Foto - Emīls Desjatņikovs, F64
Tik daudz vīrišķības un maiguma - tur jau var sadegt! Tā par jauno dziedātāju Daumantu Kalniņu (23) saka viņa pazinēji
Silti vakari, - tā Daumants Kalniņš, acis smieklu krunciņās samiedzis, atbild uz jautājumu par mīļāko gadalaiku. Ar kādreizējo zēnu kora lakstīgalu, tagad pieprasītu un ļoti pievilcīgu jaunu dziedātāju Daumantu Kalniņu tiekamies lietusgāzes laikā Dailes teātra vasaras kafejnīcā. Ir visai drēgns rīts. Daumanta blondā harisma, kas ļauj viņu salīdzināt ar aktieri Artūru Skrastiņu pirms gadiem desmit, esot gaišmataina tikai vasarās - «Artūrs noteikti ir blondāks», atkal smejas mans sarunas biedrs. Bieži smiekli gan nav vieglprātības izpausme.
Lakstīgala
Vokālā pedagoģe Anita Šalha, pie kuras Daumants mācījās Rīgas Doma kora skolā, kādā radioraidījumā atcerējās: «Sāku ar viņu strādāt 3.klasē, kad Daumants sāka dziedāt korī. Bija maziņš, bet gruntīgs - nostājās pamatīgi uz abām kājām un dziedāja tādā lielā balsī.» Kad šovasar Cēsu pils estrādē Raimonda Paula un pūtēju orķestra Rīga koncertā Daumants dziedāja Ai, dundur, dundur un citas Paula dziemas, viņš arī ar kājām ieurbās skatuves grīdā un laida vaļā tik skaņi, ka bija dzirdams pat Cēsu centrā. Savukārt par viņa nodziedāto Lāčplēša dziesmu no Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes leģendārā mūzikla Dziesmusvētku vokāli simfoniskajā koncertā Arēnā Rīga (duetā ar Viesturu Jansonu), pats komponists saka: «Man mati cēlās stāvus, cik tas bija satriecoši! Likās - viņš tūlīt uzsprāgs. Tā ir Daumantam būtiska iezīme - spēja atdoties uz skatuves līdz galam, vienlaikus skaidri saprotot, ko viņš dara.»
