Stradiņš: Jācitē Rainis par latviešiem

Intervija ar akadēmiķi un zinātņu vēsturnieku Jāni Stradiņu, ar kura gādību tapis akadēmisko rakstu krājums “Latvieši un Latvija”

Četri biezi ķieģeļsarkani sējumi, kuros apkopoti 83 autoru sarakstīti darbi par Latviju un latviešiem. Apjomīgākais jelkad tapušais akadēmisko rakstu krājums. Jānis Stradiņš nelolo lielas cerības, ka būs daudz tādu, kas izlasīs šo krājumu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Tomēr daudzi no publicētajiem pētījumiem noteikti tiks lasīti, jo atspēko mītus, kas iesakņojušies mūsu apziņā, piemēram, tagad ir vairāk nekā skaidrs, ka neesam mēs nekāda bārenīšu tauta, kas 700 verdzības gadus rijusi gaužas asaras. Tomēr vislielākās cerības Jānis Stradiņš liek uz latviešu vēlmi mācīties, zināt un iemanīties likt lietā savas prasmes. 

Ideja par šādu krājumu pieder jums. Kādēļ jums likās svarīgi izdot šādu krājumu?

Es esmu valsts pētījumu programmas programmas “Nacionālā identitāte”, padomes priekšsēdētājs. Visi pētījumi “Letonikā”, tas ir, zinātnē par Latviju un latviešiem humanitāro zinātņu jomā bija izkliedēti. Zinātnieki pētīja dažādas sīkas tēmas. Ierosināju vēsturniekiem un kultūrvēsturniekiem, etnologiem un arheologiem uzrakstīt pētījumus par Latviju un latviešiem. Paraugs bija grāmata “Latvieši”, kas iznāca 1930.-1932.gadā un kurā tika publicēti pētījumi par arheoloģiju, etnoloģiju, Latvijas senāko vēsturi, latviešu valodu, tās vietu baltu valodu saimē. Šī grāmata tapa profesora, latviešu valodnieka un etnogrāfa Pētera Šmita un profesora Franča Baloža (arheoloģijas zinātnes pamatlicējs Latvijā) vadībā. Tā iznāca divos sējumos sakarā ar otro Baltijas aizvēstures kongresu, kas notika Rīgā 1930.gadā. Tas bija pirmais starptautiskais kongress, ko rīkoja Latvijas Universitāte.

Es uzrakstīju kādas 50-60 tēmas, kuras vajadzētu izpētīt. Pretestība bija diezgan liela, jo katrs strādāja pie savas sīkās tēmiņas un nemaz negribēja veikt plašākus pētījumus. Bet aptuveni gada laikā mēs vienojāmies ar Latvijas Universitātes Vēstures, Latviešu valodas, Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, Rīgas Stradiņa universitātes, vairāku muzeju pētniekiem, kopumā 83 rakstu autoriem, kas pamazām veidotu šo krājumu, kurā vispusīgi būtu aplūkotas dažādas ar Latviju un latviešus 21.gadsimta skatījumā.

Tagad iznācis šis krājums. Lūk, pirmajā sējumā aplūkota vārda «Latvija» un «latvieši» cilme, autors ir docents Ojārs Bušs. Tas ir samērā jauns vārds, kas radies Lietuvā no robežupes «Latupe» nosaukuma. Vārda sakne «lat» norāda uz dubļainu, miklu vietu. O.Bušs ir izpētījis vārda «Latvija» rašanos, līdz šim šāda apkopojoša pētījuma nebija. Izpētīta rakstības attīstība, dialektu veidošanās, latviešu simbolika.

Otrais sējums ir par valstiskumu, un tas ir būtiskākais sējums. Mēs negribējām konstatēt, ka Latvijas valstiskums sākās 1918.gada 18.novembrī. Valstiskuma idejas, ir diezgan senas, tās bija pirms vāciešu invāzijas – bija vismaz doma par cilšu vai maztautu apvienošanos. Livonijas konfederācijas pamatā arī ir savs valstiskums. Kurzemes hercogiste neapšaubāmi bija pusvalstisks veidojums Latvijas teritorijā. Protams, šajā sējumā ir arī pētījumi par brīvības cīņām, neatkarības iegūšanu un zaudēšanu, bet man ļoti interesanti bija lasīt par pretošanos vācu un arī padomju okupācijas varai. Šeit arī publicēti, manuprāt, līdz šim veiktie labākie pētījumi par čekas darbību, par VDK (Valsts drošības komitejas) cīņu pret disidentiem. Te var izlasīt pat visu LPSR drošības dienesta vadītāju un vietnieku vārdus.

Trešais sējums veltīts atjaunotajai Latvijas valstij, tā ir vēsture no 1990., 1991.gada. Te ir profesora Egila Levita prātojumi par latviešu nāciju, te pamatota Satversmes preambulas ideja. Man ļoti labs šķita jurista Tālava Jundža raksts par atmodas laika pilsoniskām aktivitātēm, ko papildina bagātīgs ilustratīvais materiāls. Ļoti labs raksts ir arī Eduardam Bruno Deksnim par latviešu trimdas lomu neatkarīgas Latvijas idejas uzturēšanā.

Ceturtajā sējumā apkopoti raksti par latviešu kultūru, izglītību un zinātni, par vācbaltiešu devumu mūsu kultūrai, literatūru, mūziku, kordziedāšanu, arhitektūru, kino un sportiskajiem sasniegumiem. Domāju, pirmo reizi 22 gadu laikā izdots tik plašs, enciklopēdisks rakstu krājums par Latviju un latviešiem.

Arheologs Andrejs Vasks saka, ka par latviešiem kā tautu var runāt tikai pēdējo 500 gadu periodā, pats vārds «latvieši» pirmo reizi minēts tikai 17.gs. Kā jūs domājat, vai īsais tautiskās apziņas periods saistīts ar nacionālo pašapziņu?

Latviešiem kā cilvēku kopai, kas runā vienā valodā un dzīvo vienā teritorijā, ir, augstākais, 500 gadi. Bet latviešu tauta kā nācija, manuprāt, pastāv tikai kādus 150 gadus. Tauta par nāciju kļūst tikai tad, kad iegūst nacionālu pašapziņu. To veicināja, pirmkārt, dzimtbūšanas atcelšana un indivīda brīvības iegūšana, otrkārt, veidojās inteliģence – jaunlatvieši, kas rada tautisko apziņu. Pirms tam bija tikai latviski runājoša zemnieku kārta. Lai taptu nācija, nepieciešami ne tikai zemnieki, bet arī turīgi cilvēki, pilsētnieki, dažādu profesiju un šķiru cilvēki. Droši vien liela nozīme bija arī latviešu nacionālajai presei, “Pēterburgas Avīzēm”, “Baltijas Vēstnesim”, vēlāk “Dienas Lapai”. Prese deva informāciju un apvienoja cilvēkus.

Otrs aspekts – tautai jābūt rīcībspējīgai jeb tādai, kas mēģina izcīnīt savu valstiskumu. Ne katra tauta iegūst valstiskumu. Lielā mērā pateicoties tiem vēstures notikumiem, ko izraisīja Pirmais pasaules karš, izdevās izveidot Latvijas valsti.

Ja rakstītais vārds veicina nacionālās pašapziņas veidošanos, vai šāds uzdevums ir arī jaunajam krājumam?

Tirāža ir 1200 eksemplāri, bet pārdošanā būs vien 300-350 eksemplāri, pārējie būs dāvinājumi bibliotēkām, augstskolām, skolām, ģimnāzijām, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta locekļiem, rakstniekiem. Daļēji mūsu mērķis bija panākt, lai veidotos spriedumi, nevis aizspriedumi. Ir tik daudz blēņu par latviešiem un Latviju! Grūti atšķirt patiesību no izdomājumiem.

Šajā krājumā es redzu pārbaudītus faktus, norādes uz avotiem. Neloloju lielas cerības, ka daudzi izlasīs, bet vismaz apskatīs, redzēs un gūs priekšstatu, kādas personības un notikumi bijuši svarīgi Latvijas veidošanā. Domāju, šis krājums diezgan labi atspēko vienu otru mītu, piemēram, par 700 gadu ilgo verdzību. Šajā krājumā objektīvi runāts par Baltijas vācu devumu, viņu izglītojošo lomu. Bet neatradām autoru, kas gribētu uzrakstīt par 1905.gada revolūciju, par jaunlatviešu ideoloģiskām cīņām. Neatradām arī nevienu akadēmisku cilvēku, kas uzrakstītu par sportu. Par Latvijas sporta vēsturi uzrakstīja sporta žurnālists Ivars Ošiņš. Tā kā nevaru teikt, ka šis krājums būtu pilnīgs Latvijas vēstures aplūkojums.

Jūs nesen Latvijas Radio aizrautīgi stāstījāt par Latvijā dzimušo vācbaltiešu izcelsmes ķīmiķi, Nobela prēmijas laureātu Vilhelmu Ostvaldu, kurš latviešus nav mīlējis. Kāpēc jums bija svarīgi šajā krājumā izvētīt vācbaltiešu devumu latviešu kultūrai un zinātnei?

Tādēļ, ka vācbaltieši izveidoja latviešu kultūru. Augusts Bīlenšteins (viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības aizsācējiem Latvijā), Gothards Frīdrihs Stenders (“Latviešu valodas vārdnīcas” autors), Georgs Mancelis (pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas “Lettus” autors) un daudzi citi vācbaltieši izveidoja to, ko mēs mūsdienās saucam par letoniku. Latvieši pie sevis pētīšanas ķērās tikai 19.gadsimta beigās. Krišjānis Barons vāca latviešu dainas, bet šo darbu bija sākuši darīt vācbaltieši. Galu galā vācietis Ernsts Gliks iztulkoja Bībeli latviski, Georgs Mancelis uzrakstīja pirmās sprediķa grāmatas latviski. Tā kā latvieši bija vācbaltiešu kultūras pavadā.

Ķīmiķa Vilhelma Ostvalda audzēkņu vidū poļi bija daudz vairāk nekā latvieši. Viņš strādāja Rīgā, bet savos darbos latviešus maz piemin un pēc 1919.gada notikumiem, kad daudziem vācbaltiešiem tika atņemti viņu īpašumi, viņa naids pret latviešiem kļuva izteikts. Tiešām viņa autobiogrāfiskajos sacerējumos nepatīkami lasīt, kā viņš piesauc latviešus. Bet tas nesamazina viņa zinātniskos nopelnus. Viņš izaudzināja Paulu Valdenu, latviešu izcelsmes ķīmiķi, kurš vismaz sešas reizes nominēts Nobela prēmijai. Viņš bija zemnieka dēls, vecāki bijuši dzimtcilvēki. Pauls Valdens uzskatīja, ka viņam jānokļūst vāciešu vidū un 1919.gadā viņš pameta Latviju, kļuva par vācu ķīmiķi. Bet viņa skolēni jau bija latviešu ķīmiķi, kuri nesa sev līdzi vācbaltieša Vilhelma Ostvalda tradīcijas.

Aizvien vairāk cilvēku atbrīvojas no aizspriedumiem pret vācbaltiešiem, vismaz 700 gadu verdzības lāsts vairs nav populārs stāsts. Šis krājums mūs atbrīvo no stereotipiem par vācbaltiešiem un zināmā mērā arī par poļiem. Bet mums vēl jāatbrīvojas no stereotipiem par krieviem. Tas būs daudz grūtāk. Nevajag aizmirst, ka krievu kultūra mums daudz devusi, krievu klasiskā literatūra, mūzika, glezniecība ir bagātinājusi daudzus latviešus, kas ir izglītojušies Pēterburgā un Maskavā. Jāatceras, ko cilvēki mūsu labā darījuši. Roberts Vipers, kas sāka rakstīt Latvijas agrārvēsturi, bija krievs, kas izveidoja veselu Latvijas vēsturnieku skolu. Norobežošanās, kas raksturīga latviešiem, ir izprotama, jo mazai tautai sava identitāte ir jāsaglabā. Bet vienlaikus mums jāizvērtē, ko esam saņēmuši un ko vēl varam saņemt no citām tautām. Cik reizes latviešu režisori nav iestudējuši “Jevgeņiju Oņeginu”!

Bet mēs nedrīkstam arī iekrist otrā grāvī un idealizēt vācbaltiešus. Galu galā manu vectēvu ir arī pēruši vācbaltieši un krievu kazaki. 1905.gada revolūcija bija likumsakarīga sacelšanās pret tām netaisnībām, kas toreiz valdīja.

Jūsu māmiņa Ņina Mališeva-Stradiņa bija krieviete, bet bērnus audzināja par latviešiem.

Ar ciemiņiem viņa runāja latviski, sūtīja mūs latviešu skolā, bet mājās mēs ar mammu tomēr runājām krievu valodā, viņa vienmēr saglabāja pareizticību un no savas tautības nekad neatteicās. Viņa bija Krievijas patriote, taču viņa neieredzēja boļševikus vēl vairāk nekā mans tēvs, jo viņas piederīgie smagi cieta Staļina represijās – viņas tēvs un brāļi tika izsūtīti. Vienlaikus mana māte pārņēma ļoti daudzas latviešu tradīcijas un galu galā Stradiņa slimnīca, kur viņa gadiem ilgi strādāja, padomju gados bija latviskuma bastions – visi ārsti bija latvieši, un viņa ar viņiem lieliski satika.

Lielākā daļa krājuma autoru pārstāv humanitārās zinātnes. Kādēļ krājumā nav rakstu par ekonomiku, lauksaimniecību?

Tādēļ, ka krājums veidots valsts pētījumu programmā “Nacionālā identitāte”, kura finansējumu piešķir humanitāro jomu zinātniekiem. Programmā nav paredzēts finansējums ne ekonomikas, ne lauksaimniecības, ne mežzinātnes pētījumiem. Programmas “Nacionālā identitāte” zinātnieki skaudīgi skatījās, lai citu jomu pētnieki viņu naudu neapēstu. Bet manos rakstos par augstāko izglītību un zinātni liela joma pievērsta fizikai, ķīmijai un matemātikai. Ceturtajā krājumā ir ekonomikas Raitas Karnītes raksts par tautsaimniecību. Demogrāfs Pēteris Zvidriņš, kas nav saistīts ar programmu, uzrakstīja labu pētījumu par demogrāfiju. Taču jāuzsver, ka savulaik bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis atņēma finansējumu – 50 000 latu – šī krājuma izdošanai. Ja nebūtu bijuši latviešu uzņēmēji, kuri ziedoja aptuveni 40 000 eiro, šis krājums nemaz nebūtu ieraudzījis dienasgaismu.

Mums ir doma izdot šo krājumu angļu valodā, un tad gan domāju, ka jābūt rakstiem par to, kas ir Latvija, tās ģeopolitisko situāciju un tikai tad varam tulkot dažus no pētījumiem. Nevienas grāmatas ne angļu, ne krievu valodā par Latviju nav. Varbūt pat svarīgāk būtu izdot grāmatu krieviski, jo Krievijā ir milzīga dezinformācija par Latviju.

Starptautiskajā zinātnisko institūtu izvērtējumā Latvijas Universitātes Latviešu Valodas institūts un Latvijas Vēstures institūts, kuru pētnieki ir krājuma rakstu autori, novērtēti zemu. Kādēļ?

Trijiem no četriem mūsu krājuma sējumiem autori nāk no tādiem zinātniskajiem institūtiem, kuri novērtēti ar divnieku. Taču tas divnieks nozīmē, ka viņi ir adekvāti spēlētāji nacionālā līmenī. Vienīgi Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts novērtēts ar četrinieku, kas nozīmē, ka tas ir arī starptautiski atpazīstams. Starp citu, “Technopolis group” (Lielbritānijas uzņēmums, kas pētī zināšanu radīšanu un to praktisku izmantošanu un bija iesaistīts Latvijas zinātnisko institūtu izvērtējumā), uzzinājis, ka tiek gatavots pētījums par latviešu valodas gramatiku, bija izbrīnīts, kādēļ mums tas svarīgs. “Technopolis” mūsu krājumu droši vien arī novērtētu ar atzīmi starp 2 un 3. Nacionālie aspekti Eiropā vairs nav populāri. Eiropas fondu finansējums nevar tikt izmantots nacionāliem pētījumiem.

Jūs domājat, ka, piemēram, pētījums par latviešu vārda cilmi baltu valodas pētniekiem ārpus Latvijas nebūtu interesants?

Ja šāda pētījuma veikšanai būtu iesaistīti arī Lietuvas zinātnieki, iespējams, tas kā reģionāls projekts saņemtu Eiropas finansējumu. Taču, ja es Eiropas fondos pieprasītu naudu pētījumiem, kas saistīti ar nacionālās identitātes veidošanos, nedabūtu nevienu centu. Tādēļ arī krājums izdots, liekot lietā Latvijas valsts pētījumu programmas finansējumu. Neviens par šādas programmas nepieciešamību nešaubījās. Pirmais bija Ķīlis un viņa ietekmē varbūt arī nākamais izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Taču es uzskatu, ka pētījumi nacionālās identitātes apzināšanai ir nacionālas valsts atbildība.

Jāatzīst, ka pat man būtu grūti uzrakstīt akadēmisku pētījumu angļu valodā. Humanitārajos institūtos daudziem būtu grūtības uzrakstīt pētījumus angļu valodā. Šie institūti ar šiem cilvēkiem viņu vecumā nevar konkurēt Eiropā. Ko darīt – Latvija ir vecuma cilvēku zeme, arī zinātnē. Ļoti daudzi jaunās paaudzes vēsturnieki brauc uz Norvēģiju mežus cirst, jo tur var vairāk nopelnīt nekā Latvijas zinātnē. Pētījumi par viduslaiku pilīm Latvijā vai to, kā vācieši ieņēma Tērvetes pili, – šie jautājumi ir pārāk lokāli, lai Eiropa tos finansētu. Domāju, tagadējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete humanitārajām zinātnēm kaut ko atmetīs, bet patiešām šī vārda «atmetīs» nozīmē.

Pirms intervijas jūs bijāt iesaistīts diskusijā par Satversmes preambulu. Kāds ir jūsu viedoklis par tās nepieciešamību?

Pašreizējais teksts mani apmierina. Tur ir pieminētas demokrātiskās vērtības. Es gan īsti nesaprotu, kas ir «latviskā dzīvesziņa», tas ir dievturu lietots jēdziens. Arī par atsauci uz kristīgajām vērtībām būtu vērts vēl diskutēt. Es pat īsti nezinu… Ja par to diskutē, ir sabiedrības spiediens, ka vajadzīga Satversmes preambula, ir vēlme to pieņemt, tad preambula pēdējā versijā varētu pieņemt. Bet vai vajadzētu? Vai vajadzētu pieņemt šodien? Vai Saeima ir morāli tiesīga pieņemt? [Preambulas pieņemšana] ir juridisks, tas ir politisks jautājums. Kāds cits Saeimas sastāvs var preambulu atcelt. Neesmu pārāk liels preambulas atbalstītājs, bet noteikti neesmu arī pretinieks. Katrā gadījumā Satversmes preambulai vajag sabiedrību vienot nevis šķelt.

Jūs esat kādreiz atsaucies uz 1841.gadā vācu ģeogrāfa un etnogrāfa J.G.Kola rakstīto, ka dažās muižās latvieši ir izolēti un brutāli, citviet godīgi un civilizēti. Taču vispār latviešus nicinot par nevīrišķību un gļēvulību. Kādi, jūsuprāt, ir latvieši?

2009.gadā, visdziļākajā krīzes laikā, 59% latviešu bija apmierināti ar dzīvi. Pērn – 68%, kamēr Eiropas Savienībā vidēji 75%. Manuprāt, tas liecina par latviešu pieticību. Vidējais latvietis dzīvo nesalīdzināmi sliktāk par vidējo eiropieti, bet ir gandrīz tikpat apmierināts ar dzīvi kā labklājībā dzīvojošais. Tomēr mani ļoti uztrauc emigrācija, demogrāfija un tas, ka Latvija kļūst par vecu cilvēku zemi. Ļoti polarizētu zemi, kur dzīves līmenis pilsētās un laukos ļoti atšķiras. Nekad Latvijas vēsturē nav bijis tā, ka lauki izmirst. 

Es domāju, ka mēs esam krustcelēs. Ja izdosies saimniecību tuvākajos 10-15 gados pacelt, ja izdosies izveidot mehānismu, kas motivēs emigrējušos latviešus atgriezties Latvijā, viss būs labi. Ja tas netiks panākts, drastiski jāceļ mūsu izglītības līmenis, prasmju un uzņēmības pakāpe. Jācitē Rainis, kurš teica, ka latvieši ir daudz apdāvinātāki par krieviem, vāciešiem un šveiciešiem.