“Dokumentālists” piedzīvo pirmizrādi Ziemeļamerikā

Filma ir starptautiski konvertējama, kaut tulkojums nav veiksmīgākais

Aizvadītās nedēļas nogalē vienā no pasaules prestižākajiem muzejiem – Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA) – Ziemeļamerikas pirmizrādi piedzīvoja Ivara Zviedra dokumentālā filma “Dokumentālists”. Pēc filmas lielās popularitātes Latvijā pērn man lielākais jautājums bija, vai šī filma ir starptautiski konvertējama. Un filmas seanss MoMĀ atbildēja uz šo jautājumu.

Amerikāņu dokumentālais kino ir stipri atšķirīgs no Zviedra veidotā un Latvijas tradicionālā dokumentālā kino. “Dokumentālists” ir stāsts par cilvēku, Intu, kā arī viņas attiecībām ar filmas veidotāju, “kurš staigā apkārt gar logiem, fotografē, neļauj paēst zupu”, pārfrāzējot Intu. Tajā nav nedz politisku vēstījumu, nedz izceltas sociālas problēmas. Un tas ir gluži atšķirīgi no tā piedāvājuma, ko lielākoties izrāda MoMA un kas ir iekļauts šogad tās rīkotajā festivālā “Documentary Fortnight” (MoMA’s International Festival of Nonfiction Film).

Man radies iespaids, ka amerikāņu dokumentālais kino koncentrējas uz kādu sociālo vai politisko grupu cīņu par savu tiesību panākšanu, bet dzīvesstāsti tiek ietērpti plašākā kontekstā, piemēram, stāstīts par kādu notiesāto, kurš patiesībā nav bijis vainīgs. Vārdu sakot, tās ir varas un sabiedrības attiecības, kur neapšaubāmi slavenākā dokumentālā filma ir Maikla Mūra “Farenheit 9/11”. Tas nenozīmē, ka žanru dažādība Latvijā vai ASV nepastāvētu – arī amerikāņu vidū atrast dzīvesstāstus, piemēram, šonakt oskarotā “Searching for a Sugar Man”, bet Kaspara Gobas veidotā “Homo@LV” ir tas žanrs, kas ASV ir daudz populārāks. Tomēr latviešu dokumentālās filmas tradīcija un spēcīgums ir tieši dzīvesstāsti – klasiskais Herca Franka “Vecāks par 10 minūtēm” ir ikonisks šim stilam.

Tāpēc pēc “Dokumentālista” seansa Ņujorkā manis aptaujāto amerikāņu pirmā atbilde uz jautājumu, kā patika filma, bija – neko tamlīdzīgu iepriekš nebiju redzējis. Savukārt trimdas latvieši norādīja, ka tulkojums angļu valodā titros nav bijis tas veiksmīgākais. Problēmu nav ar dialogiem, bet gan ar Intas monologiem un viņas lamuvārdu vāceles pārnešanu angļu valodā – izvēlētie lamuvārdi angliski bijuši nabadzīgi un bieži atkārtojušies, kaut Inta filmas laikā lieto ļoti bagātīgus apzīmējumus.

Tomēr tas, iespējams, ļauj koncentrēties uz filmas pamatbūtību – ne jau Intas vārdu krājums tiek dokumentēts, bet gan dokumentālista attiecības ar filmas galveno personāžu. Tas izceļ šo filmu starp pārējām vairāk nekā 100 dokumentālajām filmām, kuras festivāla veidotāji noskatījās, pirms atlasīja labākās šī gada festivālam. Tieši par to arī skatītāji uzdeva jautājumus pēc seansa Zviedrim – kā attiecības turpinājušās, kā Inta reaģējusi uz galarezultātu un kāpēc attiecības bija tieši tādas.

Tas par notikušo Amerikā. Bet saistībā ar šīs filmas starptautiskajiem panākumiem festivālos un ņemot vērā pēdējā laika diskusijas un piezīmes Latvijā par kino nozari un festivāliem, jāpiebilst, ka sižets par šo notikumu kādu no diviem sabiedrisko mediju ziņu dienestiem neinteresēja.

Izklausījās no sērijas “kaut kas liels, bet kas”. Varbūt es kļūdos. Un nemēģināju arī pārliecināt.

Bet dzīve rit tālāk un kaut Inta nedzirdēs no radio par filmas pirmizrādi Ziemeļamerikā, tomēr vismaz saņems atklātnīti no Ņujorkas – Zviedrim ir no katras pilsētas, kur filma izrādīta un viņš pabijis, Intai jāatved pastkarte, tāda ir noruna. Pastkartēm no Vācijas un Itālijas tagad pievienosies vēl viena no Ņujorkas.

Autors ir sociālantropologs, kurš patlaban studē Jaunās Skolas universitātē (The New School) Ņujorkā