Jauna energoapgādes sistēma Latvijā

Tas ir stratēģisks ieguldījums, kam ir nenovērtējama nozīme sabiedrības attīstībā un pozitīva ietekme uz vidi un klimata pārmaiņām

Latvijai ir liels potenciāls uzlabot savu energoapgādes sistēmu un kļūt mazāk atkarīgai no gāzes un fosilā kurināmā importa. Mēs gribam dalīties savā pieredzē svarīga stratēģiska lēmuma īstenošanā. Ceram, ka mūsu pieredze būs Latvijai noderīga.

Par iemeslu mūsu rakstam kalpo nesenā notikumu attīstība pēc nemieru sākuma Krimā, kas atkal aktualizēja jautājumu par Eiropas energoapgādi un enerģētisko neatkarību. Šajā nedēļā norisinājās Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava un karalienes Silvijas valsts vizīte Latvijā, tāpēc šis ir īstais brīdis, kad Latvijai parādīt labu, pozitīvu un svarīga stratēģiska lēmuma piemēru.

Šī raksta un priekšlikuma autori ir septiņi cilvēki ar kopīgu interesi Latvijas pozitīvā izaugsmē. Katram no mums ir bijusi iespēja būt daļai no Latvijas attīstības. Mums ir labi zināms par milzīgajiem upuriem un smagajām krīzēm, ko savas vēstures laikā ir pārdzīvojusi Latvijas sabiedrība. Mūsu mērķis ir piedāvāt Latvijai labu izvēles iespēju tādā svarīgā jomā kā energoapgāde. Mūsu rīcībai nav politisku mērķu. Mēs esam pārliecināti, ka ar savas tautas palīdzību Latvijas politiķi paši var veidot savas valsts politiku. Pēdējā finanšu krīze skāra Latviju spēcīgāk nekā lielāko daļu citu valstu, tomēr tai ir bijis pietiekami spēka stabilizēties un atgūties.

Tāpēc ir svarīgi rīkoties pareizi un izstrādāt jaunas nākotnes vadlīnijas un stratēģijas, kas ļautu palielinātu iekšējos ražošanas apjomus, veicinātu iedzīvotāju skaita pieaugumu un paaugstinātu labklājības līmeni un dzīves standartus. Īsāk sakot, jārada stratēģija, kas stiprinātu Latviju un latvisko pašapziņu visiem, kam ir gods dzīvot šajā skaistajā valstī.

Stokholmas energoapgādē fosilo kurināmo aizstāja ar atjaunojamo. Atjaunojamās enerģijas daļa Stokholmā sastāda 67% un turpina strauji pieaugt. Mēs uzskatām, ka šāds attīstības scenārijs ir reāls un nepieciešams Rīgā.

„Fortum” Stokholmas vidū būvē pasaulē lielāko koģenerācijas staciju, kas ražos siltumu un elektroenerģiju). Koģenerācijas stacija izmantos biokurināmo, galvenokārt enerģētisko koksni. Stacija atrodas Vertanā (Värtan), netālu no ostas, no kuras kursē pasažieru prāmji uz Latviju. Investīcijas apjoms sastāda 4,4 miljardu Zviedrijas kronu (500 miljoni eiro). Stacija patērēs 2,5 TWh biokurināmājeb aptuveni miljonu tonnu gadā. Kurināmo objektā piegādās ar kuģiem un vilcieniem. Pateicoties jaunajai Vertanas stacijai, Stokholmā ievērojami samazināsies fosilā kurināmā izmantošana. Būtiski samazināsies atmosfēras piesārņošana ar CO2.

Vertanas stacijas būvniecība pierāda, ka bioenerģija ir funkcionējoša alternatīva lielpilsētas enerģijas vajadzību nodrošināšanai. Stokholmas apkārtnes iedzīvotāju skaits tuvojas diviem miljoniem, un koģenerācijas stacija Vertanā nav vienīgā, kuru darbina biomasa. Biomasa ir dominējošais enerģijas avots siltuma un elektrības ražošanai Stokholmas reģionā.

Attīstība sākās pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Heselbijas (Hässelby) koģenerācijas stacija pārgāja no naftas produktu uz koksnes granulu izmantošanu. Heselbija joprojām ir Zviedrijas lielākais koksnes granulu patērētājs – aptuveni 250 000 tonnu gadā.

Hēgdālena (Högdalen) ir koģenerācijas stacija Stokholmas dienvidos, un tajā pamatā izmanto sadzīves atkritumus, taču tiek izmantota arī otrreizējā koksne (no atkritumu šķirošanas) un kurināmā šķelda. „Fortum” tikko ir uzcēlis koģenerācijas staciju Bristā (Brista) netālu no Ārlandas (Arlanda) lidostas. Tajā ir kurtuve koksnes šķeldas un mājsaimniecības atkritumu izmantošanai. Līdz Vertanas stacijas izbūvei lielākā koģenerācijas stacija atrodas Sēderteljē (Södertälje), tā ir Īgelstas (Igelsta) stacija, kura tika atklāta 2009.gadā, un kura nodrošina elektrību un siltumu 120 000 mājsaimniecību. Sēderteljē atrodas arī nesen celtais dzelzceļa terminālis biomasas, enerģētiskās koksnes saņemšanai no citiem Zviedrijas reģioniem. Papildus iepriekš minētajām stacijām Stokholmas dienvidos atrodas arī uzņēmumam “Vattenfall” piederoša koģenerācijas stacija Jūrdbrū (Jordbro).

Kopā šīs koģenerācijas stacijas šodien saražo apmēram 1,7 TWh elektroenerģijas gadā, un ar to pietiek, lai nodrošinātu visas Stokholmas mājsaimniecības ar nepieciešamo strāvu. Stokholmas reģionā tiek saražots aptuveni 12,2 TWh centralizētās siltumapgādes situma un 64% no tā tiek ražots izmantojot biokurināmo (tsk. sadzīves atkritumi). Tikai 8% ir fosilais kurināmais (2012.gada dati) , un šī daļa ievērojami samazināsies, kad būs gatava „Fortum” jaunā koģenerācijas stacija Vertanā. Pārējā enerģija apkures siltumam Stokholmā nāk no siltuma sūkņiem, kuri iegūst siltumu no notekūdeņiem.

Biomasas spēkstacijas Stokholmā ceļ ne tikai „Fortum”. Uzņēmums „E.on” plāno būvēt divas jaunas koģenerācijas stacijas Stokholmas ziemeļos. „Vattenfall” par 225 miljoniem eiro Upsalā būvē koģenerācijas staciju, kuras ražošanas jauda būs 135 MW. No šīs jaudas viena trešdaļa jeb 45 MW elektroenerģija un divas trešdaļas jeb 90 MW siltums. „Vattenfall” stacijās Zviedrijā pašlaik ir nodarbināti 400 cilvēki.

Bioenerģija ir trešais lielākais elektroenerģijas avots Zviedrijā pēc hidroenerģijas un atomenerģijas, un ir lielāks nekā vēja enerģija. 70% no visa siltumstacijās izmantotā kurināmā ir biomasa (kurināmā koksne, atkritumi). Centralizētā siltumapgāde veido vairāk nekā pusi visas apkures Zviedrijā.

Kopsavilkumā varam konstatēt, ka centrālapkures siltums, kas saražots, izmantojot biokurināmo, Stokholmā, tāpat kā pārējā Zviedrijā, nodrošina ļoti lielu siltumapgādes daļu. Biokurināmais ir svarīgs elektrības ražošanas avots. Kurināmais galvenokārt tiek iegūts no meža, daļēji kā mežsaimniecības blakusprodukti – zari, galotnes un celmi, daļēji kā kokapstrādes blakusprodukti – mizas, skaidas un šķeldas.

Daudzi uzdod jautājumu, vai kurināmā pietiks? Aplūkojot enerģētiskās koksnes un citas biomasas apjomu analīzi ir skaidrs, ka tās daudzums ar uzviju nodrošina ilgtspējīgu enerģijas ražošanu. Vairākās vietās Zviedrijā ir uzcelti jauni vilcienu termināļi, lai piegādātu biokurināmo Stokholmas reģionam. Daudz kurināmā tiek piegādāts arī ar kuģiem. Kā viens no piemēriem ir Heselbija, kur pilsētai nepieciešamās koksnes granulas tiek piegādātas ar kuģu palīdzību.

Siltuma apgāde Stokholmā ir pārveidojusies pakāpeniski, vairāku desmitgažu garumā. 70.gados vairāk nekā 90% no kurināmā, ko izmantoja centrālajai apkurei, bija nafta un tās produkti, un vairāk nekā 75% no Zviedrijas energoapgādes bija atkarīgi no naftas produktiem. Naftas krīze 1973. un 1979.gadā bija kā trauksmes signāls, kas lika zviedru politiķiem censties samazināt fosilo produktu (naftas produkti, ogles) importu un pievērsties pašmāju kurināmajam, kā biomasai (pamatā koksne) un kūdrai. Naftas produktu imports ir samazinājies no 30 miljoniem līdz 10 miljoniem tonnām gadā. Zviedrijā gāzes imports ir niecīgs.

Gāze importa apjomi Zviedrijā ir niecīgi. Pievēršanās biomasai ir radījusi zviedru ekonomikā daudz darba vietu, īpaši lauku reģionos, un uzlabojusi tirdzniecības līdzsvaru. Tā vietā, lai izdotu naudu par fosilā kurināmā importu, nauda nonāk Zviedrijas ekonomikā.

Mēs esam pārliecināti, ka Rīgai ir vienlīdz labi priekšnosacījumi, lai īstenotu tādu pašu zaļo revolūciju, kāda ir notikusi Stokholmā. Tehnoloģijas ir pārbaudītas un drošas.

Šāda veida ieguldījumiem vajadzīgo kapitālu nav grūti atrast. Ir pieejama dzelzceļa infrastruktūra, bet sertificētajos Latvijas mežos, tāpat kā Zviedrijas mežos, ir blakusproduktu pārpalikums malkas, zaru, sīkkoksnes un mazvērtīgās koksnes veidā. Tie ir resursi, kas no tautsaimniecības viedokļa pašlaik netiek optimāli izmantoti.

Kad pieprasījums pēc biokurināmā Rīgā augs, šos produktus piegādās uzņēmīgie lauku reģionu uzņēmēji. Pilnīgi skaidrs, ka pārmaiņas, kuras īstenojusi Stokholma, „sasildītu” Latvijas tautsaimniecību daudzos dažādos veidos un radītu tūkstošiem darba vietu visā piegādes ķēdē. Ja tiktu pieņemts lēmums veikt ieguldījumus bioenerģijas nozarē, liela daļa no tiem 300 miljoniem eiro, ko Latvija pašlaik ik gadu maksā par 7 TWh importētās dabasgāzes, paliktu Latvijā, nodrošinot darba algas, būtiski uzlabojot ekonomisko un sociālo situāciju Latvijas lauku reģionos un Latvijas ekonomikā kopumā.

Tas ir stratēģisks ieguldījums, kam ir nenovērtējama nozīme sabiedrības attīstībā un pozitīva ietekme uz vidi un klimata pārmaiņām, un tas palīdzētu Latvijai pildīt savas starptautiskās saistības attiecībā uz CO2 izmešu apjoma mazināšanu, tādējādi mums ir grūti atrast pretargumentus.

Latvijai jārīkojas tagad, galvenokārt Latvijas un tās iedzīvotāju labā. Ja koģenerācijas stacijas būvniecība tiktu sākta 2015.gadā, tad 2017.gadā, kad beidzas esošais gāzes piegādes monopola līgums, tā varētu sākt darbu!

Stokholma ir pierādījusi, ka izmaiņas ir īstenojamas, ka ir iespējams izrauties no fosilā jūga un ka moderna lielpilsēta spēj pilnvērtīgi un videi draudzīgi funkcionēt, balstoties uz bioenerģiju!

Ar labākajiem novēlējumiem,

Jānis Grīns, SIA „Latsin” un SIA „Freja” dibinātājs un bijušais valdes priekšsēdētājs

Kārlis Plensners, būvuzņēmējs

Andris Nolendorfs, Latvijas goda konsuls Smolandē, Zviedrija

Gunnars Ljungdāls (Gunnar Ljungdahl), Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā vecākais viceprezidents

Pēteris Ininbergs, vēsturnieks

Andris Zveijnieks, uzņēmējs, namīpašnieks

Ralejs Tepfers, prof.emeritus būvniecībā, Čalmeras tehniskā augstskola Gēteborgā

Didzis Palejs, Latvijas biomasas asociācija LATbio

Kjell Adersson, Zviedrijas bioenerģijas asociācija SVEBIO

Gustav Melin, Eiropas biomasas asociācija AEBIOM

Šajā vēstulē pausto viedokli pilnībā atbalsta Latvijas biomasas asociācija LATbio, Zviedrijas bioenerģijas asociācija SVEBIO un Eiropas biomasas asociācija AEBIOM. Varam vienīgi piebilst, ka salīdzinājumā ar Zviedriju, Latvijai ir daudz labāka situācija saistībā ar biomasas (galvenokārt enerģētiskā koksne) resursu apjomiem un pieejamību. Vietējā patēriņa trūkuma dēļ Latvija katru gadu eksportē aptuveni 3 miljonus tonnu enerģētiskās koksnes. Latvijas kopējās ekonomikas interesēs daudz izdevīgāk būtu koksni izmantot Latvijas enerģētikā, aizstājot dārgos un vidi piesārņojošos importētos fosilos energoresursus.

Rīga/Stokholma, 2014.gada aprīlis