Kāpēc nodokļu nemaksātāji iegūst valsts pasūtījumus?

Kāpēc tagad valstij un uzņēmējiem nav labuma no „baltā saraksta”

Nodokļu maksātāji un godīgi uzņēmumi valstij nav prioritāte – šādu secinājumu var izdarīt, raugoties uz pēdējā laika aktualitātēm saistībā ar likumu grozījumiem un dažādām iniciatīvām, vai gluži pretēji – to trūkumu.

Lai cik skaļi izskanētu skaistais mērķis – atbalstīt godprātīgos Latvijas uzņēmumus, realitāte ir pretēja. Grozījumi Publisko iepirkumu likumā, lētākās cenas princips valsts un pašvaldību iepirkumos, kā arī „ieguvumi” no dalības VID tā sauktajā „baltajā sarakstā” rosina domāt pretējo – izvairīšanās no nodokļu nomaksas ir gan izdevīga, gan vēlama.

Šā gada 1.augustā stājās spēkā vērienīgie grozījumi Publisko iepirkumu likumā (PIL), par ko nozares speciālisti izsakās vairāk vai mazāk atzinīgi. Tomēr pārsteidzošā kārtā visām iesaistītajām pusēm, tai skaitā likumdevējam – Saeimai -, atbildīgajām komisijām un Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) pirms to pieņemšanas „paslīdējušas garām” kādas nozīmīgas izmaiņas – jaunās PIL redakcijas 8.punkts faktiski ļauj maksāt nodokļus pat tikai tad, kad pretendents pasludināms par uzvarētāju.

Paskaidrošu – izveidojusies situācija, kad, pirmkārt, pasūtītājam ir pienākums nodokļa parāda esamību/neesamību pārbaudīt „tikai attiecībā uz pretendentu, kuram būtu piešķiramas līguma slēgšanas tiesības” (PIL 8. punkts).

Tālāk likumā skaidrota procedūra: ja konstatēts nodokļu parāds, pasūtītājs pretendentam nosūta izziņas pieprasījumu par parāda neesamību. Likums nosaka, ka jāiesniedz aktuālā informācija par to, ka „laikā pēc pasūtītāja nosūtītās informācijas saņemšanas dienas nav nodokļu parādu” (8.panta, (5 prim) daļas 2.punkta b) apakšpunkts) – tātad nevis par konkursa izsludināšanas brīdi vai dienu, kad pasūtītājs uzzinājis par parāda esamību, bet gan tikai par dienu, kad uzņēmums saņēmis informāciju no pasūtītāja! Tātad ne tikai pretendents netiek automātiski izslēgts no dalības konkursā, bet arī tam tiek dota iespēja veikt nodokļu nomaksu tikai uzvaras gadījumā.

Iedomāsimies situāciju – uzņēmums „X” nemaksā nodokļus un tam ir izveidojies nopietns parāds. „X” regulāri piedalās valsts un pašvaldību iepirkumu konkursos, un ir iesniedzis vairākus piedāvājumus. Kādā jaukā dienā „X” saņem no pasūtītāja lūgumu atsūtīt izrakstu par nodokļu parāda neesamību, jo tādā gadījumā tikšot pasludināts par uzvarētāju. Uzņēmums tajā pašā dienā nomaksā nodokļus un iegūst pasūtījumu. Ne tikai šis pretendents nav ticis izslēgts no dalības iepirkuma konkursā, bet pēc ļoti laipnas valsts pretimnākšanas arī pasludināts par uzvarētāju.

Ja šie grozījumi nozarē ir jaunums, tad saistībā ar kādu citu, tikpat nelietderīgu likumu nozarē jau gadiem ilgi nekas nav ticis mainīts. Valsts un pašvaldību iepirkumos un to vērtējumos joprojām dominē lētākās cenas princips. Tas konkursu dalībniekiem skaidri norāda – būtiskākais ir nevis kvalitāte, bet gan zemas izmaksas, kas nekādi neveicina nodokļu maksāšanu un godprātīgu darbu.

Ievērojot šo principu, liela daļa uzņēmumu izvēlas taupīt uz materiālu rēķina, maksāt „aplokšņu” algas un cenšas izvairīties no nodokļu nomaksas. Pozitīvi vērtējams tas, ka īpaši pēdējā laikā atsevišķos iepirkumos parādās formulējums „saimnieciski izdevīgākais piedāvājums”, tomēr arī šajā gadījumā blakus kvalitātes un tehnoloģiju jautājumiem noteicošā komponente ir cena.

Piemēram, iepriekš pozitīvi vērtējama norma valsts iepirkumu konkursos bija noteikums, ka algām jāatbilst vismaz 70% no nozares vidējā atalgojuma – pašlaik pat šis ierobežojums ir atcelts, radot vēl nelabvēlīgākus apstākļus godīgai konkurencei. Tā vietā, lai izveidotu precīzākas vidējās algas aprēķina formulas, šī norma tika atcelta vispār, nedomājot par jautājumu, kā vidējais atalgojums dažādos vienas nozares uzņēmumos var atšķirties pat divas reizes.

Atbilde ir skaidra – izmaksu samazināšanas dēļ algas netiek maksātas oficiāli, tādējādi sniedzot uzņēmumiem lielākas iespējas piedāvāt zemāko cenu.

Jau ilgstoši publiskajā telpā skan aicinājumi maksāt visus nodokļus un iesaistīties dažādās iniciatīvās, kas izveidotas ēnu ekonomikas apkarošanai. Viena no tām ir VID Padziļinātās sadarbības programma jeb tā sauktais „baltais saraksts”. Liela daļa godprātīgo uzņēmumu jau programmas izstrādes stadijā atbalstīja šo priekšlikumu un pieteicās dalībai tajā, tai skaitā arī SIA „Arčers”.

Vairāk nekā gadu pēc tam, kad 2012.gada 1.jūlijā šī programma tika sākta, ir radies jautājums – kādu labumu tā nes nodokļu maksātājiem? Sākotnēji tās pamatideja un vērtība bija plāns to sasaistīt ar valsts un pašvaldību iepirkumiem, tomēr tagad reāli no „baltā saraksta” labuma nav. Kā minēju iepriekš, kopš pagājušā gada vasaras situācija ir tikai pasliktinājusies.

Īpaši neizprotama lēmējvaras darbība vai bezdarbība ir tāpēc, ka pats VID ir atzinis – „būvniecības nozares kopējais parāds budžetam ir 132,91 miljons latu” (VID Būvniecības nozares analītiskais apskats 9.septembrī). Šie vairāk nekā 132 milj. latu sastāda gandrīz 13% no kopējās parāda summas. Tomēr tā vietā, lai gan būvniecībā, gan citās nozarēs jau saknē preventīvi izskaustu nodokļu nemaksāšanu, negodprātīgas uzņēmējdarbības veikšana tiek arvien atvieglota.

Esošā situācija joprojām nodrošina labvēlīgu augsni negodīgai konkurencei, cenu dempingam un nodokļu nemaksāšanai. Par spīti skaistiem saukļiem lēmumu pieņēmēji nepilnīgi iesaistās iesaistīto pušu ieteikumos un turpina kļūdīties. Acīm redzamas kļūdas likumdošanā un dažādi precedenti norāda, ka ne vienmēr svarīgākais ir caurspīdīgs un godīgs process. Par to maksā katrs valsts iedzīvotājs un uzņēmējs. Tāpēc ir grūti rast atbildi uz jautājumu: kāpēc nodokļu nemaksātāji iegūst valsts pasūtījumus?

Autors ir būvniecības uzņēmuma SIA „Arčers” valdes priekšsēdētāja vietnieks