Apjukums mācību materiālu iegādē

Tas noticis Ministru kabineta savlaicīgi nepieņemto noteikumu dēļ

Šā gada 8.augustā stājās spēkā grozījumi Izglītības likumā, kuri ievieš būtiskās izmaiņas mācību līdzekļu finansēšanas jautājumā, paredzot precīzu valsts un pašvaldības atbildības sadalījumu mācību līdzekļu iegādē. Neraugoties uz to, ka iepriekšminētie grozījumi Izglītības likumā ir domāti, lai ieviestu skaidrību un noteiktību par atbildības sadalījumu mācību līdzekļu iegādē, tomēr skolēnu vecāki ir neizpratnē, kāpēc skolas tiem liek iegādāties mācību līdzekļus. Savukārt skolas administrācijas pārstāvji norāda uz trūkumiem likuma regulējumā, noņemot no sevis atbildības slogu. 

Vai šajā situācijā skolas ir situācijas ķīlnieki vai likuma normu pārkāpēji?

Saskaņā ar grozījumiem Izglītības likumā, sākot ar 2013.gada 1.septembri, mācību literatūras (mācību grāmatas, tai skaitā tam pielīdzinātās darba burtnīcas), metodisko materiālu, uzziņu literatūras un elektronisko izdevumu iegāde valsts un pašvaldības, kā arī privātajās pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vispārējās izglītības iestādēs tiek pilnībā finansēta no valsts budžeta līdzekļiem un valsts budžeta mērķdotācijām.

Taču grozījumu likumprojekts neparedz to mācību līdzekļu uzskaitījumu, par kuru iegādi atbildīgas ir pašvaldības. Ministru kabinetam (MK) ar grozījumiem Izglītības likumā līdz 2013.gada 30.augustam tika uzdots pieņemt MK noteikumus „Kārtība, kādā valsts un pašvaldības organizē un finansē mācību līdzekļu izdošanu un iegādi izglītības iestādēm”. Tiem būtu jāprecizē atbildības apmēra sadalījums starp valsti un pašvaldībām mācību līdzekļu iegādē.

MK izskatītie, bet savlaicīgi vēl nepieņemtie noteikumi nozīmē, ka tie vēl nav stājušies likumīgā spēkā.

Šā iemesla dēļ, analizējot informāciju publiskajā telpā, jāsecina, ka, sākoties jaunajam mācību gadam, izveidojusies neviennozīmīga situācija, kas rada apjukumu skolu un vecāku vidū.

Lai gūtu priekšstatu par paredzēto regulējumu, Ministru kabineta noteikumu projekts paredz, ka atbildība par mācību līdzekļu iegādi valsts, pašvaldības un vecāku starpā tiek sadalīta šādi.

Valsts organizē valsts un privāto pirmsskolas izglītības, pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās vidējās izglītības, kā arī valsts arodizglītības standartiem atbilstošu, sekojošu mācību līdzekļu iegādi. Ar to tiek domāta mācību literatūra (mācību grāmatas, tai skaitā, tam pielīdzinātās darba burtnīcas u.c.), metodiskie materiāli, uzziņu literatūra un elektroniskie izdevumi. Augstākās izglītības iestādes ir atbildīgās par valsts augstākās izglītības standartiem atbilstošu mācību līdzekļu iegādi.

Pašvaldība organizē papildu literatūras (kartogrāfiskie izdevumi, nošu izdevumi, daiļliteratūra u.c., izņemot uzziņu literatūru), uzskaites līdzekļu (vizuālie un tekstuāli izdevumi, maketi u.c.), didaktisko spēļu, digitālie mācību līdzekļu un resursu, izdales materiālu (darba lapas, vingrinājumi u.c.), mācību tehnisko līdzekļu (tehniskās ierīces un iekārtas), mācību materiāli (vielas, izejvielas, materiāli, ko izmanto izglītības satura apguvei), kā arī iekārtas un aprīkojumu iegādi to padotībā esošajām izglītības iestādēm.

Savukārt vecāku pārziņā paliek individuālo mācību piederumu (kancelejas preču, u.c. personiskās lietošanas priekšmetu) iegāde, tādējādi samazinot līdz minimumam vecāku finansiālo ieguldījumu nepieciešamo mācību līdzekļu iegādē.

Ņemot vērā, ka, sākot ar šā gada 1.septembri valsts nodrošina izglītības iestādes ar noteiktās kategorijas mācību līdzekļiem, vecāku bažas par to, ka skolas iespējami pārkāpj Izglītības likuma noteikumus, liekot vecākiem iegādāties mācību grāmatas un tam pielīdzināmās darba burtnīcas jaunajam mācību gadam, ir pamatotas.

Ir pilnīgi skaidrs – ja skolas liek vecākiem iegādāties tos macību materiālus, kurus apmaksā valsts, tad tas ir Izglītības likuma pārkāpums.

Taču, kamēr vēl nav stājies spēkā Ministru kabineta noteikumu projekts, ar kuru tiktu precizēta arī pašvaldību padotībā esošo izglītības iestāžu atbildība par mācību līdzekļu iegādi, nebūtu arī korekti prasīt no skolām vairāk nekā tas ir noteikts tiesību normās.

Autore ir advokātu Borenius biroja juriste