Citādas brīvdienas

Kāpēc cilvēki izvēlas eksperimentēt savā brīvajā laikā?

Šajās brīvdienās var, protams, doties uz festivālu “Positivus”, var piedalīties dzīrēs Kuldīgā vai festivālā “Ad Lucem”, vai baudīt vasaru pludmalē un mežā. Tomēr ļaudis mēdz īstenot arī neparastas idejas. Kādēļ daži nedēļas nogalēs izvēlas mēģināt ko jaunu? Ir.lv stāsta par divām domubiedru grupām, kas izlēma no ikdienas atslēgties neparastākā veidā.

Fotostudija ar miskastes maisiem un segām

Piecas jaunas skolotājas beidzot var atpūsties ilgi gaidītajā atvaļinājumā. Viņas to jau sen ir pelnījušas – skolēni izstrādā tādus trikus, kas prasa pēcapstrādi. Vienai 7. klases puika pēc stundas skaļā balsī nodzied divdomīgu dziesmiņu; kādai citai skolēni nočiepj pirkumu čeku un nolasa klases priekšā. Par dažu atgadījumu skolotājas gardi nosmejas, dažs rādās nakts murgos.

“Ģeogrāfe” Liene, vides zinību skolotāja Madara, kultoroloģijas un literatūras skolotāja Linde, krievu valodas skolotāja Rita un latviešu valodas skolotāja Ilze, lai “atslēgtos”, izdomā veidot savu fotoskolu. Paziņu skapjaugšās, vectētiņu šķūnīšos un mammu atvilktnēs salasījušas foto aprīkojumu, kādā jūlija vakarā skolotājas dodas pie Ritas uz laukiem fotografēt ar gadus 30, 40 veciem fotoaparātiem, attīstīt filmiņas un arī izgatavot bildes.

Digitālā laikmeta bērniem risks ir liels. Ritas brālis, fotoeksperts, skolotāju pašdarbībai netic. Arī Ilzes paziņa rūdīts bilžu izgatavotājs Didzis uzskata, ka bez viņa klātbūtnes diez vai kaut kas izdosies. Filmiņa uz īpašas spoles jāuztin tumsā, tam nepieciešamas iemaņas; turklāt ķimikālijām jābūt noteiktā proporcijā un temperatūrā. Daudz iebildumu, bet skolotājas tomēr riskē.

Pirmajā rītā lauku mājas pagalmā uz lapenes galda blakus kafijas tasēm izlikti fotoaparāti. Lindes telefonā glabājas “Zenit E” lietošanas instrukcija. Ilze pamācību sava fotoaparāta lietošanai ir nofotografējusi. Lapene uz pāris stundām kļūst par mācību telpu. Skolotājas pārmaiņus lasa instrukcijas, skatās YouTube video, pēta ķimikāliju un filmiņu etiķetes; rēķina, groza objektīvus un pielāgo pogas. Pa laikam Rita piezvana brālim. Viņš klausulē skeptiski nopūšas.

Kad skolotājas sāk fotografēt, ir jau vēla pēcpusdiena. Viņas iemūžina cita citu, Madaras bērnus un apkaimi. Drīz iezīmējas atšķirības un radošie rokraksti. Linde ķer portretus. Lienei un Ritai interesē faktūras. Ilzei pie sirds ir cilvēku grupas, bet Madarai – kontrasti.

Kad iestājas tumsa, mājas tumšākajā istabā tiek ierīkota fotostudija. Logs aizlīmēts ar melniem miskastes maisiem un līmlenti. Durvīm priekšā aizklātas divas segas. Ir tāda tumsa, ka nevar redzēt pat savu roku.

Visgrūtāk ir pilnīgā tumsā uztīt filmiņu uz spoles, ko pēc tam – arī tumsā – liek “tankā” (gaismu necaurlaidīgā traukā, kurā vēlāk fotofilmu attīsta). Pirms īstās filmas attīstīšanas skolotājas acīm ciet trenējas ar vecu izgaismotu filmiņu. Visveiklākie pirksti izrādās Lindei – bijušai skautu un gaidu aktīvistei.

Neuzmanības dēļ divām safotografētām filmiņām mēlīte ievilkta apvalkā, tādēļ Linde vispirms tumsā filmiņu uzlauž ar nazi un pēc tam ar pirkstiem aptausta spoli – ir jāatrod mazas gropītes, kur filmiņa jāieslidina. Pēc tam tā centimetru pa centimetram jātin. Rita, Liene un Ilze sēž blakus un dzird krakšķus, lauzienus un čīkstoņu, ko rada filmiņas berzēšanās pret spoles malām. Spriedze kā šausmu filmā.

Par katarses brīdi skolotājām domas dalās. Madara un Liene uzskata, ka tas bijis mirklis, kad vanniņā ar attīstītāju uz papīra sākušas iezīmēties attēla aprises. „Vajadzēja veltīt diezgan ilgu laiku, lai starp trim tabulām un visādiem YouTube video tiktu pie rezultāta,” stāsta Liene. Rita spiegusi, kad no “tanka” izvilkta filmiņa. Pirmie kadri bijuši melni. Rokas jau nolaidušās, bet tad, sākot no ceturtā kadra, parādījušies kontrastaini kvadrātiņi. „Man visu laiku bija sajūta, ka kāda fotogrāfa roka mūs vada no augšas,” atzīstas Rita.

Labā kvalitātē – tas ir tā, ka var atpazīt, kas uz bildes attēlots – izdodas vairāk nekā trīs ceturtdaļas kadru. Tiek sadalīti darbi. Rita stāv pie foto palielinātāja pults, Linde un Liene rūpējas par fotopapīru, Ilze atbild par attīstīšanu, Madara – par fiksāžu. Sarkanajā gaismā valda svētku atmosfēra – bildes ir brīnišķīgas, lai arī pienaini miglainas.

Vislabāk izdevusies bilde ar Lindi, kas, zālītē notupusies, ķer kadru. Brīnišķīgs ir arī Lienes portrets ar rīta kafijas krūzi. Un, protams, nepārspējami foto modeļi ir Madara ar bērniem. Rita ir pārliecināta, ka tās nav tikai fotogrāfijas. „Tur ir tik bagātīga emociju palete! Reizēm pat šķiet, ka fotogrāfijas ir nevis melnbaltas, bet krāsainas.”

Rita fotogrāfijas nēsā līdzi somā joprojām. Kādēļ? „Varbūt tāpēc, ka, tāpat kā japāņiem, tas ir bijis kaut kas taustāms un nav nosapņots. Tas ir līdzīgi kā izgatavot sev talismanu, kas nes laimi.”

Pēc nedēļas Rita savām fotobiedrenēm e-pastā raksta: „Šajās brīvdienās man bija izdevība satikt savu vecāko brāli klātienē. Tā nu es viņam parādīju mūsu veikumu – viņš bija šokā par to, kā mums ir izdevies panākt 60-to gadu efektu, kas nozīmē, fotogrāfiju pārlaicīgumu. Urā!”

Jauna valoda trīs dienās

Šis būs stāsts par to, kā satikās fotogrāfe, arhitekts, datortehnoloģiju eksperts, uzņēmējs, bibliotekāre, izglītības darbiniece, jahtas kapteinis un politiķis. Viņi visi brīvajā laikā izvēlējās sevi pētīt visai sarežģītos apstākļos. Atņemot ikdienā visnepieciešamāko rīku – valodu, viņi devās ārpus Rīgas dzīvot teltīs, lai sevi pārbaudītu. Septiņi jaunieši trīs dienas klusē, viens novēro un visu dokumentē.

Runa šoreiz nav par jogas nometni vai meditācijas retrītu, kur katrs ir ar sevi, skaidro arhitekts Matīss. Mēs gribējām redzēt, kas notiek ar sabiedrību, ja tai uz pāris dienām atņem valodu un jebkādu iespēju runāt, redzēt un dzirdēt tekstu. Mērķis bija novērot, kā valodas aizliegums ietekmē domāšanu un grupas dinamiku.

Pirms klusēšanas sākuma jaunieši ar marķieri aizkrāsoja tekstus uz zobu pastas tūbiņām un ēdiena iepakojumiem, ar līmlenti aizlīmēja izšūtos ražotāju nosaukumus uz teltīm, mugursomām, jakām. Nebija ne telefonu, ne datoru, ne radio. Nebija iespējas patverties ne pie maza burtiņa pat uz apģērbu birkas.

Sākotnēji organizatori un idejas autori Elīna un Māris plānojuši eksperimentu veikt nedēļu. Kāds teicis, ka tas ir par daudz, atceras Matīss. Cilvēki “nojūgsies”. Tad vienojušies par trim dienām pieskatītā režīmā.

Pieskatītāja ir fotogrāfe un sociālās antropoloģijas studente Elīna. Viņa arī filmē un dalībniekus pirms un pēc klusēšanas intervē. Viņas uzdevums ir arī piedāvāt izaicinājumus, lai pētītu, kā grupa bez valodas uzvedīsies. Elīna samet upē kartupeļus, un klusētājiem tie ir jādabū laukā, lai saņemtu balvu. Viņa rīko arī olimpiskās spēles un melleņu lasīšanu. Dalībnieki drīz jokojot Elīnu ieceļ dieva vietā – pielūdz un bijīgi sagaida.

Taču atgadās kas neparedzēts. Jau pirmajā vakarā uzreiz pēc vakariņām dalībniekiem rodas doma eksperimenta noteikumos atrast caurumu. Sēžot ap ugunskuru un malkojot tēju, datortehnoloģiju ekspertam un pieredzējušam improvizācijas teātra aktierim Uldim izlaužas pirmā skaņa “karbo”, kas nozīmē “krūze”. Visi uztver.

Kādēļ rodas nepieciešamība meklēt robežas noteikumiem? „Pārējie Elīnu pazina un automātiski pieņēma kā autoritāti. Man ar autoritātēm ir problēmas,” Uldis smejoties skaidro. Iespējams, tādēļ pieslēdzās radošums un dzima iespēja tādai komunikācijai, kas nepārkāpj eksperimenta noteikumus.

Jaunajai situācijai drīz pievienojas Matīss, arī pieredzējis improvizators. Un rodas nākamie vārdi: „tī” – mazs/zems/nieks/slikts un „lo” – liels/milzīgs/labs. Pieslēdzas arī meitenes, un valoda attīstās. Dalībnieki drīz pamana būtisku valodas radīšanas likumu: vārds izdzīvo, ja tā radīšanas brīdī klāt ir vismaz trīs cilvēki, citādi tas aizmirstas.

Valoda top spēlējoties – nereti priekšmeti tiek dēvēti vārdā, kas atgādina to skaņu. Jānoskaidro, kā saukt akmeni? Tas tiek sviests zemē, lai dzirdētu, kā skan. Rūpīgi ieklausoties, atbilde ir – „tgdk”. Jēdzieniski līdzīgie vārdi, daudz nevilcinoties, tiek atvasināti. Te noderīgs kombinēšanas talants un laba atmiņa.

Ne visi eksperimenta dalībnieki uzreiz iesaistās jaunās valodas radīšanā. Māris pirmajā dienā turas pie sākotnējās ieceres. „Pēc tam es sapratu, ka valoda attīstās tik ātri, ka vajag iesaistīties,” viņš atceras. Elīna, kas ar dalībniekiem visu laiku nepavada, jau otrajā dienā saprot tikai pusi jaunās valodas „džanga lalā” (valodas nosaukums) vārdus; trešajā – vairs tikai kādu desmito daļu. Trīs dienu laikā valoda kļūst tik bagāta, ka dalībnieki tajā dzied „Div’dūjiņas gaisā skrēja”. Dziesmu pa laikam pārtrauc smiekli un radošas domāšanas pauzes, bet azarts ir liels. Intereses pēc dalībnieki eksperimenta noslēgumā izdomātos vārdus saskaita – sanāk ap 150. Nometnē valda lepnums un prieks.

Dievietei Elīnai āķis ir lūpā. „Šķiet, ka pēc šīm pāris eksperimenta dienām pastāv kas vairāk – šādā eksperimentā ilgākā laikā varētu iegūt daudz interesantu datu par mūsu saziņu. Nākotnē gribētos izveidot eksperimentu ar dažāda vecuma un tautību cilvēkiem.”

Arī paši “izmēģinājuma trusīši” ir apmierināti. Eksperimentam bijis neticami daudz šķautņu: radošums, izaicinājums, centieni rekonstruēt laiku, kad cilvēki vēl nerunāja, robežu pārbaudīšana, cilvēku uzvedība neparedzētā situācijā. Izglītības darbiniece Anna nosaka: „Tas bija trīsdiennieks, pēc kura laukā nāca nevis paģiras, bet daudz atziņu.”

Par šo eksperimentu vēl var lasīt Māra Mičerevska blogā un noskatīties video.