Vēlreiz par atturībniekiem

Ar atturēšanos balsojumos deputāti var izgāzt priekšlikumus un pēc tam slēpties nevainībā

Nē, runa nav par alkoholu, bet par Saeimas deputātiem. Vēlos atkārtot IR portālā savu 2012.gada 18.decembrī publicētā rakstā aicinājumu deputātiem Saeimas balsojumos atturēties no balsojuma „atturos”.

Tam ir divi iemesli. Pirmais – vēlos vēlreiz uzsvērt, ka deputātus ievēl, lai viņi Saeimā izšķiras un pieņem lēmumus, nevis atturas. Liekas, absurdi, ka deputātiem tāda atturēšanās iespēja vispār ir.

Otrais, vēl ļaunāk, balsojums „ atturas” ir atturēšanās pēc formas, bet „pret” pēc būtības.

Izšķirties, nevis atturēties, ir parasta prakse vairākās rietumu demokrātijās – piemēram, Austrijā, ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Nīderlandē parlamentos vispār nav dota iespēja atturēties. Deputātiem ir dota izvēle: balsot „par” vai „pret”, vai, ja ir attaisnojošs iemesls, nepiedalīties balsojumos. Citās (piemēram, Dānijā un Zviedrijā ) deputāti var atturēties, bet, konstatējot rezultātu, viņu balsis neskaita. Izšķirīgas ir tikai „par” un „pret” balsis.

Atturēšanās nav nevainīgi neitrāla. Ir skaidrs, ka ar atturēšanos deputāti var izgāzt priekšlikumus un pēc tam slēpties nevainībā, ka „es taču nebiju pret, bet atturējos”.

Šādu iespēju pieļauj fakts, ka Saeimā ir paredzēts balsojums „atturas” un ka Satversmes 24.pantā nosacīts, ka „ Saeima, izņemot Satversmē sevišķi paredzētos gadījumos, taisa savus lēmumus ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu” (izcēlums mans). Tas nozīmē, ka priekšlikuma pieņemšanai „par” balsīm jābūt vairāk nekā „pret” un „atturas” balsīm kopā! Tas pielīdzina balsojumu „atturas” balsojumam „pret”.

Laikposmā no 21.06.2012. līdz 24.01.2013. Saeimā bija 15 balsojumi, kuros „par” pārsniedza „pret” balsojumu, bet ar „atturas” balsīm priekšlikumus noraidīja. No 16.05.2013 līdz 09.07.2013 bija astoņi šādi balsojumi un vēl četri, kuros „par” un „pret” līdzinājās un „atturas” balsis bija izšķirīgas. Nav svarīgi, cik šādas „ačgārnības” ir bijušas, bet svarīgs ir fakts, ka atturēšanos var izmantot kā slēptu „pret”, lai izgāztu kādu nepieciešamu, bet nepopulāru priekšlikumu ar atrunu par neitralitāti.

Šķiet, ka Saeimā „atturas” balsojumu skaits ir sarucis kopš iepriekš minētā mana raksta publicēšanas pērnā gada 18.decembrī. Vidējais „atturas” balsojums uz katru deputātu katrā plenārsēdē laikposmā no 21.06.2012 līdz 24.01.2013 bija 2,1, bet laikā no 16.05.2013 līdz 09.07.2013 – tikai 1,3.

Svārstības starp deputātiem ir lielas. Pirmajā minētajā laika posmā divi deputāti (abi no Reformu partijas) vispār nav atturējušies, bet četri (visi no ZZS) ir atturējušies vairāk nekā 90 reizes (katrs vidēji vairāk kā 4,5 reizes plenārsēdē). Otrajā laika posmā atbilstošie skaitļi ir pieci (atkal visi no RP), un divi (abi no NA), kuri katrs atturējušies 21 reizi (katrs vidēji trīs reizes plenārsēdē).

Atturēšanās rekordists ir ZZS deputāts, kurš abos posmos kopā ir atturējies 129 reizes.

Frakcijas pieaugošā kārtībā ierindojas sekojoši: RP (ar vismazāko „atturas” balsu skaitu), “Vienotība”, neatkarīgie deputāti, NA, SC un ZZS (ar vislielāko „atturas” balsu skaitu).

Manuprāt, balsojumam „atturas” nav vietas Saeimā. Līdzīgu viedokli pauž Valsts prezidenta izveidotā ekspertu grupa pārvaldības pilnveidei par pašvaldībām. Ekspertu grupa iesaka „izslēgt pašvaldības domes deputāta iespēju balsošanā atturēties, būtu pieņemami tikai balsojumi „par” un „pret””.

Šoreiz rakstu nobeigšu ar novēlējumu un lūgumu. Novēlējums deputātiem: Saeimas balsojumos vismaz līdz 12.Saeimas vēlēšanām izteikt savu viedokli skaidri un gaiši tikai ar „par” vai „pret”.

Lūgums „atturībniekiem”: loģiski izskaidrot, kāpēc „atturas” balsojums būtu ņemams vērā, ja deputāts nav spējīgs izšķirties „par” vai „pret”, vai pret priekšlikumu ir vienaldzīgs vai neitrāli noskaņots.

Autors ir 11.Saeimas deputāts, Reformu partija, neatturībnieks