FOTO: Kijevas dienasgrāmata

Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki par pašu acīm redzēto Kijevā trešdien

Latvijas Okupācijas muzeja divi direktores vietnieki, Dr. Gunārs Nāgels un Dr. hist. Ritvars Jansons, devās uz Kijevu Ukrainā otrdien, 18.februārī, lai piedalītos Okupācijas muzeja ceļojošās izstādes „Latvijas traģēdija. 1941″ atklāšanā Nacionālajā muzejā „Golodomora upuru piemiņas memoriāls”.

Kijevas lidostā mūs sagaidīja Golodomora upuru piemiņas memoriāla direktors Viktors Didenko un viņa vietniece Larisa Artemenko. Iebraucot pilsētā, jau no attāluma varēja redzēt melnus dūmus no degošajām riepām Neatkarības laukumā jeb Maidanā.

Nākamie skati bija daudzie autobusi, kuri no rajoniem atveduši Ukrainas prezidenta atbalstītājus. Tālāk varēja redzēt pašus atbalstītājus – tieši šī grupa, kura devās nopietnā solī centra virzienā, sastāvēja no zēniem treniņbiksēs un noskūtiem matiem.

Tuvāk centram daudzi ceļi bija slēgti, un miliči novirzīja satiksmi prom no Maidana. Tad jau parādījās Eiropas virziena atbalstītāji, kuri, acīmredzami sapratuši, kādi spēki tiks izmantoti pret viņiem. Lielākā daļa nēsāja dažādas bruņas, iespējams, tās bija hokeja aizsargbruņas, un galvās bija ķiveres. 

Daudziem sejas aizklāja gāzmaskas, bruņojušies ar sapieru lāpstiņām, metāla stieņiem un citiem priekšmetiem. Vienā brīdī vesela demonstrantu kolona 30 vīru sastāvā, ejot kopsolī ierindā ar man nezināmu karogu priekšgalā, devās Maidana virzienā.

Mūsu mašīna vairs netika uz priekšu, un ceļš bija jāturpina kājām, spraucoties starp bruņotiem demonstrantiem. Tuvojoties mūsu viesnīcai, tālumā dzirdējām dunoņu, bet tieši pie mūsu kājām vesela brigāde nodarbojās ar ielas bruģa uzlaušanu, lai akmeņus varēt lietot kā ieročus. Tika nesta režģu kaste ar duci pudelēm, kas pildītas ar šķidrumu un pudeļu kakliņos bija iegrūstas lupatas; viss glīti ietīts plastikas folijā.

Ceļu uz viesnīcas ieeju nosprostoja smagās automašīnas, kuras jau agrāk bija tur atbrauktas, novietotas cieši viena pie otras; sadauzītas un ar bojātām riepām. Vienīgais veids, kā turpināt ceļu, bija līst cauri barikādēm – starp mašīnām un zem mašīnu kravas kastēm.

Otrā barikāžu pusē mūs sagaidīja vismaz 70 miliču, stāvēdami ciešās rindās ar metāla vairogiem un ķiverēm, atgādinot kādu senās Romas leģionu.

Kustību apgrūtināja arī uz zemes izklātās tievās metāla drātis, kuras varēja šķērsot, tikai lēni ceļot kājas tieši uz augšu un tikpat precīzi uz leju, jo pretējā gadījumā sekotu iepīšanās un paklupšana. Miliči ielaida mūs viesnīcā, un pēc piereģistrēšanās drīzumā devāmies atpakaļ pa to pašu ceļu. Nākamajā dienā dzirdējām, ka kādu stundu vēlāk pie Reģionu partijas ēkas pāri ielai no viesnīcas esot bijuši tās dienas pirmie divi bojāgājušie.

Pēcpusdienā Nacionālās universitātes Kijevas-Mogilas akadēmijā notika Atbrīvošanas kustības pētniecības centra rīkotās apaļā galda pārrunas par tēmu „Pārvarot totalitārisma sekas – Latvijas pieredze”, kurās piedalījās Dr. hist. Ritvars Jansons un Dr. Gunārs Nāgels. Pārrunas translēja akadēmijas tīmekļa vietnē, un jautājumi runātājiem nāca arī no skatītājiem tīmeklī.

Atkārtoti atskanēja izmisīgs jautājums – kādā veidā Latvijai izdevās panākt to, ko nespēj panākt Ukraina?

Otrdienas vakarā ārzemju televīzija ziņoja par pieaugošo upuru skaitu, un nevarēja prognozēt, kas notiks naktī. Baumas klīda par prezidenta sliktajiem nodomiem. Ārzemju diplomātus vakarā steidzīgi izsauca, lai klausītos, cik godīgs ir prezidents un cik ļauni ir demonstranti.

Trešdien pie viesnīcas bija mierīgāk, bet tālāk pa ielu redzējām gandrīz bezgalīgas miliču rindas un lasījām ziņās par jau 26 bojāgājušajiem.

Marijinskija parkā notika sapulce prezidenta atbalstam, gatavojot speciāli ievestos kadrus no rajoniem, lai dotu prettriecienu demonstrantiem. Runas atgādināja Interfrontes mītiņus Latvijā Trešās atmodas laikā, jo gan tad, gan tagad „tauta pieprasīja”, lai prezidents izmantotu stingru roku nekārtību likvidēšanā. Ka šis mītiņš nebija domāts visiem, pierādīja aizliegums mums doties tālāk parkā.

Pašreizējo saspringto apstākļu dēļ Latvijas Okupācijas muzeja ceļojošās izstādes atklāšana bija daudz sliktāk apmeklēta nekā sagaidījām pat vēl tikai pirms pāris dienām. Ievadvārdus teica Golodomora upuru piemiņas memoriāla direktors Viktors Didenko un izstādes autors Dr. hist. Ritvars Jansons. Izstādi atklāja Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze, minot arī pašreizējo dramatisko stāvokli Ukrainā. Ukrainis tulkoja vēstnieces asistente Irina Sevčuka. Golodomora upuru piemiņas memoriāla direktors dāvināja Latvijas vēstniecei ierāmētu apsveikuma rakstu.

Dr. hist Ritvars Jansons apstaigāja izstādi ar klātesošajiem, izsmeļoši skaidrodams Latvijas traģēdiju 1941.gadā. Bija interesanti dzirdēt no pašiem Golodomora upuru piemiņas memoriāla darbiniekiem, ka viņus sevišķi aizkustināja tieši Latvijas Okupācijas muzeja izstādē izklāstītie personīgie stāsti, jo tie dara izprotamāku šo kopējo šausmu stāstu.

Pēc izstādes apskates Golodomora upuru piemiņas memoriāla direktors uzdāvināja Latvijas Okupācijas muzejam ierāmētu apsveikuma rakstu. Muzeja direktores vietnieks Dr. Gunārs Nāgels atbildēja, sakot, ka abām mūsu tautām ir zināmas likteņa līdzības un ka ir svarīgi saprast vēsturi, ja mēs vēlamies paši noteikt savu nākotni.

Kijevas augstskolas trešdien, 19.februārī, nemieru dēļ ir slēgtas, un tāpēc izpalika Dr. Gunāra Nāgela paredzētā lekcija Tarasa Ševčenko Kijevas Nacionālajā universitātē par tēmu „Latvija -grūtā atgriešanās demokrātijā”.

Kad devāmies atpakaļ uz viesnīcu, likās, ka miliču skaits ir vēl pieaudzis, tā apliecinot dzirdēto, ka Maidanā esot vieni un tie paši demonstranti, kuriem vajadzētu jau būt pārgurušiem, bet miliči tiek nomainīti, lai pret nogurušiem demonstrantiem laistu svaigākus spēkus.

Dažās milicijas sevišķajās vienībās sarunu valoda ir tikai krievu valoda, un tie varētu būt speciālie spēki, kas slepeni ievesti no Krievijas. Tiešā translējumā televīzijā varēja redzēt, ka miliči jau trešdien bija ieņēmuši zīmīgu daļu Maidana, bet arī dzirdēts, ka Eiropas Savienība beidzot sākusi ieņemt stingrāku stāju pret Ukrainas prezidenta rīcību pret savu tautu.

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors