Stukāns: Rīgas apgabaltiesas darbs jāpadara maksimāli atklāts

Intervija ar Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amata kandidātu tiesnesi Juri Stukānu

Tuvāko dienu laikā noslēgsies konkurss Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amatam, kam pieteikušies trīs kandidāti – līdzšinējā tiesas priekšsēdētāja Sandra Strence un tiesneši Daiga Vilsone un Juris Stukāns. Portālā publicēsim intervijas ar visiem trīs kandidātiem.

Vai redzat kādas nepilnības līdzšinējā Rīgas apgabaltiesas darba organizācijā?

Tāpēc arī pieteicos konkursā – esmu šo darbu jau darījis vairāk nekā divus gadus kā pienākuma izpildītājs (no 2005.gada 27.decembra līdz 2008.gada.gada 15.maijam – red.), līdz ar to man ir iespēja salīdzināt. Varu viennozīmīgi teikt – dažas lietas darītu citādāk un uzskatu, ka varēja daudz vērtīgāk izmantot šos piecus gadus, kad priekšsēdētājai bija iespēja kaut ko darīt. Darbu varēja paveikt kvalitatīvāk. Jautājums, ko vajadzētu mainīt? Kaut vai attieksmi [situācijās], kad presē parādās kritika. Pirms septiņiem gadiem, kad es pretendēju uz šo amatu, un šobrīd – īpaši nekas nav mainījies. Tas arī mani pārsteidz – pēdējā gada laikā kritika ir ļoti regulāra un skarba par tiesas darbu. Es uzskatu, ka var tiesas darbu organizēt tā, lai tas būtu daudz atklātāks un nebūtu pamata šaubām un tik lielai kritikai, kā tas ir patlaban.

Kas konkrēti ir tās lietas, kuras varēja organizēt citādi?

Pirmkārt, vissvarīgākais – būtu jāstrādā pie tā, lai mums nevarētu pārmest, ka vienas tiesas ietvaros vai attiecīga līmeņa tiesu ietvaros ir atšķirīga [tiesu] prakse jeb atšķirīgs skatījums uz vienu un to pašu jautājumu.

Piemēram?

Piemēram, “Jurista Vārdā” šonedēļ ir raksts, kurā atkal ir norādīts uz atšķirīgo tiesu praksi.

Kādos jautājumos?

Tur, man šķiet, bija civillietas, vai tik nebija saistībā ar maksātnespējas lietām. Vasarā bija pārmetumi Rīgas apgabaltiesai par administratīvo pārkāpumu lietu atšķirīgu izskatīšanu. Manuprāt, tie ir pamatjautājumi, pie kā ir jāstrādā priekšsēdētājam – organizējot darbu tā, lai vienas tiesas ietvaros nebūtu atšķirīgas prakses.

Kā priekšsēdētājs to var noorganizēt?

Pirmkārt, nepieciešama tiesu prakses analīze, nepieciešams organizēt, lai tiktu apkopoti attiecīgi tiesu nolēmumi par konkrētiem jautājumiem. Ir jāvienojas tiesnešiem savā starpā, jārunā tik ilgi, kamēr attiecīgā kolēģija – civillietu vai krimināllietu – vienojas par attiecīga juridiska jautājuma risinājumu. Tas būtu vienas tiesas ietvaros. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka mums ir pieci tiesu apgabali, kuri arī skata tās pašas lietas, līdz ar to jābūt labai sadarbībai un izpratnei arī savatsarpēji, lai mums nepārmet, ka Rīgā ir sava attieksme, bet Kurzemē, Latgalē, Vidzemē vai Zemgalē šis jautājums tiek risināts citādāk. Manuprāt, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas, domājot par konkrētiem juridiskiem jautājumiem, [nepieciešams] vienoties, izveidot judikatūru un pie tās pieturēties. Ja kas mainās, mēs kopīgi atkal izspriežam, izdarām secinājumus, sakām – jā, tagad situācija ir mainījusies, ņemot vērā likuma izmaiņas vai ko citu.

Kā jūs kā tiesnesis skaidrojat atšķirīgos spriedumus tajās pašās maksātnespējas lietās? Ir virkne dīvainību un sakritību, kas vedina domāt par, iespējams, pat koruptīviem procesiem.

Tieši tā. Tas ir vēl viens jautājums. Pirmais – par kvalitāti, otrs – tiesas darbs jāpadara maksimāli atklāts. Lai jebkuram būtu skaidrs, kā tā lieta ienāk un kāpēc šo lietu saņēmis tiesnesis Stukāns, nevis tiesnesis Bērziņš. To ir iespējams izdarīt. Es savulaik, pirms septiņiem gadiem, izveidoju šo sistēmu. Skaidrs, ka cilvēks var apšaubīt, viņam ir aizdomas, ka lieta nonākusi [pie kāda konkrēta tiesneša]. Par to pēdējā laikā atkal parādās runas sabiedrībā, kaut gan pirms sešiem, septiņiem gadiem tās bija pazudušas. Tiesu priekšsēdētājs vai Tieslietu ministrijas uzraudzības departaments varētu atnākt un uzreiz pārbaudīt, kādā veidā, kāpēc šī lieta nonākusi pie konkrēta tiesneša. Tas ir elementārs mehānisms – lietas dala dators, bet arī to var ietekmēt. Bet, ja tas tiek izdarīts, to iespējams pārbaudīt. Pat nevajag speciālas zināšanas, sistēma pati ļauj to izdarīt.

Vai jums tagad ir pārliecība, ka šajā tiesu namā lietas tiek dalītas pēc nejaušības principa?

Es varu gandrīz simtprocentīgi, teiksim tā, 99% [galvot] par krimināllietu sadali – par to man nav šaubu. Kas attiecas uz civillietu sadali – jā, es dzirdu šīs sarunas. Es paskatījos lietu sadales plānus – nu, viņi ir mainīti. Es savulaik veidoju mazliet atšķirīgus. Līdz ar to nevaru patlaban pateikt, man nav zināms. Mums netiek nodota informācija par to, kādā veidā šī sadale tiek organizēta.

Tiesas mājas lapā katru gadu tiek publicēts Strences kundzes rīkojums par lietu sadales principiem. Tur ir virkne izņēmumu, kad lietas neizlozē elektroniskā veidā.

Tiešām. Tur paredz subjektīvu iejaukšanos, kas, manuprāt, būtu pilnīgi izslēdzama. Nevar būt vispār neviena subjektīva kritērija. Vispār neviena! Visiem kritērijiem jābūt tikai objektīviem. Es tādu sistēmu biju iedibinājis un mums nebija problēmu.

Ja jūs būtu šīs tiesas priekšsēdētājs, šādu kārtību ar šiem izņēmumiem neakceptētu?

Es varu pateikt – simtprocentīgi. Esmu pārliecināts, ka ir iespējams nodrošināt nejaušu lietu sadali, nodrošinot aizdomu ēnu noņemšanu, ka lietas nonāk līdz konkrētiem tiesnešiem – simtprocentīgi!

Vai ir vēl kādi jautājumi, kas būtu risināmi apgabaltiesai? Jūs sacījāt, ka ir pagājuši pieci gadi un problēmas nav risinājušās.

Atklātība, uzticēšanās tiesu sistēmai un kvalitāte. Tie būtu trīs pamatjautājumi, kuru risināšanā jāvirzās uz priekšu. Jāskatās, kādi apstākļi tiem traucē.

Citreiz sabiedrība nepareizi izprot tiesu priekšsēdētāja kā amatpersonas statusu un lomu tiesā. Tas nav iestādes vadītājs kā ministrs vai iestādes priekšnieks. Pirmkārt, tiesas priekšsēdētājs ir tāds pats tiesnesis kā visi pārējie, bet papildus tam organizē tehnisko darbu tiesā – kancelejas jautājumi, lietu aprite, personāls un viss pārējais. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka tiesas priekšsēdētājs var iet un dot kādus rīkojumus, pavēles tiesnešiem. Viņam ir jāspēj tā organizēt darba kārtību, ka nav pamata apšaubīt, ka tas robežojas ar iejaukšanos tiesu lietu spriešanā. Nevar gaidīt no tiesas priekšsēdētāja, ka viņam jāuzņemas atbildība par katru spriedumu. Par spriedumu atbild tiesnesis, bet priekšsēdētājam jāatbild par to, lai nav šaubu, ka šajā tiesā viss notiek pareizi un nevienam nav pamata runām, ka tur tiek veidotas kādas shēmas vai mahinācijas.

Pēc šiem kritērijiem kā jūs novērtētu Strences kundzes darbu?

Man nav pat nekādu aizdomu, lai teiktu, ka kaut kas būtu… Tāpat kā jūs, redzēju lietu sadali, izlasot presē to, ka mēs dzirdam kaut kādas šaubas. Neko vairāk nezinu.

Viens no kritikas iemesliem ir arī ilgie lietu izskatīšanas termiņi tiesā.

Kas attiecas uz kriminālprocesa kārtību, ir veiktas milzīgas pārmaiņas. Tur vairs nav nekādu problēmu, vairs nav gadi, ir runa par mēnešiem, nedēļām.

Mēs redzam jūsu paša pārziņā esošo digitālgeitu, kur tiesas izmeklēšana vien ir prasījusi piecus gadus. Tas rada jautājumu, vai, vienkāršā valodā sakot, cilvēki neizpruks no soda tikai tāpēc, ka šī tiesvedība ir nesamērīgi ilga?

Jā, ir šis moments par samērīgumu. Patlaban šajā lietā tas ir pietiekami ilgi, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesa tajā pašā Laventa lietā atzina – bija pagājuši desmit gadi, bet nav pamata atzīt, ka būtu nesamērīgi ilgi, jo jāņem vērā lietā iesaistīto cilvēku skaits. Jāņem vērā lietā esošo pierādījumu skaits. Šajā pašā digitālgeitā ir apsūdzētas 20 personas.

Ja skatāmies 90% visas pārējās krimināllietas, tajās apsūdzība ir vienam cilvēkam. Tad tas ir apmēram 20 kriminālprocesi. Plus pie tā visa ir liecinieki. Mums vairāk nekā gadu paņēma tikai tas, lai panāktu liecinieka nopratināšanu caur videokonferenci Lielbritānijā. Pirmajā pusgadā Lielbritānijā vispār klusēja, neatbildēja, kad mēs jau trešo reizi bijām vērsušies, tad viņi piekrita. Vēl pagāja laiks, kamēr saskaņojām procedūru. Bez tā visa mums vairāk nekā 100 cilvēki tika nopratināti. Attiecīgi arī lietu apjoms – dokumenti ir pāri par 100 sējumiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa saka – ir jāvērtē. Ja šeit būtu viens cilvēks, bet 50 sējumi – būtu pārkāpums, bez variantiem, bet šeit ir 20 cilvēki. Starp citu, neviena tiesas sēde netika norauta vai apzināti [atlikta]. Nu, slimības dēļ bija tā, ka apsūdzētajai [Inārai Rudakai], kura vēlāk nomira, regulāri bija jāārstējas slimnīcā. Bet visi pārējie 20 apsūdzētie nāca un nekādas novilcināšanas nebija. Mēs strādājām katru nedēļu divās tiesas sēdēs – trešdienās un piektdienās. Ja kāda sēde nenotika, tas bija objektīvu, nevis subjektīvu iemeslu dēļ. Tas vienkārši objektīvi prasa tādu laiku, lai izietu cauri tādam apjomam.

Jūs pieminējāt Lielbritāniju – piemēram, tie paši Londonas grautiņa dalībnieki tika notiesāti tā paša gada laikā, mums tas prasīja vairākus gadus.

Elementāra atbilde – ja mēs darītu tāpat kā Lielbritānijas tiesa, tad nedēļu pēc 13.janvāra notikumiem atnāktu uz tiesu ar videoierakstu par tām personām un mierīgi varētu taisīt spriedumu. Bet diemžēl mūsu Kriminālprocesa likums to neļauj, prasa izmeklēt lietu, visu to nofiksēt papīra veidā. Tāpēc jau veidojas tie sējumi. Piemēram, liecinieks tiek pratināts vairākkārt – policijā, prokuratūrā un tad tiesā. Par vienu un to pašu – vai tu redzēji, ka tur Pēteris nometa akmeni? Kāpēc vajag trīs reizes par to runāt dažādās iestādēs – tāpēc, ka mūsu process tā ir būvēts. Mums ir Eiropas tiesu saimes tiesību pamati, Lielbritānijā viņiem ir anglosakšu tiesu pamati. Līdz ar to atšķiras iztiesāšana, pierādījumu nostiprināšanas kārtība.

Viens no tādiem spilgtākajiem gadījumiem, kad nebūšanas tiesu sistēmā nāca gaismā, bija 2007.gadā izdotā Jāņa Brūkleņa grāmata.

Jā, zinu, “Tiesāšanās kā ķēķis”. Es arī publiski jau toreiz pateicu, ka tajā grāmatā aprakstītais viss atbilst patiesībai. Vismaz tas, kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas civillietu kolēģiju, jo es paņēmu attiecīgās civillietas no arhīva, kancelejas un apskatījos, vai notikumi atbilst aprakstītajam. Vai tie tiesneši ir, vai tajā dienā bija tiesas sēdes, vai iesniegumi – viss perfekti sakrīt ar lietā esošo informāciju. Nu, tikai skaidrs, ka [tiesnešu] uzvārdi tur bija izkropļoti. Es arī pateicu – ņemot vērā to ažiotāžu, ka četri tiesneši ir pieminēti no Civillietu kolēģijas, kur tiešām bija pamats runāt arī par krimināllatbildību iespējamību, nu, viņi būtu jāizvērtē. Bija Ģenerālprokuratūras atzinums, kurā viņi saskatīja tiesnešu darbībā neatbilstību, bet iestājies noilgums, lai varētu runāt par atbildību, tāpēc nekādas krimināllietas netika ne rosinātas, ne virzītas. Bet tas ir fakts.

Kāpēc to atgādinu – dažās maksātnespējas lietās, kuru virzību apgabaltiesā esmu pētījusi, lai saprastu, kā šī tiesa strādā, parādās daži no šajā grāmatā pieminētajiem tiesnešiem. Jautājums ir, kā jūs, tiesneši, paši savā vidē to vērtējat – kā skaidrojat to, ka patlaban, piemēram, Gavares kundze ir Strences kundzes vietniece?

Tieši tā, man arī tas bija liels pārsteigums. Redziet, viens no momentiem arī, kāpēc es uzskatu, ka būtu kaut kas jāmaina [tiesas vadībā]. Es neuzskatu, ka bija pareiza vadības politika. Tā pati Gavares kundze līdz pat šai dienai ir [Rīgas apgabaltiesas vadītājas vietnieces] pienākumu izpildītāja – vairākus gadus atbilstoši likumam viņa netiek iecelta amatā. Kāpēc?

Vai viņa jau vairākus gadus ir vadītāja vietnieces pienākumu izpildītāja?

Manuprāt, ne visus piecus. Kad Strences kundze atnāca, pagāja laiks un iecēla viņu. Bet redziet – mēs tiesā nemaz nezinājām, ka viņa ir pienākumu izpildītāja. Mēs to uzzinājām nejauši no publikācijām, mums nemaz netika pateikts. Likuma kārtā viņa netika iecelta. Tāpēc tas arī, manuprāt, ir pamats aizdomāties.

Kā tas tomēr ir iespējams, ka tiesnesis, pār kuru krīt aizdomu ēna, turpina kāpt pa karjeras kāpnēm?[Grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis” pieminēta tiesnese ar līdzīgu uzvārdu, kurai advokāts diktē to, kādam spriedumam būtu jābūt. Vēlāk žurnālisti atklāja, ka šāds Gavares spriedums patiešām eksistē.]

To mums jāprasa Strences kundzei, kāpēc viņa par savām vietniecēm atbalstīja Gavari un Buividi. Tā ir viņas izvēle.

Pār tiesu sistēmu visu laiku krīt kādas aizdomas, bet tiesnešu vidū nav redzams iekšējs attīrīšanās process.

Tas ir atkarīgs no darba organizācijas un vadītāja. Jo priekšsēdētāju un viņa vietniekus neizvēlas tiesneši – tiesneši tur vispār nav iesaistīti.

Jūs sakāt, sabiedrība gribētu asāku reakciju. Mums bija tiesnešu konference par šo “Tiesāšanās kā ķēķis” grāmatu. Paskatieties, kādi bija raksti un atzinumi. Principā sanāca, ka es diezgan asi pateicu un [Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris] Guļāns. Un tiesnešu forums bija kritisks pret to visu [ka ķēķis eksistē].