapķēzīts neviens nams, un suņu nepiekakāts neviens pagalms. Labā mēra Ušakova darba rezultāts! Tāpēc būtu jāsāk ar ikdienas kultūru, kultūru sevī. Un tās ir palicis mazāk. Stipri mazāk!
6
0
-1
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+4
0
Atbildēt
+4
0
Atbildēt
+4
0
Atbildēt
+5
0
Atbildēt
@juhans > Ieva 11.04.2014. 11.54
Aldis
Skaisti!
Par zviedru valodu. Nu, ja es būtu skolas vecumā, vai, ja man būtu bērni skolas vecumā, es gan laikam dotu priekšroku tām valodām, kurām šobrīd ir, ja tā varētu teikt, plašākais informācijas segums – angļu, tad vācu un 3. vietā varbūt spāņu.
Par biblioteku. Droši vien, ka funkcionē. Vienīgi varētu strīdēties, cik efektīvs ir ieguldījums Ls vai tagad eiro uz kvadrātmetru. Iebildums par estētisko atdevi, kuru “nevar naudā izteikt”? Hm.
Par pilīm. Jā. Bet “augstākos plauktos” doma par Rīgas decentralizāciju jeb de+rīgošanu droši vien liktos ķecerīga, ja ne vēl vairāk.
0
Ieva > Ieva 11.04.2014. 11.26
Uz Aldi. Piekrītu Jūsu viedoklim. Pirmais komentārs faktiski ir par to, ka ir divas kultūras- iekšējā un ārējā. Iekšējā ir tā, kas kādam liek domāt, ka viņa uzķēzītais grafiti uz mājas sienas ir skaists, savukārt, ārējā- institūciju un pasākumu kopums, kuram īstenībā jau tā iekšējā kultūra būtu jāattīsta. Tas ir tas, par ko runājat, un tas ir tas, par ko mūs radošā inteliģence aizmirst. Un māca no skatuves runāt rupjības, un goda vietā liek smiešanos par ziloni trauku veiklā (diletantu šovi). Ārējai kultūrai cilvēks būtu jāceļ, nevis jāgremdē.
A par bibliotēku – mums vajadzēja funkcionālu jaunu bibliotēku (ar funkcionalitāti domāju modernas komunikācijas, gaišas lasītavas, piebrauktuves), bet mēs neesam tik bagāti, lai taisītu jaunu kultūras simbolu, kas faktiski bibliotēka ir. Mans parastais piemērs ir Sidnejas opera- nu nesanāca tas stikla kalns tāds. Milzīgā nauda, kas tika izgrūsta par Simbolu, varēja tikt likta lietā, lai funkcionāli atjaunotu (tātad, tik daudz, cik Latvijas un prezidenta reprezentācijai nepieciešams) Rīgas pili, un vēl Cēsīm un Kuldīgai iznāktu. Man Stikls kalns rada asociācijas ar dzīrēm mēra laikā. Vai mums to vajadzēja? Vai tas nav tajā pašā sērijā, kur zelta tilti un platīna puķu kioski?
Un vēl par valodām. Var plānot, izgrūst miljonus valodu pamācībām, bet var pavisam vienkārši izmantot subtitrus TV radījumos, atstājot oriģinālvalodu dzirdamu. Man ir vairāki zināmi piemēri, kur bērni tikai(!) skatoties attiecīgo valodu ir apguvuši. Vesela tauta – igauņi pat bez subtitriem savulaik apguva somu valodu. Bet NEPLP & saistītajām organizācijām tas prasīja n-tās diskusijas, lai to saprastu, un pat tagad ir dažādi pretargumenti..
0
reksa > Ieva 10.04.2014. 23.39
P.S.
Tu raksti: “Ko varam gribēt, ja vienā Daugavas krastā uzbūvējam nevajadzīgu kultūras simbolu (un nevis funkcionālu bibliotēku), kamēr otrā krastā kultūras mantojums- Rīgas pils brūk kopā?”
Vai tiešām jaunā Nācionālā bibliotēka nav funkcionāla? Nebiju dzirdējis. Ja tā nav funkcionāla, tad tas protams ir dīvaini. Kas attiecas uz simbolu, tad simbolam nav ne vainas. Ja kādam bija mērķis nozagt no valsts miljonus, tad viņš to izdarītu neatkarīgi no tā, kādu ēku viņš būvētu. Skaistā simbolā es nespēju saskatīt neko sliktu. Ja vien tas ir labi uzbūvēts.
Protams būtu labi, lai visi kultūras mantojuma objekti tiktu uzturēti pienācīgi. Kas attiecas uz Rīgas pili, tad es labāk tai piešķirto naudu būtu piešķīris … Cēsu pils atjaunošanai. Ja salīdzinām Cēsu pili un Rīgas pili, tad: Cēsu pils ir ārpus Rīgas. Nevar taču visu tikai Rīgai, Rīgai un Rīgai. Cēsu pils ir lielāka par Rīgas pili. Cēsu pils ir Livonijas galvenā pils, bet Rīgas pils ir tikai provinciāla pils, ko rīdzinieki divas reizes nojaukuši un tad nekvalitātīvi uzbūvējuši vēlreiz. Atjaunojot Cēsu pili, tiktu atgūta būtiska Latvijas vēstures daļa. Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs nāk tieši no Livonijas galvaspilsētas – no Cēsīm. Rīgai Latvijā trūkst konkurentu. Cēsīm kā Livonijas galvaspilsētai un vienai no skaistākajām Latvijas pilsētām varētu būt liels potenciāls. Vēl viena no skaistākajām Latvijas pilsētām ir Kuldīga, Kurzemes hercogīstes galvaspilsēta. Man patiktu, ja valsts vairāk uzmanības veltītu Cēsīm un Kuldīgai, nevis Rīgai. Kas attiecas uz Rīgas pili, tad tā sastāv no trijām daļām: Livonijas ordeņa pils, Zviedrijas gubernātora ēka un Krievijas gubernātora ēka. Livonijas ordeņa pils ir konvents ar četriem torņiem. Zviedrijas gubernātora ēka ir uzbūvēta uz iepriekšējās (rīdzinieku nojauktās) Rīgas pils pamatiem blakus Livonijas ordeņa pilij. Krievijas gubernātora ēka ir uzbūvēta Livonijas pils priekšā – no Pils laukuma puses tu gandrīz nemaz neredzi Rīgas pili (tikai torni), jo pašu pili aizsedz Krievijas gubernātora ēka. 1942.gadā bija izstrādāts projekts, lai atjaunotu pili sākotnējā izskatā – nojaukt Krievijas gubernātora ēku, atjaunot Livonijas ordeņa pili, bet Zviedrijas gubernātora ēkas stāv blakus, tās netraucē pilij. Ja šis projekts būtu īstenots, Rīga būtu atguvusi skaistu pili.
0
ligakalnina > Ieva 10.04.2014. 16.04
Rīgas pils, kas ir tas īstais kultūras mantojums, brūk kopā, bet, būvējam Potjomkona sādžas, jo tur var nozagt diezgan daudz naudas.
Tā arī ir visa Latvijas kultūrpolitika.
0
Ieva > Ieva 11.04.2014. 12.33
Ja kāds no populārajiem operatoriem kādam zviedru kanālam nodrošinātu subtitrus latviski, pēc gadiem pieciem būtu daudz zviedru valodas zinātāju. Tas ir tik vienkārši! Tik vienkārši tas arī ir! Valstij būtu jāizdala tam līdzekli no kāda izglītības vai EU fonda, un viss. Bet izpaliek rosīšanās, IZM plānošanas, sēdes, komisijas, konkursi utt, un nekas tāds nenotiks.
Savukārt par estētisko vērtību Bibliotēkai. Jā tā ir – man šķiet, ka tā ir par dārgu, ieguldītā nauda to neatsver. Jums un daudziem liekas, ka atsver. Un pat ja atsver, vai krīze bija īstais brīdis, kad rīkot dzīres?
0
reksa > Ieva 10.04.2014. 23.39
Ķīpam
Tavs komentārs ir īsāks, lakōniskāks un interesantāks par pašu rakstu. Tāpēc es komentēšu tavu komentāru :)
Tu raksti: “kas tā piemēram par kultūru, ka bērnus vairs uz teātri pat aizvest nevar, jo tur vienas vienīgas rupjības”
Es te saskatu divus jautājumus, kas saistīti ar kultūru: valodas kultūra un māksla kā audzināšana.
Latviešu dainās ir daudz vārdu, piemēram, dažādu ķermeņa daļu un dažādu darbību apzīmēšanai, bet “kultūrālie cilvēki” nez kāpēc izmanto dažādus samākslotus eifēmismus to pašu jēdzienu apzīmēšanai. Kas tā ir par “kultūru”, kas pašas tautas senus latviskus vārdus ir atzinusi par … nekultūrāliem? Kaut kas nav kārtībā ar šādu kultūru…
Otrkārt, kultūras audzinoša funkcija. Tu negribi, lai tavi bērni klausītos rupjības, jo baidies, ka viņi tās iemācīsies un atkārtos. Bet ne tikai bērni mācās no dažādām nejaucībām. Tāpēc man grūti saprast “sociāliskā reālisma” saglabāšanos mūsdienās. Ar dokumentālām filmām viss ir skaidrs – jo tās skaidrāk atspoguļo īstenību, jo tās būs vērtīgākas (pēc kādiem 50 gadiem). Bet citas filmas, grāmatas, izrādes? Ja mākslas darbs atspoguļo, piemēram, korupciju, par to vien sirsnīgi pasmejoties, tad cilvēku psīche to tā arī uztvers – kā darbību, par kuŗu var sirsnīgi pasmieties. Ja režisors filmā par katru cenu cenšas ielikt kādu teikumu vai vārdu krieviski, tad skatītāja psīche tā arī uztvers – vajag lietot krievu vārdus un runāt krieviski. Ja “mākslinieki” atspoguļo dzīvi “sociāliskā reālisma” gaumē, tad ar to viņi konservē nevēlamās parādības – ieliek tās cilvēku psīchē, lai tās atkārtotos no paaudzes paaudzē. Bet ja viņi savos darbos radīs tādu dzīvi, kādai tai būtu jābūt civīlizētā vai vēl labāk – ideālā nākotnes valstī, tad attiecīgi šie modeļi ieņemtu vietu cilvēku psīchē. Pat izmantojot vecos darbus (klasiku), tos var pārveidot – piedāvāt jaunus atrisinājumus, varbūt pat tik negaidītus, lai maksimāli iztīrītu skatītāja psīchē atstātās nevēlamās pēdas – labs izaicinājums mūsdienu māksliniekiem. Ne tikai bērni mācās no paraugiem, arī pieaugušie. Paraugiem būtu jābūt iedvesmojošiem.
Tu raksti: “Kas tā par kultūru, ja diletantu izrādes nacionālā televīzijā ir kļuvušas par neatņemamu programmu sastāvdaļu (dejo ar, dziedi ar, talantu šovi., dziedošās ģimenes…)”
Te es redzu pat trīs jautājumus.
Pirmkārt, televīzijās strādā tādi cilvēki, kādi ir. Un tāds ir viņu darba rezultāts. Jautājums ir – ko valsts var darīt lietas labā? Valstij ir neskaitāmās augstskolas. Kāpēc tās nepiedāvā labākus profesionāļus?
Otrkārt, valstij piederošs Lattelekoms. Kāpēc tas skatītājus baro ar dažādām krievu televīzijām? Latvija nevar atļauties simts televīziju latviešu valodā, bet var izmantot Eiropas televīzijas. Kāpēc valstij piederošais Lattelekoms to nenodrošina? Latvija 50 gadus bija nogriezta no Eiropas kultūras. Būtu loģiski, ka tagad katrā mājā rādītu vācu, franču, zviedru televīziju bezmaksas paketēs. Televīzija pagaidām ir labākais veids, kā iepazīties ar Eiropas kultūru visās tās izpausmēs – var mācīties visu, pat to, kā rīkot pirmsvēlēšanu debates – kāpēc gan neiejustos vācu vai zviedru vēlētāju ādā?
Treškārt. Lai cilvēki labāk saprastu, kas tur (Vācijā, Francijā, Zviedrijā utt.) notiek, cilvēkiem būtu jāprot attiecīgās valodas. No vienas puses, pašas televīzijas veicina valodu apgūšanu (ja bērns visu laiku skatīsies zviedru multenes, tad viņš nejauši iemācīsies zviedru valodu), no otras puses, valstij būtu jāpārvērtē svešvalodu apgūšanas polītika. Ja pirms 20 gadiem Latvijas skolās bērniem mācītu zviedru valodu, tad tagad tūkstošiem cilvēku būtu aizbraukuši nevis uz Īriju un Angliju, bet gan uz Zviedriju. Attālumam tomēr ir nozīme. Ja katras brīvdienas var atbraukt pie radiem Latvijā, tad attiecības saglabāsies daudz ciešākas, un lielāka varbūtība, ka cilvēks atgriezīsies Latvijā. Turklāt zviedru valoda sniegtu daudz citu priekšrocību: varētu labāk saprast zviedru patērētājus un piedāvāt viņiem attiecīgas preces. Ja tirdzniecība ar mazo Igauniju nodrošina vairāk par 10% no Latvijas eksporta, tad var tikai iedomāties kādus rezultātus var gūt, tirgojot ar krietni lielāku un krietni bagātāku Zviedriju. Latvijā Zviedriju bieži uzskata par paraugvalsti – kam līdzināties. Bet kā tai var līdzināties, nesaprotot, kas tur notiek? Tieši zviedru valoda un zviedru televīzija parādītu zviedru mentālitāti darbībā. Latvieši kādreiz daudz iemācījās no baltvāciešiem, protot vācu valodu. Ir vērts pamācīties no zviedriem, un to var izdarīt tikai zviedru valodā. Vismaz katrā trešā skolā Latvijā būtu jāmāca zviedru valoda.
0