Pētījums, kā Latvija cerēja tuvināties PSRS

Recenzija par grāmatu – B.Daukšts. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929 – 1940). – R.: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 113 lpp.

Latvijas vēstures mazās bibliotēkas iespaidīgā publikāciju klāsta ietvaros iznākusi arī šīs recenzijas apakšvirsrakstā minētā pazīstamā vēsturnieka Bonifācija Daukšta grāmata.

Tā zināmā mērā vainago līdzšinējos pētījumus par PSRS (Padomju Savienības) ekspansīvajiem centieniem Baltijas valstīs pirmskara periodā, izmantojot tieši kultūras jomu.

Par tēmas sarežģītību un vēl joprojām samērā “virsslāņaino” tās kontekstu izpētes līdzšinējo līmeni liecina arī vairāki citi jaunākie pētījumi, kas nonākuši pie lasītājiem neilgi pirms vai pēc B.Daukšta grāmatas.

Vispirms šajā sakarā minams igauņu vēsturnieks Magnuss Ilmjervs, kura grāmata “Klusā padošanās” par Baltijas valstu 1940.gada okupāciju, tās ārpolitisko sagatavošanu un padomju režīma uzspiešanu iznākusi ne tikai angļu (2004), bet arī krievu (2012) valodā.

M.Ilmjerva vērtējumi, no vienas puses, aktualizēja apkopojošu vērtējumu nepieciešamību par padomju kultūras politikas lomu Baltijā plašākā starpvalstisku attiecību kontekstā, iekļaujot tajā slepeno dienestu un tieši subversīvas darbības aspektus, no otras puses – veicināja polemiku par šiem jautājumiem. Tā turpinās vēl šodien un ne tikai B.Daukšta sacerējumā.

Piemēram, žurnālā “Latvijas Vēsture” (2013. g. Nr. 2 (90)) ievietoti Krievijas autores Dr. hist. Jūlijas Mihailovas (kas ir arī Latvijas – Krievijas vēsturnieku komisijas Krievijas puses sekretāre!) un Latvijas vēsturnieka Jura Ciganova jauni agrāk nepublicēti materiāli.

Politisku apsvērumu vadīta Padomju Savienība 1925.gadā izveidoja VOKS organizāciju – Vissavienības biedrību kultūras sakariem ar aizrobežu, kas bija orientēta uz kultūras ļaudīm, radošo, mākslas un zinātnes aprindu pārstāvjiem.

Tieši politisku tuvināšanos un sadarbību tobrīd visvairāk vēlējās padomju kultūrdiplomāti. Tīri kulturāla tuvināšanās nebija viņu interesēs. (23. lpp.)

Rīgā nodibinātajai KTB līdzīga rakstura biedrības tika izveidotas arī Lietuvā 1929.gada decembrī (vairāk nekā pusgadu vēlāk nekā Latvijā) un tikai 1940. gada sākumā – arī Igaunijā (jau kā 1939.gada „bāzu” jeb t.s. savstarpējās palīdzības līguma ar PSRS „politisks radījums”).

Līdz pat 1940.gada martam, kad Latvijas Republikas Sabiedrisko lietu ministrija piešķīra telpas Raiņa bulvārī, KTB iekšējiem pasākumiem izmantoja citu sabiedrisko organizāciju telpas – galvenokārt Dailes teātri. 

KTB esošie inteliģences pārstāvji, 1929.gadā pieņemot Raiņa iezīmēto tuvināšanās vīziju, publiski atbalstīja un nereti pat darīja to demonstratīvi – elementāras principialitātes dēļ. Viņi uzskatīja, ka sakarus ar (t. s. padomju) tautām jācenšas turpināt jebkuros apstākļos, bet tas nebūt nenozīmētu tuvināšanos ar toreizējo PSRS politisko režīmu.

1934. gadā 14. maijā – 6. jūnijā notika viens no KTB lielākajiem pasākumiem – latviešu tēlotājas mākslas izstāde Maskavā. Tās sagatavošanas noslēguma fāzes notika laikā, kad 1934.gada pavasarī Kārlis Ulmanis bija premjerministrs un vienlaicīgi arī ārlietu ministrs.

Reizē ar pilnīgā slepenībā turēto gatavošanos uz valsts apvērsumu, kas izcili profesionāli tika veikts naktī no 15. uz 16.maiju, Ulmaņa vadītā pirmsapvērsuma valdība atbalstīja latviešu tēlotājas mākslas sasniegumu izstādi Maskavā. Ulmanis to saistīja ar plašākas Latvijas sadarbības ar PSRS iespēju zondēšanu pretstatā hitleriskās Vācijas aizvien draudošākajiem ārpolitiskajiem manevriem. 1933.gada oktobrī Vācija ar Hitlera rīkojumu bija aizgājusi no Tautu Savienības (Apvienoto Nāciju Organizācijas priekšteces) un pārgājusi uz atklātu un vērienīgu bruņošanos.

Ulmaņa apziņā aizvien vairāk nostiprinājās viedoklis, ka Hitlera un viņa atbalstītāju galvās par Austrumeiropu tiek perināti plāni, kuri būtībā un tai skaitā tiek vērsti uz Latvijas valsts un latviešu tautas dzīves pilnīgu iznīcināšanu, ko, pēc šo nacistu domām, būtu vēlams īstenot reizē ar vairākiem citiem milzīgiem pasaules kartes pārveidojumiem Vācijai uzvarošas karadarbības rezultātā.

1934.gada 16.martā Ulmanis savas jaunapstiprināmās, bet kārtējās viņa vadītās valdības uzdevumu izvirzīja šādā formulējumā: “Pieliekamas visas pūles Baltijas valstu savienības nodibināšanai un uz priekšu virzīšanai, un ņemama aktīva dalība visos centienos Austrumeiropas drošības nostiprināšanai un vispārējā miera nodrošināšanai turpinot līdzšinējo sadarbību ar Tautu Savienību”.

Ulmanis nešaubījās, ka iespējamā liela kara gadījumā Eiropā galu galā uzvarētāji atkal būs angļi un viņu sabiedrotie, bet hitleriskajām pasaules pārveidošanas iedomām, kas ir gan ārkārtīgi bīstamas, tomēr nav lielu izredžu, ja pret tām nostājas citādi domājošu valstu kopība.

Ulmanis uzskatīja, ka šajā kopībā galvenie partneri būs Pirmā pasaules kara uzvarētāji un viņu izveidotā Tautu Savienība, ka arī Hitlera rosinātajā jaunajā pretcīņā Vāciju atkal sakaus Pirmā pasaules kara sabiedrotie, kuru pusē atkārtoti varētu būt arī krievi – gan citā veidolā.

Šādi uzskati bija Ulmaņa ārpolitikas pamatā, t.sk. izvēloties starptautiskas sadarbības partnerus un veidojot attiecības ar Padomju Savienību pēc Hitlera nākšanas pie varas.

1934.gada aprīlī Maskavā viesojās latviešu žurnālistu delegācija ar pulkvežleitnantu Aleksandru Plensneru kā Latvijas militārā resora preses pārstāvi priekšgalā.

Hitlera pretinieku – komunistu valsts galvaspilsētā A.Plensneram bija tikšanās ar PSRS ārlietu tautkomisariāta, padomju propagandas, kā arī VOKS īpašo uzdevumu aparāta pārstāvjiem. Jautājumā par Maskavā plānoto latviešu tēlotājas mākslas izstādi pēc atgriešanās Rīgā Plensners informēja pašu Ulmani, ka attiecīgās padomju iestādes ir solījušas darīt visu iespējamo, lai 1934.gada maija vidū paredzētais izstādes “pasākums” (Maskavas žargonā) izdotos un tiktu pietiekami nodrošināts “materiāli tehniskajā ziņā”. (50)

Svarīgāko organizatorisko uzdevumu risināšanas nolūkā 1934.gada aprīlī Maskavā tika apstiprināta speciāla divpusēja komisija, kurā ar Ulmaņa (ārlietu ministra) un V.Muntera (ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra) ziņu nojaušami sadraudzīgi satilpa Latvijas un PSRS politisko aprindu un dažu (it kā ?) čekai tuvo turienes kultūras aprindu pārstāvji.

Latviju ar Ulmaņa ziņu pārstāvēja Latvijas sūtnis Padomju Savienībā Alfrēds Bīlmanis, LR ĀM preses nodaļas šefs Jānis Seskis, Austrumu nodaļas vadītājs K.Freimanis, kā arī KTB toreizējais “līderis” Eduards Smiļģis, Vilhelms Purvītis, Kārlis Skalbe un citi visai ietekmīgi latviešu kultūras darbinieki.

No padomju puses komisiju vadīja Andrejs Bubnovs – Krievijas PFSR Izglītības tautas komisārs, no Latvijas – pazīstamais gleznotājs Leo Svemps.

Izstādes oficiālā atklāšana Maskavā notika 14.maijā – dienu pirms Ulmaņa apvērsuma Rīgā, un latviešu mākslas skati sāka apmeklēt tik daudz interesentu, ka tika nolemts par labvēlības zīmi to pagarināt līdz 6.jūnijam.

16.maija vakarā VOKS priekšsēdētājs Aleksandrs Arosevs sakarā ar izstādi sarīkoja lielu suareju, kurā uzstājās redzamākie Maskavas mākslinieki. Savukārt Latvijas sūtnis Alfrēds Bīlmanis 17.maijā sarīkoja atbildes pieņemšanu – grandiozu rautu, uz kuru tika uzaicināti arī visi Maskavā akreditētie sūtņi ar kundzēm. A.Bīlmanis – oficiālais Latvijas valsts reprezentants – uzsauca pēcpusnakts šampanieša tostu par godu Kārlim Ulmanim un viņa jaunajai pēcapvērsuma valdībai – tālāku panākumu gūšanai.

Pēc apvērsuma pavisam drīz – 1934.gada 12.jūlijā – Ulmaņa vadītais Ministru kabinets, turpinot kursu uz antihitleriskas nostājas pastiprināšanu, pieņēma likumu par Latvijas skolām, saskaņā ar kuru agrākās obligātās vācu svešvalodas vietā stājās angļu valoda.

Sakarā ar to, ka Tautu Savienības mītnē Ženēvā 12.septembrī tika parakstīts senlolotais Latvijas, Lietuvas un Igaunijas līgums par saprašanos un sadarbību, Ulmanis paziņoja, ka “Baltijas valstis apņēmušās saskaņot savu ārpolitiku Tautu Savienības pakta garā” (Jaunākās Ziņas, 1934. g. 14. septembrī).

Ulmaņa valdība atbalstīja PSRS uzņemšanu Tautu Savienībā, kas noslēdzās pēc dažām dienām tā paša 1934.gada gada rudenī – 18.septembrī ar tās pilnsapulces lēmumu.

Kulturālās tuvināšanās jomā ar Padomju Savienības tautām 1934.gada jūnijā Ulmaņa valdības Sabiedrisko lietu ministrija faktiski uzurpēja (tāpat kā arī par citām atļautajām biedrībām) vadītāju iecelšanas funkciju un izvirzīja par KTB faktisko “līderi” Eduardu Smiļģi.

Atšķirībā no Latvijas Padomju Savienībā – staļinisma “plaukuma” un kolektivizācijas veicināta trūcīguma apstākļos – valdīja baiļu atmosfēra. Bailes no arestiem un fabricētiem tiesas procesiem ar piespriestiem nāvessodiem un citām pārmērībām par it kā piedalīšanos pretpadomju darbībā padomju pilsoņiem bīstamas padarīja tikšanās ar ārzemniekiem – arī štata voksistiem.

Drīz pēc pieminētās PSRS uzņemšanas antihitleriskajā Tautu Savienībā staļinisko “tīrīšanu” rezultātā amatus un vēlāk arī dzīvību zaudēja daudzi VOKS vadītāji un darbinieki gan no Maskavas, gan no valstīm, uz kurām tie bija nosūtīti darbam VOKSa un padomju specdienestu labā. Viņu vidū VOKS priekšsēdētājs A.Arosevs, tas pats, kas grandiozajā rautā 1934.gada 16.maijā sveica Latvijas tēlotājas mākslas izstādi Maskavā, S.J.Brodovskis, I.M.Morštins un vesela virkne citu “rīdzinieku”.

Periodisku staļinistu nepatiku izsauca arī “nevadāmais” Eduards Smiļģis, bet šķietami paradoksālā kārtā padomju dienestu acīs akcijas saglabāja aktīvists (arī kādu laiku KTB valdes loceklis) mikrobioloģijas profesors Augusts Kirhenšteins, kas arī bija kontaktējies ar nāves grēkos apsūdzētajiem voksistiem un PSRS specdienestniekiem.

B.Daukšta interesantajā darbā plašāk apcerēts, kā Augusts Kirhenšteins un līdzīgi personāži Lietuvā un Igaunijā 1940.gada jūnijā no kulturālās tuvināšanas biedrību ar PSRS vadošām amatpersonām kļuva par padomju okupantu sastādīto “tautas valdību” premjeriem un reizē arī ārlietu ministriem.Vērts iepazīties!

Autors ir politologs, Dr.phil