Kāpēc realitāte nav patiesība?*

NEPLP īstenotā LTV valdes atlase ir viens no akmentiņiem šausminošajā necieņā vienam pret otru Latvijas sabiedrībā

Neiespējami iedomāties situāciju, kad mediju uzraugs, piemēram, Vācijā ar balsu mazākumu ievēlētu sabiedriskās televīzijas valdes locekli ar atbildību par finansēm. Lai Mārim Skujiņam uzticētu Latvijas Televīzijas (LTV) finanses aptuveni 12 miljonu latu vērtībā, Latvijas Nacionālajai plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) pietika ar divām no piecu institūcijas locekļu balsīm. Priekšsēža Aināra Dimanta balss bija izšķirīgā.

Savukārt, lai Ivars Belte kļūtu par LTV valdes priekšsēdētāju, noteicošā izrādījās Ginta Grūbes balss. Kolēģim Ivaram Zviedrim esot gan bijušas šaubas par kandidāta reputāciju, bet viņš lika ieprotokolēt, ka paļaujoties uz Grūbes saprātu. Par Sergeja Ņesterova kandidatūru programmu direktora amatam gan valdīja padomes balsojušo locekļu vienotība. Tik pārliecinoša ir bijusi kandidāta prezentācija (apskates vērta šeit).

Šādu rezultātu NEPL P priekšsēdis Ainārs Dimants nodēvē par „cēlu, noteiktu un atbildīgu” viņa vadītās institūcijas rīcību. Ainārs Dimants iet vēl tālāk. NEPLP locekles Aijas Cālītes-Dulevskas saviem kolēģiem publiski paustā kritika par LTV valdes priekšsēdētāja Ivara Beltes izvēli esot „manipulācija un dezinformācija ziņu sniegšanā”. Paskatīsimies tuvāk, vai Cālītes-Dulevskas satraukums par Beltes ievēlēšanu LTV valdes priekšsēdētāja amatā tiešām ir tik nepamatots.

Runa ir par Ivaru Belti vēl SIA „Baltijas Mediju Alianse” izpilddirektora amatā no 2007. līdz 2011. gadam. Minētais uzņēmums pārvalda Krievijas televīzijas kanālus Baltijā. Šos medijus pati NEPLP savā nozares stratēģijā 2012.-2017. gadam definē šādi: „Krievija elektroniskos medijus mērķtiecīgi izmanto maigās varas īstenošanai, mērķtiecīgi veidojot Latvijas iedzīvotāju sabiedrisko domu, lai sekmētu savas ģeopolitiskās intereses.”

Latvijā ir tikai SIA „Baltijas Mediju Alianse” holdingā esošie mediji, uz kuriem būtu attiecināms šis NEPLP politiskais vērtējums. Attiecīgi konsekventi būtu arī secināt, ka ne tikai kādas abstraktas struktūras nodarbojas ar šādu NEPLP ieskatā ierobežojamu Krievijas ģeopolitisko interešu nodibināšanu Latvijā, bet gan to dara arī konkrēti cilvēki, kas šīs struktūras vada kā to direktori. Pats Ivars Belte pieteikumā konkursam uz LTV valdes priekšsēdētāja amatu ne bez lepnuma paziņo: „Neslēpšu, ka sabiedrisko mediju vājuma izpausmes un nesakārtotību esmu izmantojis konkurences cīņā, atņemot sabiedriskajiem medijiem to tirgus daļu.”

Pirms gada pētnieciskā žurnāliste Inga Spriņģe publiskoja pētījumu par SIA „Baltijas Mediju Alianse” lomu un vietu Latvijas mediju vidē. Šis pētījums tapa vēl laikā, kamēr Ivars Belte vadīja minēto uzņēmumu, un tā kopsavilkums lasāms publikācijas virsrakstā: „Maskavas garā roka – Pirmais Baltijas kanāls”. Vismaz mediju profesionāļu vidē šis kopiespaids ir visiem zināms, neapstrīdams un saprotams. Taču tas tā arī nav nonācis elektronisko plašsaziņas līdzekļu vienīgā un galvenā uzrauga – NEPLP – uzmanības lokā.

Gluži pretēji – cilvēku, kurš četrus gadus ir menedžējis šo „Maskavas roku”, atbildīgais uzraugs ir izvēlējies kā visatbilstošāko kandidātu Latvijas sabiedriskās televīzijas vadīšanai.

Ivars Belte vadīja Krievijas mediju cīņu „par tirgus daļām” Latvijā arī laikā, kad notikusi publiskotā bēdīgi slavenā tolaik 9.Saeimas deputāta Nila Ušakova e-pasta sarakste ar bijušajiem kolēģiem Pirmajā Baltijas kanālā. Ja šī sarakste ir patiesa, tad ir skaidrs, ka politiķis Nils Ušakovs faktiski diktē Pirmā Baltijas kanāla ziņu redakcijas darbu. Diezgan saprotama ir pašu iesaistīto nevēlēšanās komentēt šīs sarakstes patiesumu. Ja šī sarakste izrādītos patiesa, tad būtu jārunā par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24. panta ceturtās daļas pārkāpumu.

Likums elektroniskajiem medijiem izvirza ļoti augstu profesionālās ētikas un kvalitātes standartu: „Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina, lai fakti un notikumi raidījumos tiktu atspoguļoti godīgi, objektīvi, veicinot viedokļu apmaiņu, un atbilstu vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem. Komentārus un viedokļus atdala no ziņām un nosauc viedokļa vai komentāra autoru.” Konfrontēts ar šādiem iespējamajiem pārkāpumiem, Ivars Belte tiem „kategoriski nepiekrīt“. Un pareizi dara – ja piekristu acīm redzamajam, tad viņam būtu bijis jāatbild likuma priekšā.

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma izpildi nodrošina tā pati organizācija, kas tik „cēli”, kā nu šoreiz atkal sanācis, ieceļ LTV valdi. NEPLP tā vietā, lai vērtētu minētās sarakstes īstumu, veiktu attiecīgas pārbaudes „Baltijas Mediju Aliansē” un varbūt pat spriestu, vai attiecīgiem Krievijas kanāliem nebūtu nosakāmas kādas sankcijas par Latvijas likumu pārkāpumiem, ar Beltes iecelšanu LTV valdē arī pati savu asti bluķī ir iespiedusi. Grūti iedomāties, ka NEPLP par spīti savām plašajām pilnvarām šajā jomā jebkad vairs pieķersies Pirmā Baltijas kanāla darbības likumības pārbaudei, ja par labu sabiedriskā medija vadītāja amatam ir izraudzījusies šī kanāla ilggadējo direktoru. Tikmēr Latvijas sabiedrība varēs lasīt blāķus ar jauniem „cēliem” tekstiem par Krievijas ietekmju apkarošanu elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, demokrātijas un nacionālās identitātes veidošanu un gaidīt LTV „attīstību”.

Kur tieši šeit Aināra Dimanta identificētā „manipulācija”? Ja kāds šeit manipulē un izvairās no savas atbildības kā Latvijas valsts amatpersona, tad tas ir pats NEPLP priekšsēdētājs.

Viņa kolēģes Aijas Cālītes-Dulevskas publiskotais procesa skaidrojums atklāja, ka sākotnējā iecere atkratīties no atbildības ir bijusi daudz tālejošāka nekā iepriekš publiski zināms – padomei bija paredzēta loma tikai „nosvētīt” nolīgtās personālatlases firmas „Fontes” vadītājas Ineses Kamarūtes atlasīto valdes „trijnieku”. LTV valdes meklēšana ir valsts pārvaldes funkcija.

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums paredz NEPLP pienākumu gan noteikt kritērijus un procesu, gan rīkot konkursu, nodrošināt tā atklātību, gan pašai pieņemt lēmumu. Likumā nav ne vārda par šīs funkcijas iespējamu deleģēšanu. Saeima ir ievēlējusi piecus profesionālus padomes locekļus, kuriem valsts maksā algu, lai viņi atrastu likumam atbilstošākos LTV valdes locekļus. Valsts pārvaldes iekārtas likums aizliedz privātu firmu līdzdalību valsts varas īstenošanā tādā apjomā, kā „Fontes” varēja ietekmēt NEPLP. Un ne bez pamata to likums aizliedz – NEPLP locekļi ir valsts amatpersonas ar daudz stingrākiem darbības nosacījumiem nekā Ineses Kamarūtes stiepjamā reputācija, kura paredz farsu ar iepriekš scenārijā ierakstītu rezultātu.

Kāpēc realitāte nav patiesība? Šis jautājums ir noslēdzoša atbilde norisēm Latvijā no cita farsa – Alvja Hermaņa Cīrihē uzvestā „Kaspara Hauzera”.

NEPLP īstenotā LTV valdes atlase ir viens no akmentiņiem šausminošajā necieņā vienam pret otru Latvijas sabiedrībā.

Valsts amatpersonu cieņa pret sabiedrību, atbildība par sev uzticētās varas izmantošanu, pienākuma sajūta pārliecināt un skaidrot savas rīcības jēgu un mērķus, nevis izkliegt tukšas frāzes kompartijas orgānu stilistikā („neesmu lasījis, bet zinu”) ir pamatu pamati demokrātiskā pilsoniskā kultūrā. Pirms „rīkojuma nr. 2″ bija saprotami, ka vienā pusē ir „kvaukšķi” (tostarp es), bet otrā – oligarhu statisti. Nu kvaukšķi ir pie varas, un izrādās, ka viņiem ir savas dubultās ētikas un tiesiskuma olektis.

Arī man var (pamatoti) pārmest neētisku rīcību. Rakstu šīs pārdomas, pats būdams neveiksmīgs kandidāts uz LTV valdes amatu. Bet par sabiedriskajiem medijiem Latvijā esmu iestājies visu savu sabiedriski politiskās darbības laiku, arī tad, kad tas bija grūtāk un smagāk nekā šodien. Mana kandidēšana uz LTV valdi bija šīs pilsoniskās pozīcijas apliecinājums. Ja jau pat paši sabiedrisko mediju žurnālisti klusē par to, kas notiek, tad man ir jāpilda savs pienākums aiz cieņas pret Latvijas cilvēkiem. NEPLP farss notika arī manis kā pilsoņa deleģētās varas vārdā, bet ne ar manu piekrišanu.

Autors ir pašnodarbināts valsts eksaminēts tulks un tulkotājs

* Kaspars Hauzers Alvja Hermaņa režijā Cīrihes teātrī