Ķemeru NE – Titāniks!

Kāpēc mēs, Latvijas patriotiski noskaņotie Saeimas deputāti un iedzīvotāji, cīnāmies par Ķemeru sanatorijas nākotni un valstiski stratēģiskās kurortoloģijas nozares atjaunotni?

Tāpēc, ka “Ķemeru sāga” ilgst 15 gadus, un sanatorijas attīstība sakārtosies, vai nu tagad, vai nekad. Piedāvāju šā brīža situācijas apskatu, analizējot šovasar uzradušos SIA “Ominasis Latvia” mirušā īpašnieka atstātās mantojuma masas administratora pilnvaroto pārstāvju (tiesā ir apstrīdēta pilnvara) – advokātu vēstuli ar vēršanos pret Ķemeru sanatorijas pārdošanu Jūrmalas domei.

Mīkstčaulīgā nespēja turpinās

Mīkstčaulīga nespēja iestāties par savas valsts interesēm glābt Eiropas mēroga kūrorta potenciālu – Ķemeru sanatorijas kompleksu – ir pareizākais formulējums valsts aparāta izrādītajam ilggadīgajam vājumam risināt šo valstiski nozīmīgo jautājumu. Tā vietā, lai lauztu pretvalstisko privatizācijas līgumu, kurš Latvijai ir nesis tikai un vienīgi zaudējumus, gan pārdodot sanatoriju un visus urbumus par nieka 900 000 latiem (no kuriem 70% varēja maksāt privatizācijas sertifikātos), gan reizē arī iznīcinot valsts kūrorta politiku kopumā, nodarot nopietnu un ilggadīgu kaitējumu Latvijas tautsaimniecības izaugsmei. Pats trakākais, ka gadu no gada tiek demonstrēta absolūta piekāpšanās apšaubāmu investoru gribai un nespēja darboties valstiski. Izpēte par šiem jautājumiem vēl notiek Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijā, un, cerams, nonāksim arī pie visai skarbiem secinājumiem, kuriem būs tālejošas sekas.

Atgādināšu, ka ideja valstij savā īpašumā atgūt Ķemeru sanatoriju un to glābt kā kultūrvēsturisku pieminekli un valsts nozīmīgāko kūrortu, radās 11.Saeimas Pieprasījumu komisijas deputātiem. Gandrīz vienlaicīgi ar ierosinājumu valstij atsavināt Ķemeru sanatoriju klajā nāca Jūrmalas dome. MK pat neuzskatīja par vajadzīgu šo jautājumu izpētīt un izskatīt kādā no sēdēm, atstājot visus mūs neizpratnē – ko darīt ar mūsu unikālo vērtību.

Neuzņemšos galvenā Ķemeru aizstāvja lomu, jo Saeimas deputātu vidū šajā jautājumā ir daudz līdzīgi domājošo, turklāt no visām frakcijām, tikai jautājums – cik asi deputāti spēj iestāties par Ķemeriem. Kā vienmēr: vārdos – daudzi, bet darbos… Jāiestājas tieši tik asi, lai tuneļa galā saredzētu gaismu: iespēju valstij vai pašvaldībai atgūt tai pienākošos īpašumu, kura nodošana privatizācijai izrādījusies smaga un nepiedodama kļūda. Izmeklēšanas komisija nu jau tradicionāli kļuvusi par glābšanas riņķi Ķemeru jautājumam, bet vai spēsim to noturēt virs ūdens?

Skaļākais pretendents uz mantu – persona bez likumīgi nostiprinātām balsstiesībām

Bet tagad par pēdējā laika visskaļākajiem un nepatīkamākajiem notikumiem ap Ķemeru sanatoriju.

Jūrmalas dome, Valsts kase un maksātnespējīgās SIA “Ominasis Latvia” administrators A.Kreics šā gada jūlijā saņēma advokātu biroja “Raidla Lejiņš & Norcous” advokātes Sandijas Novickas vēstuli. Tajā advokāte aicina nepieļaut Ķemeru sanatorijas īpašuma kopuma pārdošanu bez izsoles, minot, ka tādā gadījumā pārdošanas cena nesegtu pat pusi no visu kreditoru, tostarp arī SIA “Ominasis Latvia” mirušā īpašnieka Omāra Saliha Al-Hamdi prasītā. Vēl tiek minēts, ka šāda “piespiedu” pārdošana būtu pretrunā ar Maksātnespējas likuma 111.panta otro daļu un pārkāptu Satversmes 105.pantu, jo īpašums faktiski tiktu ekspropriēts. Šāda darījuma gadījumā advokāte S.Novicka sola vērsties tiesā, lai nodrošinātu Al-Hamdi tiesību un interešu aizstāvību Latvijā.

Visupirms gribu teikt, ka patlaban, pat nerunājot par to, ka Latvijā oficiāli nav pieejams neviens dokuments, kas apstiprinātu Al-Hamdi kunga nāvi, minētā advokāte Latvijas Republikā atbilstoši mūsu valsts normatīvajam regulējumam (Maksātnespējas likuma 73., 74. un 75.pants) nemaz nav apstiprināta, kā tiesīga pārstāvēt mirušā sabiedrības dalībnieka mantojuma masas administratoru vai kādu citu sabiedrību maksātnespējīgā uzņēmuma SIA “Ominasis Latvia” kreditoru sapulcē.

Ne viņai, ne arī kādai citai personai, kas it kā pārstāvētu šos arābu investoru mantiniekus, balstiesību kreditoru sapulcē nav.

Kā man paskaidroja maksātnespējīgās SIA “Ominasis Latvia” administrators A.Kreics, advokātu biroja “Raidla Lejiņš & Norcous” zvērināta advokāte Sandija Novicka MSIA “Ominasis Latvia” administratoram 2013.gada 11.jūlijā iesniegusi trīs pašas advokātes parakstītus kreditoru prasījumus: vienu – Latvijā reģistrētas kapitālsabiedrības SIA “Santlat” vārdā, vienu – Saūda Arābijas uzņēmuma “NESCO Group” vārdā un vienu – it kā mirušā Omar Salih Al-Hamdi mantojuma masas administratora vārdā.

Pēc iepazīšanās ar advokātei izsniegto pilnvaru tika pieņemts lēmums minētos kreditoru prasījumus nepieņemt, jo, kaut arī pilnvaru Latvijā bija apliecinājis zvērināta notāra palīgs, mirušā Omar Salih Al-Hamdi mantojuma masas pārstāvim Saūda Arābijā izsniegtie dokumenti nebija legalizēti. Tādēļ šobrīd tie Latvijā nevar būt derīgi. Par Latvijā izsniegtās pilnvaras atzīšanu par spēkā neesošu administrators ir cēlis attiecīgu prasību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. Tagad ne SIA “Santlat”, ne Saūda Arābijas uzņēmuma “NESCO Group”, ne iespējami mirušā Omar Salih Al-Hamdi mantojuma masas likvidators nav ieguvuši MSIA “Ominasis Latvia” kreditora statusu, un līdz ar to tiem nevar būt balsstiesības MSIA “Ominasis Latvia” kreditoru sapulcēs, kuras ir galvenās lēmējas par to, vai izsolei būt, vai īpašumu pārdot bez izsoles.

Arī citas zvērinātas advokātes Sandijas Novickas vēstules, kuras adresētas administratoram, kā arī dažādām valsts un pašvaldības institūcijām, tostarp Jūrmalas domei un Valsts kasei, ir parakstītās uz tās pašas tiesā apstrīdētās pilnvaras pamata, tātad nav vērā ņemamas.

Lēmēji – likumīgie kreditori

MSIA “Ominasis Latvia” kreditoru sapulce 2013.gada 17.jūlijā vienbalsīgi pieņēma lēmumu atbalstīt Jūrmalas domes lūgumu pārdot Ķemeru sanatoriju un ar to saistīto īpašumu bez izsoles Jūrmalas pašvaldībai vai pašvaldības dibinātam uzņēmumam atbilstoši piespiedu pārdošanas vērtībai.

Simtprocentīgais visu (atbilstoši Latvijas Republikā pastāvošajai kārtībai reģistrēto) balstiesīgo kreditoru lēmums, pamatojot to ar priekšā stāvošajiem neatliekamajiem izdevumiem saistībā ar ziemas tuvošanos, principā izslēdz advokātes piesauktos Maksātnespējas likuma 111.panta otrās daļu un Satversmes 105. pantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 111.panta noteikumiem parādnieka mantas pārdošana notiek par iespējami augstāko cenu, lai nodrošinātu kreditoru prasījumu segšanu. Lēmumu par neieķīlātās mantas pārdošanas veidu (ar izsoli vai bez tās) pieņem administrators. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 116.panta noteikumiem ieķīlātās parādnieka mantas pārdošana notiek izsolē, ja nodrošinātais kreditors nav vienojies ar administratoru par mantas pārdošanu bez izsoles. Vienojoties ar nodrošināto kreditoru par ieķīlātās mantas pārdošanu, administrators gādā, lai šī manta tiktu pārdota par iespējami augstāku cenu, ņemot vērā nenodrošināto kreditoru intereses.

Lielākā daļa MSIA “Ominasis Latvia” manta ir ieķīlāta. Tādēļ administrators A.Kreics ir saņēmis gan kreditoru sapulces, gan nodrošināto kreditoru – Privatizācijas aģentūras un SIA “Arhiidea” – piekrišanu mantas pārdošanai bez izsoles.

Šāds lēmums tika pieņemts, izskatot Jūrmalas pašvaldības iesniegumu par vēlmi iegādāties mantu, kā arī ņemot vērā lielos mantas uzturēšanas izdevumus un to apstākli, ka mantas stāvoklis prasa nekavējošus ieguldījumus, lai novērstu iespējamu būtisku mantas vērtības samazinājumu gaidāmās ziemas sezonas laikā.

Kāpēc advokāti neiet tiesisko ceļu?

Protams, saprotama ir advokātu centība par jebkuru cenu panākt lielāku pārdošanas summu, taču šoreiz tie nav varējuši rīkoties laicīgi un legalizēt savu statusu atbilstoši LR likumdošanai, lai atrastos kreditoru rindā un būtu balstiesīgi tās locekļi. Nepieņemama ir draudu forma, kādā advokāti vēršas pie valsts, pašvaldības un administratora, draudot ar “tiesāšanos”, tajā pat laikā paši neejot tiesisko ceļu, tas ir, likumā noteiktajā termiņā atbilstoši nepiesakoties par kreditoru, un līdz ar to nerealizējot tiesības pārstāvēt mantojuma masas administratoru kreditoru sapulcē.

Jāsaka, ka šie draudi ir kā “kaķa lāsti, kas debesīs nekāpj”, jo tīri teorētiski investora pārstāvji var mēģināt iesūdzēt valsti tiesā jebkurā brīdī (tieši tāpat kā jebkurš no mums var iesūdzēt jebkuru citu) ar visdažādākajām pretenzijām saistībā ar maksātnespējas procesa ierosināšanu vai, atrodot vēl kādu “investora” mantinieku interesēs spēlējošu argumentāciju. Šeit svarīgs valsts mugurkauls un spēja saredzēt uzvaru tiesāšanās gadījumā.

Kāpēc vārdu “investors” rakstu pēdiņās? Tāpēc, ka vēl rūpīgi pētāms ir jautājums, vai un cik daudz no it kā apstiprinātā investīciju apjoma 10 miljonu latu apmērā tiešām ir nonācis līdz Ķemeru sanatorijai. 

Jautājums gan ir komplicētāks, un prasītos pēc krimināllietu ierosināšanas pret dažām bezatbildīgām valsts amatpersonām un ne tikai, taču cerams līdz tam nonāksim, izpētot Ķemeru stāstu kopumā (vai mums to ļaus izdarīt, tāds vēl ir jautājums..). Galu galā, šaubīgā arābu investora un viņa partneru dēļ Ķemeru sanatorija nav ne dienu strādājusi. Turklāt 2012.gadā tā palikusi bez apsardzes un bez apdrošināšanas, kā rezultātā izlaupīta. Pret Latviju no investora puses ir identificējami virkne pārkāpumu, kurus konstatēt būtu jābūt spējīgai Ekonomikas ministrijai kā Privatizācijas aģentūras kapitāla daļu turētājai. Šobrīd aktīvi strādājam pie tā, lai šos pārkāpumus palīdzētu saredzēt, un, lai vairotu gribu tos saredzēt.

Investora bezatbildīgas rīcības dēļ ticis nodedzināts vēsturisks kultūras piemineklis – Peldu iestāde jeb Vannu ēka, bez kuras atjaunošanas Ķemeru sanatorija nevar pilnvērtīgi pildīt sanatorijas funkcijas. Arī šī Vannu ēka bija jāatjauno, jāapsargā un jāapdrošina. Visbeidzot, it kā mirušā (atgādināšu, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas rīcībā pagaidām nav oficiāla dokumenta, kas apstiprinātu Al – Hamdi kunga nāvi) SIA “Ominasis Latvia” īpašnieka mantinieki nav izrādījuši pienācīgu interesi un pat papūlējušies laicīgi pieteikt savas kreditoru prasības, lai tie vispār būtu vērā ņemami. Bez tam, šo mantinieku it kā Latvijā nozīmētais pārstāvis, vēl pirms attiecīga pilnvarojuma noformēšanas pienācīgā veidā, jau uzdodas par pārstāvi un draud valstij un pašvaldībai.

Kurš patiesībā stāv aiz advokātiem?

“Pilnvarotās” advokātes S.Novickas garās vēstules otrajā daļā minēta jau liberālekonomiska argumentācija, kas manī raisījusi pamatu bažām, vai advokāte maz pārvalda pieteikto tēmu? Te gan kontekstam jāmin interesants fakts, ka šī paša advokātu biroja pārstāvji jau sākotnēji nāca uz Saeimas Pieprasījumu komisiju interesēties par Ķemeriem, tobrīd vēl ne tuvu nepretendējot būt par “Ominasis Latvia” īpašnieka mantinieku pārstāvi. Šis fakts savukārt liek uzdot jautājumu – kurš ir patiesais šīs idejas iniciators un ierosinātājs?

Vēstulē advokāte pauž viedokli, ka Jūrmalas domes pieņemtais lēmums ir pretrunā Valsts pārvaldes likuma 88.panta pirmajai daļai (nu jau leģendāra daļa, kas kļuvusi par dažādi ekonomiski domājošu cilvēku viedokļu sadursmes epicentru), kas noteic, ka publiska persona (šajā gadījumā – pašvaldība) var veikt komercdarbību tikai:

1) ja tirgus nav spējīgs nodrošināt sabiedrības interešu nodrošināšanu attiecīgajā jomā,

2) nozarē, kurā pastāv dabiskais monopols, tādējādi nodrošinot sabiedrībai attiecīgā pakalpojuma pieejamību,

3) stratēģiski svarīgā nozarē,

4) jaunā nozarē,

5) nozarē, kuras infrastruktūras attīstībai nepieciešami lieli kapitālieguldījumi,

6) nozarē, kurā atbilstoši sabiedrības interesēm nepieciešams nodrošināt augstāku kvalitātes standartu.

Advokāte S.Novicka apgalvo, ka Ķemeru nacionālā parka likumā noteiktās prasības, kā arī investoru izrādītā interese par objektu nozīmē, ka tirgus spēj garantēt sabiedrības interešu ievērošanu kurortoloģijas jomā. Tāpat arī advokāte raksta, ka kurortoloģiju nav pamats uzskatīt par stratēģisku nozari. Visbeidzot advokāte min, ka Jūrmalas pilsētas domes iesaistīšanās komercdarbībā var novest arī pie Eiropas Savienības tiesību aktu valsts atbalsta jomā pārkāpuma.

Nekā tamlīdzīga!

Latvijas likumdošanā nepārprotami ir noteikts, ka kurortoloģija Latvijas valstī ir stratēģiski svarīga nozare.

Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014. – 2020.gadam par vienu no Ekonomikas ministrijas uzdevumiem ir noteikts uz eksportu orientētu tūrisma produktu veidošana, izmantojot reģionu unikālo, dabas un kultūrvēsturisko mantojumu, reģionos izveidoto infrastruktūru un kurortoloģijas pakalpojumu potenciālu.

Iepriekšminētajam pamatojums redzams Tūrisma likuma grozījumos (2012.gada grozījumi), definējot “kūrorta” jēdzienu un saturu, kā arī attiecīgos Ministru kabineta noteikumos, kas paredz kūrorta statusa piešķiršanas un anulēšanas kārtību.

Runājot par konkrēto objektu, Ķemeru sanatorijas mantas kopums ietver valsts aizsargājamos kultūras pieminekļus, tā atrodas Ķemeru nacionālā parka teritorijā, un sanatorijas darbība ietver vēsturiski unikālo Ķemeru avotu un dūņu izmantošanu. Tādējādi Ķemeru sanatorija kopumā uzskatāma par unikālu tūrisma un rekreācijas objektu ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā.

Atcerēsimies, ka sanatorija gandrīz 15 gadu laikā pēc privatizācijas līguma noslēgšanas (1998.gada 25.augustā noslēgtais Nomaksas pirkuma līgums) nav atjaunota; privatizētājs to nav pasargājis no noplūšanas, apzagšanas; nav nosargājis ēkas no ļaunprātīgas dedzināšanas. Tādējādi šobrīd tiek iznīcināts valstisks piemineklis un stratēģiski svarīgs objekts.

Ir skaidri redzams, ka tirgus nav nodrošinājis sabiedrības interešu pārstāvēšanu gan šo kultūras pieminekļu nosargāšanā, gan šīs valstiski svarīgās (kurortoloģijas) nozares īstenošanā. Tāpat arī redzams, ka, lai kaut vai sakārtotu piebraucamo ceļu Ķemeru sanatorijai, ir nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, ko nav veicis un nevar patstāvīgi veikt privāts investors.

Šie nosauktie nosacījumi saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.panta pirmo daļu atbilst nosacījumiem, kuriem jāizpildās, lai publiska persona (šajā gadījumā – pašvaldība) varētu iesaistīties komercdarbībā.

Vai risinājums taisnīgs?

Ķemeru sanatorijas mantas kopumu paredzēts iegādāties par aptuveni 3,9 miljoniem latu, kas atbilst oficiālajai licencēta nekustamo īpašuma vērtētāja noteiktajai īpašuma vērtībai, plus pievienotās vērtības nodoklis.

Kā iepriekš informēja maksātnespējas administrators, administratora atzīto MSIA “Ominasis Latvia” kreditoru prasību kopsumma ir aptuveni 1,52 miljoni latu, bet administratora neatzīto MSIA “Ominasis Latvia” kreditoru prasību kopsumma par kuru risinās strīdi tiesā, ir aptuveni 1,23 miljoni latu. Tātad šāds pārdošanas variants pilnībā apmierinās visu ieinteresēto kreditoru prasības.

Šajā summā neietilpst nekādi tā saucamo “arābu investoru” prasījumi, jo, kā jau augstāk norādīts, advokātes S. Novickas iesniegtie prasījumi (kopsummā par vairāk kā 6,26 miljoniem latu) netika pieņemti, un tādēļ administrators nav veicis to izvērtējumu pēc būtības.

Jānorāda, ka maksātnespējas procesā var tikt atlīdzināti tikai tie kreditora prasījumi, kas ir administratora (vai strīdus gadījumā – tiesas) apstiprināti.

Nevienā maksātnespējas procesā nevar un netiek apstiprināti visi vai jebkādi prasījumi, jo administrators pārbauda šo prasījumu atbilstību normatīvo aktu prasībām, un praksē bieži tiek saņemti arī nepamatoti prasījumi.

Autors ir 11.Saeimas deputāts, Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas Ķemeru sanatorijas jautājumos priekšsēdētājs, “Demokrātisko patriotu” valdes loceklis