Uldis Sesks un pilsēta, kurā mirst „Liepājas metalurgs”

Pirms vēlēšanām “Ir” intervē lielo pilsētu mērus – ar Liepājas domes priekšsēdētāju runājam par metalurģiju, aplokšņu algām un izsapņoto kūrortu

Uzņēmumu vadības teorijā ir diezgan izplatīts viedoklis, ka cilvēkam vienā amatā nevajadzētu strādāt ilgāk par, teiksim, septiņiem, astoņiem gadiem. Jūs esat Liepājas mērs jau 16 gadus. Nav sajūta, ka varbūt esat par ilgu, vajadzētu meklēt jaunus izaicinājumus?

Nu tā ir tāda staigātāju teorija. Protams, man ir bijuši dažādi aicinājumi piedalīties Latvijas politikā – Saeimā. Es tomēr esmu dzimis, audzis liepājnieks ar saknēm Liepājā un uzskatu, ka tā ir mana vieta. To es visvairāk mīlu un cienu, un tās dēļ arī strādāju. Protams, ir arī otra galējība – pilsētas, kur pašvaldību vadītāji mainās ik pa mēnešiem vai gadiem. Es zinu pēc savas pieredzes – kad mēs sākām 1997. gadā darbu, pagāja zināms laika posms, kamēr pietiekošs kompetences līmenis tika sasniegts. Mans pluss ir pieredze un zināšanas, ko es varu dot un strādāt pilsētas labā.

Bet skatoties nākotnē – kas būtu optimālais laiks?

Tā nu gluži neesmu plānojis, ka līdz pensijai pretendēšu pašvaldību vadīt, bet pilsētā dzīvošu, tur dzīvo mani bērni, un ceru, ka arī mazbērni – tas ir mans mērķis.

Kādas, jūsuprāt, galvenās lietas ir notikušas Liepājā pēdējos sešpadsmit un sevišķi pēdējos četros gados? 

Ja runājam par krīzēm, tad krīze Liepājā bija tad, kad padomju armija izgāja no Liepājas. Jā, man dažkārt arī pārmeta, ka ir kādi uzņēmumi slēgti. Tādos gadījumos es saku – tad jau var man pārmest arī to, ka padomju armija ir izgājusi no Liepājas. Daudzu uzņēmumu slēgšana – linoleja rūpnīcas vai cukura fabrika – tas sniedzas pāri pašvaldības kompetencei. Tai pašā laikā par „Liepājas metalurgu” (LM) mēs iestājamies maksimāli, lai atrastu risinājumu un šis lielākais Liepājas uzņēmums un Latvijas eksporta flagmanis varētu strādāt.

Izskatās, ka gandrīz neizbēgami LM būs nozīmīgi jāsamazina darbinieku skaits. Vai pilsēta spēs tikt galā ar šo izaicinājumu, ka acīmredzot būs bezdarba pieaugums?

To mēs precīzi nevaram apgalvot, kāda restrukturizācijas gaitā varētu būt darbinieku samazināšana. Ja uzņēmums palielinās jaudu pēc tam, kad Eiropā, jācer, krīze arī kaut kad beigsies, tad es nedomāju, ka var darbināt šādu rūpnīcu bez pietiekoša skaita darbinieku. Iespējams, šis uzņēmums ir jārestrukturizē, teiksim, nodalot transporta cehu un vēl kādus citus pakalpojumus, un tad jau tas skaits īpaši nemainās. Tas ir tas būtiskākais – šis ir liels uzņēmums, kam ir ļoti, ļoti daudz pakalpojumu sniedzēju, un tāpēc ir uztraukums, lai šis uzņēmums strādātu arī turpmāk.

Bet jums ir plāns, ko darīt gadījumā, ja ir nepieciešams atlaists cilvēkus?

Mēs šobrīd veidojam pilsētas budžetā uzkrājumu. Cik zinu, arī Labklājības ministrija rēķina kā būtu, ja jāpalielina izmaksas, jo darbinieki varbūt uz laiku zaudē darbu. Bet pamatā es esmu pārliecināts – šādam uzņēmumam, kuram ir viena no modernākajām elektrokrāsnīm Eiropā, ir jāstrādā. Tas būtu pats sliktākais scenārijs, ja šis uzņēmums apturētu darbu pilnībā un šīs krāsnis aizvestu uz citu valsti un tur viņas tautsaimniecībā dotu labumu.

Ko jūs sakāt par šo pēdējo piedāvājumu, ka kreditori pārņem akcijas no esošajiem akcionāriem?

Nevaru daudz ko īpaši jaunu pateikt. Es zinu, ka daļa no akcionāriem saka – galvenais, lai rūpnīca strādātu un mēs esam gatavi pieņemt lēmumus, kas mums personīgi nešķiet izdevīgi. Domāju, tā ir atbildības sajūta. Bet pats galvenais – uzņēmums nevar darboties, ja tam nepiesaista papildu finanšu līdzekļus. Tātad apgrozāmos līdzekļus un investoru, kurš ir daudz lielāks un jaudīgāks, kurš pēc krīzes Eiropā spēj pārdot. Saražot jau prot arī esošie metalurgi, bet jautājums ir par to, kāda ir situācija Eiropas tirgos. Cik esmu pētījis, faktiski nevienā valstī pēdējo pāris gadu laikā nav palielinājies būvniecības apjoms, un tieši tas arī sit pa metalurģiskajiem uzņēmumiem. Metalurģiskie uzņēmumi bankrotē Beļģijā, Francijā, Itālijā.

Bet vai labākas iespējas piesaistīt šos investorus ir esošajiem īpašniekiem, vai ja kreditori pārņemtu un mēģinātu pārvaldīt uzņēmumu?

Tas ļoti atkarīgs no tā, kāds ir šis jaunais investors. Ja tas ir metalurģiskās rūpnīcas īpašnieks un vadītājs, viņam, protams, vieglāk būtu turpināt vadīt šādu uzņēmumu arī tālāk. Ja tie ir finanšu investori vai bankas, tad viņiem neiztikt bez kāda zinoša profesionāļa. Tad varbūt arī kāda esošā akcionāra zināšanas var būt ļoti nepieciešamas.

Šis jautājums tieši skar Liepāju, bet tas skar arī visus Latvijas nodokļu maksātājus, jo Latvijas valsts ir izsniegusi kredīta garantiju. Jūs diezgan aktīvi lobējāt valdību, lai šī garantija tiktu izsniegta. Cik liela ir jūsu atbildība šajā ziņā – pret Latviju, pret Latvijas nodokļu maksātājiem, ka jūs pierunājāt valdību izsniegt garantijas, par kurām tagad būs jāmaksā mums visiem?

Ziniet, te atbilde ir ļoti vienkārša. Ja toreiz valdība nebūtu nākusi palīgā mērķim modernizēt rūpnīcu, tā būtu aizslēgta jau 2010.gadā, varbūt 2009.gadā, jo metāla kausēšana neatbilda šodienas standartiem – vecās martenkrāsnis, ekoloģija, produkcijas pašizmaksa. Es domāju, ka tas bija pareizais ceļš. Jā, šobrīd neveiksmīgi sakrita Eiropas krīze ar visām pārējām problēmām. Protams, arī akcionāru savstarpējās attiecības neveicina uzņēmuma atveseļošanu.

Viena lieta ir krīze, bet daudzi cilvēki uzskata, ka akcionāri arī ir diezgan atbildīgi par situāciju.

Es jau to arī saku. Tās ir divas pamatproblēmas. Tomēr šis ir Latvijas lielākais uzņēmums, lielākais eksportētājs, lielākais elektrības pircējs, lielākais gāzes pircējs, lielākais darba devējs Liepājā. Par ko tad mēs vēl iestāsimies, ja ne par šo uzņēmumu? Radīt jaunas darbavietas… Nu pastāstiet man, kur Latvijā ir tie daudzie veiksmes stāsti, kur jaunas rūpnīcas ar 2000 darbavietām ir radītas? Mēs esam radījuši vairākus industriālos parkus, kur Dānijas, Skandināvijas uzņēmumi strādā. Vienā vecajā gaļas kombinātā ir 700 darbinieku, eksportē produkciju uz Ameriku, Skandināviju un citām valstīm. Protams, ir iespējams. 

Arī šobrīd esam atraduši vairākus uzņēmumus, kuri atver savas ražotnes Liepājā. Tas ir tekstiluzņēmumi „Lauma”. „Cotton Club” drīz sāks ražot, būs vairāk nekā 150 darbavietas sākotnēji un pēc tam vēl vairāk. Ienāk uzņēmumi, bet tas ir ļoti darbietilpīgs, sarežģīts process, lai pārliecinātu kādu Latvijas vai citas valsts uzņēmumu investēt tieši Latvijā, tieši Liepājā. Tur ir jāsapas daudzām vajadzībām – jābūt atbilstošai infrastruktūrai, speciālistiem. Tā ka, manuprāt, vieglāk ir noturēt esošos uzņēmumus un palīdzēt viņiem krīzes laikā, nevis noskatīties, kā vētras laikā kuģis nogrimst.

Tā varētu būt, bet, ja problēma bija arī akcionāros, tad jautājums – vai valstij vajadzēja atbalstīt tieši šo akcionāru uzņēmējdarbību šajā jomā?

Tas bija krīzes laiks, kad bankas bez garantijām, tikai pret uzņēmumu ķīlām, nedeva kredītus, un bez kredītiem nevarēja nomodernizēt. Akcionāri paši arī ir ieguldījuši vairākus desmit miljonu šajā modernizācijā. Tā tomēr ir labās gribas parādīšana. Turklāt modernizācijas process ir noticis ļoti ātri un kvalitatīvi. To arī eksperti atzinuši – tā ir viena no modernākajām ražotnēm Ziemeļeiropā.

Mēs sākām sarunu par to, kādas galvenās lietas ir notikušas Liepājā sevišķi pēdējos četros gados.

Aptaujājot liepājniekus mēs precīzi zinājām, kādas ir liepājnieku vēlmes, kas ir jāuzlabo pilsētas infrastruktūrā. Labklājība un infrastruktūra – tās ir divas atslēgas lietas. Mums izdevās saskaņot savus projektus ar Eiropas Savienības fondu piesaisti, Liepāja šai ziņā izskatās veiksmīgi padarījusi savu darbu.

Pirmām kārtām – ceļi, ielas. No 200 kilometriem ielu esam rekonstruējuši 60 kilometrus. Šobrīd Liepājā ir pavisam cita transporta infrastruktūra – vieglāka, labāka.

Tālāk ūdens apgāde, kas arī būvēta pirms 50 vai 100 gadiem un kur bija milzīgi daudz avāriju. Tāpat siltumapgāde – visneefektīvākajā uzņēmumā, ko pārņēmām 90. gadu beigās, kopā ar „Latvenergo” ir veiktas investīcijas un šobrīd siltuma tarifs ir praktiski tāds pats kā Rīgā, kur siltumu ražo ar divām milzīgām koģenerācijas stacijām.

Pilsētvides jautājumi – esam nosiltinājuši visas skolas, bērnudārzus, tādējādi ekonomējot siltumenerģiju. Vienā bērnudārzā par 70% samazinājās siltuma patēriņš. Tagad mēs šo ieekonomēto naudu dodam atpakaļ bērnudārziem, skolām, lai viņi varētu turpināt ēkas modernizēt un uzlabot. Daudzdzīvokļu mājās, kuras ir nosiltinātas, rēķini divistabu dzīvoklim ir sākot no pieciem līdz piecpadsmit latiem, pretēji tam kā Rīgā vienā daudzdzīvokļu mājā, kur siltināšana nav veikta, par to pašu dzīvokli maksā trīsdesmit un piecdesmit latus.

Biznesā mums ir izdevies paveikt ostas padziļināšanu, kas 2012. gadā deva ļoti labus rezultātus, ostas kravu apjomu dubultojot. Tikai tagad Liepājas ostā var sākt ienākt „Panamax” tipa kuģi. Tas dod darbavietas. Osta nupat jau ir otrais lielākais darbadevējs pēc LM.

Tie ir galvenie mērķi un sasniegumi. Un vēl viens tāds emocionāli svarīgs – pilsētā nakts stundās nebija apgaismojuma. Šobrīd mēs nomainījām 120 kilometrus pilsētas apgaismes sistēmas kabeļu, stabu sistēmu, un arī varam ekonomēt, samazinot jaudu nakts stundās.

Lasot jūsu konkurentu programmas, diezgan bieži parādās solījums padarīt pašvaldības uzņēmumu darbību caurspīdīgāku. Cilvēki īsti nesaprot, kā nauda tiek izmantota. Jūs minējāt zemos tarifus, bet dažviet ir pat līdz Ls 2,60 par kvadrātmetru Liepājā par siltumu jāmaksā, tā ka izdevumi ir ļoti svārstīgi.

Jā, siltuma tarifs ir viens no zemākajiem. Ja ir ēka, kurai nav logu, durvju un jumta, tad neapšaubāmi tas būs dārgāk. Tādas mājas Liepājā paliek arvien mazāk, mēs esam līderi māju siltināšanā. Liepājnieki ir ļoti aktīvi šajā ziņā. Liepājas enerģija ir nomainījusi faktiski visus maģistrālos vadus, siltuma zudums ir samazinājies trīskārši, ir jaunas koģenerācijas stacijas gan ar gāzi, gan ar šķeldu. Līdz ar to šķeldas, vietējā kurināmā īpatsvars rudenī būs vairāk kā 60% – atkarība no Krievijas gāzes cenām samazināsies līdz minimumam. Tas nozīmē, ka rudenī vēlreiz būs iespējams samazināt siltuma enerģijas tarifu, tādējādi mums ir reāla iespēja sasniegt mērķi, ka Liepāja kļūst par vienu no pilsētām, kur ir viszemākais siltumenerģijas tarifs.

Liepājā ir diezgan daudz cilvēku ar trūcīgā statusu – līmenis ir drusciņ augstāks nekā Rēzeknē. Kāpēc tā ir?

Mēs esam veduši sociāli atbildīgu politiku. Aija Barča, kas tagad vada Sociālo lietu komisiju Saeimā, ir izstrādājusi Liepājā tādu sociālā atbalsta struktūru, ka jebkurš liepājnieks, kurš īstermiņā vai ilgtermiņā ir nonācis problēmās, saņem atbalstu. Dažkārt to izmanto cilvēki, kuriem varbūt nepienāktos šis atbalsts. Viens piemērs: otra lielākā nozare Liepājā ir tekstilnozare, kas saražo, starp citu, desmit miljonu krūšturu gadā. Tas ir daudz. 77 uzņēmumi. Ja papētām dziļāk – 70 no tiem nemaksā algu, kāda ir noteikta Latvijā kā minimālā. Algu līmenis stipri atpaliek no 200 latiem – vidēji pat 80, 90 lati, ja atskaitām nost lielākos uzņēmumus, kuri maksā – „Lauma Fabrics”, „Lauma Lingerie”, „V.O.V.A.” un citi. Bet mazie uzņēmumi ir jautājums, kuru VID būtu jāizvērtē – kas tur īsti notiek? Vai tur ir kādi objektīvi iemesli, vai neobjektīvi? Šie cilvēki no uzņēmumiem, kuriem ir mazas darba algas, griežas sociālajā dienestā. Tad tā iznāk, ka mums ir skaits lielāks. Jo sociālais dienests nevar pats atfiltrēt un pārbaudīt, vai ar algu samaksu viss ir kārtībā, vai tā ir tikai fikcija.

Vai pilsēta nevarētu palīdzētu noskaidrot, vai šiem cilvēkiem, piemēram, nemaksā daļu aploksnēs vai daļēja laika algu par pilna laika darbu?

Mūsu valstī ar šīm lietām nodarbojas VID un pašvaldībām nav tādu funkciju un deleģējuma.

Bet jūs pazīstat tos cilvēkus uz vietas.

Jā, mēs viņus aicinām. Es pēc savas iniciatīvas esmu dažkārt aicinājis VID vadību kopā ar uzņēmējiem diskutēt un salīdzināt, kāpēc vienā šūšanas uzņēmumā darba alga ir ievērojami augstāka nekā blakus tādā pašā uzņēmumā? Signāli diemžēl ir slikti. Arī tekstiluzņēmumiem, ja esat dzirdējuši, ir notikuši dažādi dedzināšanas gadījumi un visticamāk tur, kur ir ēnu ekonomika, šādi gadījumi var notikt.

Pirms dažām nedēļām parādījās ziņa, ka KNAB ir izmeklējis Liepājas SEZ, skatoties automobiļu iepirkumu 2011. gadā. Jūs braucat ar vienu no 2011. gadā pirktajiem auto. Jūs esat painteresējies, kas tur ir par lietu, vai viss ir kārtībā? Jo tas norāda, ka te problēmas ar caurspīdību varētu būt.

Nedomāju, ka ir problēmas ar caurspīdību. Valsts institūcijas pārbauda – gan Valsts kontrole, kura nesen pārbaudīja ostas un tai skaitā arī Liepājas ostu – tur nav nekādu pārkāpumu. Tāpat audits katru gadu notiek. Kontrolējošo iestāžu uzdevums ir pārbaudīt. Pirmā pārbaude pa tiem padsmit gadiem, kāda tur ir bijusi, diemžēl sakrīt ar priekšvēlēšanu laiku, kad ir iespējamas dažādas spekulācijas un interpretācijas. Cik zinu, šis iepirkums ir noticis atbilstoši likumdošanai un tur nav nekā īpaša. Tās mašīnas ir nopirktas pat par 30-40% lētāk nekā tirgus cena, izmantojot iespēju, ka „Volkswagen” rūpniecība ir devusi Baltijas valstīm labākas cenas. Es neredzu nekādus pārkāpumus.

Bet KNAB nav gluži Valsts kontrole, kas pēc kārtas ņem pārbaudīt dažādas iestādes – viņi rīkojas, ja domā, ka nav kaut kas kārtībā. Jums nav sajūta, kas tur nav kārtībā?

Es zinu, ka „Volkswagen” sistēmai ir dažādas ķibeles visā Latvijā un tur notiek strīdi starp importētāju „Moller” grupu un „Īles” grupu. Konkurences padome pārbauda šīs lietas, un ļoti iespējams, ka šis ir kaut kādā veidā saistīts – tiek pārbaudīta visa „Volkswagen” sistēma.

Par nākotnes izaicinājumiem – kādas galvenās lietas jūs gribētu sasniegt, ja atkal būsiet mērs pēc šīm vēlēšanām?

Pats galvenais šobrīd ir rūpēties, lai nodarbinātība būtu pietiekoša. Tas ir visu valdības institūciju un pašvaldību uzdevums – lai cilvēki nebrauktu prom. Kā jau minēju, pirmām kārtām Liepāja ir ražošanas pilsēta. Galvenā ir metālapstrāde, kur ir 123 uzņēmumi, tekstilā – 77, osta. Un vēl jaunas nozares kā tūrisms, kas Liepājā šobrīd attīstās, un kurortoloģija. Tas man ir personīgs izaicinājums un sapnis – jau vēsturiski pat Krievijas cari ir braukuši ārstēties uz Liepājas sanatoriju, mēs nopietni strādājam, lai šo jomu atjaunotu. Proti, šobrīd ir jau izstrādāti daži projekti par esošās kūrmājas atjaunošanu. Doma tāda – ar vaļējiem baseiniem, izmantot unikālāko ūdeni, kas no 1500 metru dziļuma nāk ar paaugstinātu mineralizāciju, paaugstinātu broma saturu, ko var izmantot ādas un nervu slimību ārstēšanai. Jebkuru aktīvu cilvēku ieliekot tādā vannā, tā nomierina. Ja iegūsim kūrortpilsētas statusu, mums nākošajā plānošanas periodā būs iespēja jau 2014. gadā sākt piesaistīt ES struktūrfondus.

Tas ir mūsu mērķis – atjaunot kurortoloģiju, lai blakus var veidoties mazi pakalpojumu sniedzēji ar SPA un citām procedūrām, lai Liepāja varētu efektīvi piesaistīt tūristus rudenī, ziemā, pavasarī. Vasarā jau viss notiek – atbrauciet jūnijā, jūlijā, diez vai varēsiet brīvu viesnīcas numuriņu atrast. Un viesnīcu infrastruktūra ārpus Rīgas mums jau ir pat labāka par citām pilsētām. Ar kurortoloģiju mēs radīsim vairākus tūkstošus darba vietu. Līdz šim diemžēl nebija iespēja piesaistīt ES struktūrfondus [šim mērķim]. Pilsētas siltumapgādes sistēmu, ūdens apgādes sistēmu, visus maģistrālos vadus un katlumājas ar ES struktūrfondiem esam sakārtojuši. Līdz ar to ir mazāk kredītu un lielāka iespēja samazināt siltumenerģijas tarifu, ko mēs arī darām.

Jūs minējāt par cilvēku aizplūšanu. Salīdzinot 2000. ar 2011. gadu, Liepājā iedzīvotāju skaita samazinājums ir drusciņ lielāks nekā Latvijā vidējie 13%. Vai Liepājai ir kādi sevišķi izaicinājumi šajā jomā?

Ziniet, nebūs taisnība. Mums ir tieši tāds pats samazinājums kā Rīgā.

Latvijai kopumā ir 13%, jums 14%. Rīgai ir nedaudz zem 14%.

Jā, varbūt kāds komats aiz zīmes, protams, bet parādiet man kādu pilsētu, kurā ir iedzīvotāju pieaugums, es labprāt braukšu tur pieredzes apmaiņā.

Mārupe.

Jā, nu tā ir faktiski tā pati Rīga. Tas ir absurds arī saistībā ar finanšu izlīdzināšanas fonda un nodarbinātību – skaidrs, ka šie guļamrajoni, kuriem nav jāinvestē līdzekļi ne nopietnā infrastruktūrā, ne jāuztur muzeji, sporta vai kultūras bāzes, ir labāk situēti šobrīd. Es nesaku, ka mēs nevarētu kaut ko lietas labā darīt. Mēs darām un cenšamies. Uzdevumi, ko mēs esam apņēmušies pirms četriem gadiem, kāpēc Liepājas iedzīvotāji arī par Liepājas partiju balsoja – apmēram 80% no mūsu programmas esam veiksmīgi izpildījuši un vēl daudz kas ir procesā. Tās ir reālas lietas, kuras diendienā tiek realizētas. Arī nākošā pilsētas attīstības programma ir izstrādāta uz tās bāzes, un mēs skaidri zinām pēc savas pieredzes, kā to realizēsim, kā piesaistīsim vajadzīgos līdzekļus.

Jūsu programmā lasu par starptautisko lidostu Liepājā. Nacionālajā attīstības plānā tas tika izsvītrots, nav reģionālo lidostu atbalsts. Jūs domājat, ka pilsēta pati šo varētu pacelt?

Mēs šobrīd tehnisko projektu izstrādājam, esam finiša taisnē un šogad jau sāksies lidostas rekonstrukcija. Esam sagādājuši Eiropas struktūrfondu līdzekļus un savus līdzekļus. 2007. un 2008. gadā pirms krīzes no Liepājas bija regulāri reisi uz Kopenhāgenu, uz Hamburgu. Tie bija noslogoti, nebija jādotē un mēs nākošajā gadā pie tā atgriezīsimies. Mēs zinām, kā to izdarīt. Šobrīd skrejceļš ir sliktā stāvoklī, mēs to rekonstruēsim, uzliksim apgaismes sistēmu, automātiskā nosēšanās sistēma jau ir uzstādīta, Latvijas gaisa satiksmes dispečeri jau tur strādā. Mums ir visas iespējas šo lidostu atkal atjaunot.

Ir interesants stāsts par lidostu, kā Liepājā radās viens itāļu uzņēmumu, kurš izraksta elektrības rēķinus Romas iedzīvotājiem. Es jautāju [uzņēmējam], kāpēc viņš tieši Liepājā atvēra šo uzņēmumu, kur strādā gandrīz 200 darbinieki? Viņš teica – tāpēc, ka es varēju atlidot no Romas uz Kopenhāgenu, no Kopenhāgenas uz Liepāju. Vai no Hamburgas uz Liepāju. Es negribēju Rīgā, Tallinā vai Viļņā, bet gribēju kādā pilsētā, kur ir attīstīta infrastruktūra. Pie tā mēs ļoti nopietni strādājam. Ja jūs liepājniekiem pajautāsiet, ko grib, lai attīsta, tad viņi teiks – ostu un otra būs lidosta. Un tad arī, protams, rūpniecība. Mēs skaidri zinām, kā to panākt un mēs to panāksim!

Par Liepājas attiecībām ar nacionālo valdību un par jūsu attiecībām ar esošo valdību. Kā jūs vērtējat, piemēram, ministra Sprūdža darbu, kas ir atbildīgs par pašvaldību pārraudzību?

Ziniet, godīgi – man ar viņu sanāk mazāka saskare. Vairāk strādājam ar Satiksmes ministriju, jo esam ostas un lidostas pilsēta, ar Ekonomikas un visvairāk ar Finanšu ministriju. Pieļauju, ka novadiem un mazākām pilsētām ir daudzi jautājumi skaņojami ar Reģionālās attīstības ministriju.

Kā jūs vērtējat esošo valdību?

Ziniet, par valdībām ir tā – vai nu saki labu, vai nesaki neko. Es varbūt atturēšos no šiem vērtējumiem. Ja runājam par ES struktūrfondiem, tie pamatā tika sadalīti jau iepriekšējo valdību laikā. Piemēram, tramvaju projekts tika saskaņots ministra Šlesera laikā, Liepājas ostas padziļināšanai un tranzītceļiem Kalvīša valdības laikā pirmie pamati tika ielikti, līdz ar to mēs diezgan droši varējām iet uz priekšu. Arī šobrīd man ir pietiekoši skaidrs, kuros projektos Liepājas vajadzību risināšanai spēsim piesaistīt ES struktūrfondus. Jo nav citu reālu resursu pilsētu rīcībā, lai varētu labklājību un infrastruktūru sakārtot. Man nav lielāka uzdevuma kā piesaistīt Eiropas fondus, ar kuriem varam attīstīt savu pilsētu.

Varbūt ne tik patīkams iemesls, kāpēc Liepāja piesaista uzmanību – no turienes nāk diezgan redzami krievu nacionālisti. Mēs zinām Osipovu, zinām Kravcovu. Kā jūs skaidrojat faktu, ka viņi tieši no Liepājas rodas?

Mēs sadzīvojam ar to iedzīvotāju sastāvu, kāds tas ir. Es vienlīdz bieži tiekos ar uzņēmējiem, kuri runā gan latviski, gan krieviski, gan arī kādā citā valodā. No tā viedokļa es nešķiroju. Ja viņš rada darba vietas un strādā… Arī Kravcovam ir uzņēmums „Tonus Elast”, kas pietiekoši veiksmīgi strādā tekstilnozarē. Jā, man varbūt var nepatikt kādi viņa izteicieni, bet viņš dzīvo Liepājā un mēs uzklausām – varbūt tur arī kas konstruktīvs nāk. Ir lietas, kuras es noteikti darītu citādāk, bet jums jājautā viņiem, kāpēc viņi tieši tā rīkojas.

Jautājums bija nedaudz plašāks. Etniski daudzveidīgas pilsētas ir ne tikai Liepāja. Osipova partija pārstāvēta Liepājas domē, nekur citur viņu nav. Vai tas ir padomju mantojums vai kāds cits iemesls, kāpēc tā ir?

Es domāju, tas liecina par caurspīdīgu demokrātiju, iespēju izpausties dažādībā.

Kā žurnālistiem mums vienmēr interesē skatīties līdzi ne tikai pilsētas, bet arī politikas caurspīdībai. Ienākumu deklarācijas rāda, ka jūsu rocība ir pieaugusi šajos gados, kopš esat mērs. Ir viens konkrēts darījums, kas sevišķi daudz ir devis – kā var saprast, jūs 2004. gadā nopirkāt māju Bāriņu ielā, apmēram par 35 tūkstošiem latu…

Es nenopirku, uzņēmums tur attīstījās tajā laikā. Nē, nebūs taisnība.

2004. gadā jūsu deklarācijā parādās, ka jums Liepājā ir nams un zeme, un savukārt 2008. gadā jūs to pārdodat par ļoti ievērojamu summu – Ls 325 000.

Iespējams, tas ir darījums… Bāriņu ielā bija uzņēmums, kuru es savulaik vadīju un šis uzņēmums pārcēlās uz citām telpām un tad es pārdevu šo ēku, un pietiekoši labi pārdevu – īstajā laikā, un šos līdzekļus ieguldīju tēva veidotā piena muzejā un īpašumā, kas nav Liepājā.

Kurā brīdī tad jūs to Bāriņu ielas namu ieguvāt?

Uzņēmums, ko es vadīju, bija jau no 1991. gada un tas [nams] tika nopirkts jau pirms tam, kad es pašvaldībā strādāju.

Tad uzņēmums pēc tam nodeva to īpašumu jums personīgi?

Jā, iznāca tā, ka es strādāju pašvaldībā, un, lai izvairītos no dažādiem interešu konfliktiem, es pārdevu savas kapitāldaļas.

Un izejot no uzņēmuma tas namīpašums nonāca jūsu īpašumā?

Jā.

Varbūt vēl ir kas būtisks, ko vēlaties pateikt par aizgājušajiem četriem gadiem vai par nākamajiem?

Es gribēju pateikt par projektiem, kas mums ir svarīgi. Tramvaju līnijas pagarināšana – tas ir vienīgais projekts Latvijā kopš neatkarības atgūšanas, kad ir jauna tramvaju līnija uzbūvēta. Veloceliņi. Liepājā nebija nekādu veloceliņu, tagad mums ir 50 kilometri šajā sasaukumā sabūvēti un paši regulāri lietojamam. Jau teicu par apgaismi – 121 kilometru [kabeļu] nomainām un 4000 gaismekļus. Ostas sasniegumi faktiski dubultojot kravu apjomu un izveidojot tādu [infrastruktūru], ka osta var vēl augt. Un rūpniecības segments, kur Liepājas biznesa parks nodarbina vairāk kā 700 darbinieku bijušajā gaļas kombinātā. Tur tiek ražoti ūdenslīdēju, ugunsdzēsēju ekipējumi, kuri tiek eksportēti uz Ameriku un visām ES valstīm. Tiek ražoti arī riteņu diski, automašīnu amortizatori, elektronika un citas lietas. Un kā jau es minēju – 123 metāla apstrādes uzņēmumi un 77 tekstiluzņēmumi, ko esam veicinājuši.

Tarifus esam samazinājuši un ir lepnums, ka esam faktiski visas skolas, bērnudārzus, kultūras iestādes šajos četros gados nosiltinājuši. Reģionālā slimnīca ir modernizēta, operāciju zāles ir modernākas nekā Skandināvijā šobrīd. Tās ir lietas, ar kurām nodrošinām, lai liepājnieku dzīves līmenis būtu komfortablāks. Un ir konceptuālie risinājumi par kurortoloģiju, augstskola ir ieguvusi universitātes statusu, tehnikums tiek modernizēts. Mūsu leģendārais koncertdārzs „Pūt, vējiņi!” pārtop, projekts tūlīt būs gatavs. Tāpat koncertzāle – visticamāk, šogad sāksim būvēt. Tā mēs pārstrukturējam savu pilsētu, radām ērtāku liepājniekiem. Ceru, ka varēsim to turpināt.

Kā domājat, vai jūsu partija dabūs vairāk par tām 6 vietām (no 15), kuras dabūja pēdējās vēlēšanās?

Visa pamats – ja liepājnieki vērtēs mūsu darbus un tos solījumus, kādi ir bijuši iepriekš, mazāk ieklausīsies apmelojumos un izdomājumos, kādi parasti vēlēšanu laikā nāk. Liepājnieki ir pietiekoši pragmatiski un redz, kas dara darbu un kas vienkārši runā un sola.

Cik vietas jūs varētu dabūt?

Nu, es ceru, ka tās sešas, septiņas vietas arī varētu.