Neimane: Nezinu, vai TV3 svētdienas rītā rādītu dievkalpojumu

Intervija ar LTV Ziņu dienesta vadītāja pienākumu izpildītāju Dagniju Neimani

Dagnija Neimane ir cilvēks, kas pieredzējusi Latvijas Televīzijas (LTV) kāpumus un kritumus jau no pašiem atjaunotās neatkarības laiku pirmsākumiem. Sākusi kā Ziņu dienesta korespondente, kļuvusi par ziņu producenti un tagad, pēc Dzintra Kolāta aiziešanas, uzņēmusies arī Ziņu dienesta vadītāja vietas izpildītāja pienākumus.

Dagnija ir pieredzējusi pakāpenisko LTV vājināšanu un daudzu kolēģu aiziešanu no sabiedriskās televīzijas. Bet, kad pagājušā gada beigās kapitulēja arī žurnālists Arnis Krauze, Dagnija ir teju vienīgā vecā kaluma „panorāmiete”, kas palikusi uzticīga sabiedriskajai televīzijai. Viņa gan kritisku aci vērtē LTV pašreizējo vājumu, gan arī cerīgi skatās nākotnē, jo Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir izsludinājusi konkursu uz jauno LTV valdi, kuras uzdevums būs iedvest LTV jaunu dzīvību.

LTV gaitenī joprojām ir leģendārais uzraksts: „Esmu lepns, ka strādāju Latvijas Televīzijā”. Vai jūs šajā brīdī jūtaties lepna, ka strādājat LTV?

Es tiešām esmu lepna, ka strādāju LTV. To, ka gribu strādāt „Panorāmā”, izdomāju, mācoties Ērgļu vidusskolas 7. klasē. Tas man tiešām bija sapnis. Kad savulaik te sāku strādāt, nācu no tilta uz Zaķusalu, un man likās – tas ir tik vienreizēji, ka es varu strādāt LTV! Un joprojām arī tagad bieži noskatos uz šo augstceltni un domāju – kā dzīve tā pavērsusies, ka ir iespējas ļoti daudz strādāt un būt iekšā notikumos.

Es tiešām esmu par savējiem, jo īpaši domājot Ziņu dienestu, bet arī kopumā par kolēģiem LTV. Nekautrēšos teikt – jā, lepojos, ka strādāju LTV, lai cik arī grūti mums iet un lai kāds ir negatīvisma vilnis, kas pamatoti un nepamatoti pār mums veļas. Tagad, pēc Ivetas Kažokas bloga, varētu teikt – viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Es ceru, ka nepienāks tas brīdis, kad varētu nolemt LTV uz pāris gadiem aiztaisīt ciet un tad būvēt no jauna. [Es ceru], ka tiks realizēti dzīvē plāni, kas tagad ir, un gan LTV, gan sabiedriskie mediji kopumā atgūs otro elpu.

Ar plāniem domājat koncepciju par jauno sabiedrisko mediju?

Jā. Tas ir milzīgs dokuments, atzīšos, visu vēl neesmu izlasījusi. Paredzu, ka nebūs viegls gājums līdz tam, ko akceptēs un kā akceptēs, bet ceru, ka kopumā lēmums gan par finansiālo ieguldījumu, gan visu citu tiks pieņemts, jo laiki mainās, tehnoloģijas mainās, vispār mediju vide ir mainījusies. Tomēr televīzija manā uztverē joprojām ir tas ietekmīgākais medijs, kas, izmantojot savu resursu ar skaņu un bildi, spēj skatītājiem nodrošināt klātesamību notikumiem.

Jūs gadus divdesmit strādājat LTV, esat pieredzējusi visus jaunāko laiku ģenerāldirektorus. Kā vērtējat, vai patlaban patiešām LTV ir sasniegusi savu zemāko punktu?

Sāku strādāt, kad vēl [LTV ģenerāldirektors] bija [Imants] Rākins un [vēlākais LTV ģenerāldirektors Olafs] Pulks vēl bija Ziņu dienestā. Bet tūlīt arī sākās visas tās nemitīgās [ģenerāldirektoru] maiņas. Šobrīd, protams, publicitāte par LTV ir ne tik tīkama, kaut visā tajā, protams, arī pazūd labas lietas, kas ir. Protams, šobrīd noteikti nav labākie laiki no saturiskā viedokļa, tas nav noslēpums, ka iet grūti. Bet es arī negribētu teikt, ka ir tik kritiski.

Ir bijis arī sliktāk?

Droši vien tagad ir tāds sliktākais brīdis, bet domāju, ka sliktāk vēl varētu būt.

Kam vajadzētu notikt, lai būtu vēl sliktāk?

Teiksim, atņemt LTV arī Dziesmu svētku rādīšanu un atdot [TV3 un LNT īpašniekiem zviedru koncernam] „Modern Times Group” (MTG). Tagad cīņa bija milzīga. MTG vēlme bija milzīga, un es saprotu, ka šobrīd ir izdevies noturēt [Dziesmu svētku rādīšanas] tiesības un ka Dziesmu svētki būs tikai LTV, nebūs nekur citur. Tas arī liekas tik loģiski, jo LTV ir milzu arhīvs, pieredze un resursi – gan cilvēku, gan tehniskie, lai to nodrošinātu.

Vēl – ja nebūtu cilvēku, kas uzņemtos un veidotu „Sastrēgumstundu”. Visu cieņu kolēģim [„Sastrēgumstundas” vadītājam] Gundaram [Rēderam], pār kuru arī ik nedēļu brāžas [pārmetumi]. Cits varbūt viņa vietā sen būtu pateicis – paldies, man to nevajag! Bet ir cilvēki, kas sakož zobus un cīnās, un dara. Un tiešām cilvēki šeit strādā, cenšoties visu darīt maksimāli labi. Protams, ir lietas, kas nesanāk, un ne vienmēr izdodas viss iecerētais. Protams, izmaksājam mēs dārgi, vienmēr jau var pateikt – to noīsinām, to „slēdzam” ciet – visādi jau var būt. Cerams, ka nekas tāds nenotiks, bet rokas cilvēkiem šeit jau nolaižas.

Mediju vide Latvijā gan ir tik šaura – kur tad citur LTV darbinieki paliks? Jāstrādā vien ir LTV, nevar tā vieglprātīgi prom aiziet, jo rēķini jāmaksā un bērni jābaro – tā ir realitāte.

Tas arī. Labi, par to pašu [„Kas notiek Latvijā?” vadītāju Jāni] Domburu runājot – droši vien tikai viņš pats un iepriekšējais ģenerāldirektors [Edgars] Kots zina, kā tur tieši viss bija. Bet, no vienas puses, liekas – nu kāpēc Jānis uzturēja tādas finansiālās prasības? Varēja misijas apziņas dēļ piekāpties uz nedaudz mazāku samaksu un tomēr nākt un vadīt šo raidījumu, bet viņš tagad vispār ir aizgājis malā. Es negribētu domāt, ka Gundars vai kāds cits šeit strādā, jo citur nekur [darba nebūtu]. Tādi profesionāļi jau darbu atrastu.

TRŪKST SPILGTU ĒTERA PERSONĪBU

Ja mēs runājam par Ziņu dienestu, vai pēc satricinājuma 2007. gadā, kad daļa komandas aizgāja no LTV, Ziņu dienests ir atguvis otro elpu?

Tieši tajā brīdī es biju bērna kopšanas atvaļinājumā, bet, redzot, kā darbs turpinājās, domāju – ja viņi būtu palikuši… Visiem likās, ka Edgars Kots visus piežmiegs, bet, redzot, kā tagad „De facto” kolēģi strādā, es tiešām domāju – ja Jānis Geste un Inga Šņore var strādāt, tad arī Ilze Jaunalksne un Jānis Krēvics būtu varējuši turpināt strādāt. Ja viņi būtu šeit palikuši, domāju, viņi būtu mierīgi darījuši to pašu, ko dara tagad. Bet šobrīd „De facto” noteikti ir atguvies. Viņi ir noformējušies un spēj strādāt, tur tiešām sliktu nav ko teikt.

Kopumā [Ziņu dienesta] kolektīvs teju par 90% ir nomainījies, mēs paši audzinām jaunos kolēģus. Katru gadu n-tie žurnālisti beidz augstskolas, bet nezinu, kur viņi paliek. Visi mēs te rotējam. Arī tagad no laikraksta „Diena” esam piesaistījuši Gunti Bojāru – mums sākas „Aculiecinieka” filmu sērija un viņš varētu būt „Aculiecinieka” redaktors gan pie tematu izstrādes, gan palīdzot korespondentiem strādāt, jo katru nedēļu raidījuma sagatavošana prasīs resursus. Tāpat jūtam, ka vajag vēl cilvēkus piesaistīt, jo mums arī [ziņu diktore] Ilva Liepiņa iet prom, un „Dienas ziņas” pārņems [žurnāliste] Laura Vonda. Bet ne tikai kā diktore, kas nolasa tekstu, bet kā redaktore pilnībā atbildēs par šo ziņu raidījumu.

Esam pārvilinājuši dažus žurnālistus, kas jau ir bijuši „gatavi”, un tikai televīzijai bija jāpiešaujas, bet tādi spilgti profesionāļi jau nerodas vienā dienā. Es mīlu kolēģiem atgādināt par Ilzi Jaunalksni – viņa sākumā taisīja raidījumu par LTV aizkadriem, bet bija interese, un sāka ziņas par koncertiem. Ja cilvēkam ir iekšā krampis – tas čujs, ņuhs un poņa, tad jau tas agri vai vēlu parādās, un Ilze ir spilgts piemērs, kā var profesionāli izaugt. Diemžēl Ilzes Jaunalksnes, Baibas Strautmanes un Jāņi Domburi nerodas bieži. Tie ir cilvēki, kurus bieži piesauc, un tad liekas – jā, bez Jāņa Dombura vai Baibas Strautmanes nav neviena cita. Gribas jau cerēt, ka citi var izaugt.

Tomēr spilgtu personību, spilgtu ētera seju vairs nav. Kāpēc?

Es gribētu cerēt, ka tādi vēl aug un veidojas. Mēs sakarā ar „Panorāmas” jubileju – martā paliek 55 gadi- domājam, kā to atspoguļot ar pašreklāmas klipiem, un viens ir raidījumu vadītāji kā sejas – Geste, Sandra [Zviedre], Laura. Par žurnālistiem – šobrīd varbūt arī nav viena vai divu, ko izcelt, kas balsta Ziņu dienestu kā enkuri, bet, lai [Arnis] Krauze ēterā spīdētu, melno darbu izdara korespondenti, kas veido sižetus. Protams, ja runājam par Arni, viņš sevi ir pierādījis diskusijās – tur ne ko pielikt, ne atņemt.

Kur ir spilgtie ziņu žurnālisti? Varbūt nav bijuši tādi notikumi vai nav trāpījies režisors, kas ar žurnālistu māk strādāt un īpaši izcelt. Es nezinu, vai vēl Latvijā ir kāds ar tādu vērienu, krampi un pienesumu kā [kādreizējā Ziņu dienesta režisore, tagad „Nekā personīga” redaktore un režisore] Arta Ģiga, kas ilgus gadus šeit strādāja. Un šādi cilvēki spēj izaudzināt zvaigznes.

„De facto” Inga Šņore tagad ir izaugusi un sevi apliecinājusi, bet es varu piekrist, ka nav mega zvaigžņu. Ja kopumā par televīzijām runātu, kurus mēs kā zvaigznes no TV3 un LNT nosauktu? Arī jautājums, vai tieši ziņās jābūt tādām zvaigznēm.

PATS UZSKATA, KA IR ZVAIGZNE

Pēc kādiem kritērijiem LTV izvēlas, kuri cilvēki būs ēterā? Piemēram, pēc kādiem kritērijiem izvēlējās „100. panta preses kluba” vadītāju Otto Ozolu?

Ja runājam par Otto Ozolu – jā, raidījums „100. panta preses klubs” ir „zem” Ziņu dienesta, bet es tiešām nebiju klāt ne tad, kad viņu izdomāja, ne tad, kad apstiprināja. Es minēju Baibas Strautmanes vārdu, bet man pateica, ka būs proves Otto Ozolam. Kad bija izmēģināšana, es arī nebiju klāt, tā kā tas, kuram vispār tā ideja radās un kas bija tie, kas noskatījās un viņu akceptēja, tiešām būtu jautājums [raidījuma redaktorei] Vijai Ķenavai, [LTV1 direktorei] Baibai Šmitei vai [Informatīvi dokumentālo raidījumu redaktorei] Sarmītei Plūmei. Īsti nav arī režisoru, kuri [ar žurnālistu] varētu pastrādāt un dot padomus. Klīst leģendāri stāsti, kādai skolai kādreiz bija jāiziet cauri, lai kļūtu par televīzijas diktoru – runa, izskats, nu viss, viss, viss. Šodien viss ir nonivelējies – tu atnāc, novadi vienu raidījumu un pats uzskati, ka esi zvaigzne. Tas ir par vienkāršu – jābūt daudz stingrākiem kritērijiem.

Kādiem kritērijiem vajadzētu būt? Kādus jūs nosakāt, cilvēku „laižot kadrā”?

Cilvēks var būt lielisks rakstošais žurnālists, bet, lai viņš startētu televīzijā, ir jābūt izskatam, balsij, ir jāmāk runāt – ir jābūt tādam netveramam, nenoraksturojamam īpašību kopumam. Ir cilvēki, kas lieliski izskatās, bet nespēj pateikt neko ārpus tā, kas ir uz lapiņas uzrakstīts.

Lielās tiešraides vada dziedātāji un aktieri, kas nolasa priekšā uzrakstīto, bet ir redzams, ka viņi nespēj saturiski domāt līdzi un veidot sarunu. Vai šo uzskatāt par LTV problēmu?

Jā, tas ir jautājums, vai cilvēki ir uzaicināti tikai uz atsevišķu projektu. Es nevarēju izturēt „Muzikālo banku”, ko vadīja dziedātājs Andris Ērglis. Man tas likās diezgan… Nu… Jā…

Protams, pirms raidījuma ir liels redaktūras darbs – sagatavot, ko vadītājam runāt tiešajā ēterā. Bet tas, protams, ir jākorelē kopā ar situāciju. Ja runājam Otto Ozola kontekstā – var jau proves taisīt vienreiz, otrreiz, simto reizi, bet vienalga, lai kā tu būtu kā zivs ūdenī peldējis mēģinājumos, tiešraide tomēr ir tiešraide – tev „austiņā” skan kaut kas, tu saproti, ka tev ir jāintervē cilvēki, tur ir jābūt… Pat kolēģei Aijai Kincai, kas ir pieredzējusi žurnāliste, tiešraidē Likteņdārza pasākumā bijis kaut kāds klikšķis, kad vienkārši nespēj pateikt nākamo teikumu. Televīzijā vairs nav pat iespēju audzināt žurnālistus – ja šeit būtu studija, kur ir valodas konsultanti, stilisti, režisori, kas dod padomus…

Kāpēc vairs nav? Kur tas viss palicis?

Viss ir nominimizēts mūžīgajā beznaudas situācijā. Tāpēc tagad tiešām ir prieks, ka jaunā medija kontekstā ir paredzēts apmācību centrs. Tiešraide, protams, ir arī redaktora jautājums – spēja „austiņā” dot precīzas komandas, reaģēt, spēt pieņemt lēmumus. Raidījumā bieži vien tā viena cilvēka seja tiek pamesta saplosīšanai, jo aiz viņa nav neredzamās armijas.

Bet kāpēc nav? Cilvēki no LTV ir aizgājuši?

Jā. Liekas, kāpēc šeit neplosās Žaklīna [Cinovska], Kristīne Balāvina, kas tagad veido „Superbingo” TV3 vai Ilze Gediņa? Viņas ir projām. Nav arī noslēpums, ka Arvīds Babris, kas ir pieprasīts lielo pasākumu režisors, veido dziedošos un dejojošos pasākumus [citās TV].

Tad tā ir tendence, par ko jau daudz runāts, ka LTV profesionāļi strādā papildus citur vai vispār ir atstājuši LTV?

Jā, jo šeit viņiem nav nodrošināts darbs tādā apjomā, lai viņi varētu saņemt pietiekamu atalgojumu, un tie, kas ir pieprasīti, raujas visur citur. Tāpat „Ugunsgēku” un hokeju TV3 filmē mūsu operatori. To visu rāda ar mūsu tehniku – lūk, 3,5 miljonus vērtā aparatūra (rāda ar roku laukā pa logu, kur pagalmā novietota jaunā pārvietojamā tehniskā stacija, kuru Edgars Kots pāris mēnešu pirms promiešanas nopirka, iespējams, krietni pārmaksājot)! Bet pavisam aiziet uz citu kanālu viņi negrib, jo, protams, šeit ir sociālās garantijas, veselības apdrošināšana. Radošie cilvēki ir citādāki nekā daudzi citi. Ja viņiem regulāri saka – naudas nav, to nevarēs un to nevarēs realizēt, tad arī pieņem lēmumu aiziet, un, protams, ir aizgājuši daudzi labi cilvēki. Protams, nebūs tā – ja visus vienā dienā atlaistu, tad vietā sabruktu bars ar jauniem talantiem. Tam visam ir jānotiek pakāpeniski, un gribētos cerēt, ka tas notiks drīz – ka atkal daudzi uzskatīs par goda lietu no sirds teikt, ka viņi ir lepni, šeit strādājot.

OTTO OZOLU VĒL TRENĒS

Un tomēr – kā jūs tagad risināsit „100. panta preses kluba” vadītāja neprofesionalitātes problēmu?

Otto Ozolam ir autorlīgums un, protams, šodien var pateikt – piektdien vairs nenāc. Ir pasūtīts no malas eksperta izvērtējums par „100. panta preses kluba raidījumiem”, un vēl vērtēs LTV redaktoru sanāksmē. Es tiešām nedomāju, ka tagad vajadzētu Otto ņemt nost, jo mēs tiešām saņemam arī labas atsauksmes no skatītājiem. Un palieku pie viedokļa, ka tas, ko mēs lasām sociālajos tīklos, nav noteicošais.

Bet ja skatāmies no profesionālās kvalitātes viedokļa?

Arī pats Otto ir izteicis vēlmi, un tagad LTV meklē iespēju rast finansējumu, lai varētu praktizēties un iegūt profesionālās fīčas – interviju prasmi un, ko mēs arī esam stingri runājuši, ka viņam ir jāsaprot sava loma šajā raidījumā. Viņš ir izteicis vēlmi, lai kāds vēl ar viņu pastrādā.

Vai nav dīvaini naudu tērēt Ozola treniņiem, ja ir profesionāli žurnālisti, kas spētu bez mācīšanās un trenēšanās šo raidījumu novadīt?

Baiba Strautmane šobrīd, kamēr vēl nav skaidrības par LTV vadību, nav gatava šeit nākt, bet es nesaku ne pieci, ka varbūt no septembra viņa varētu atgriezties. Bet vai vēl ir citi? Nedomāju, ka būtu daudzi, kas gribētu to uzņemties. Es negribētu Otto pilnīgi norakstīt.

Vai Ziņu dienestā ir kritēriji, pēc kādiem nosaka, ka cilvēks ir gatavs vadīt raidījumu tiešajā ēterā?

Nē, tādu kritēriju nav.

Vai tādus vajadzētu, lai turpmāk ar cilvēku varētu strādāt un saprast, kādām prasībām viņš atbilst un pie kā vēl jāpiestrādā?

Droši vien, ka tas nebūtu slikti. Tas, ka šādu kritēriju nav, vēl nenozīmē, ka analīze nenotiek – ir mākslinieciskā padome, kas pieaicina arī ekspertus un vērtē.

NO DIENAS UZ DIENU

No malas vērojot, izskatās, ka LTV nespēj fleksibli reaģēt uz problēmām, teiksim, ja raidījums ir vājš , tad pie tā vai nu strādāt, vai arī nomainīt ar citu.

Nav jau arī, ko ielikt vietā. Ražošana arī šeit nenotiek – vienmēr naudas nav, viss ir ierobežots. Bet tieši šobrīd būs virkne jaunu raidījumu – par Latgali, par zinātni. Ar [Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu] padomes palīdzību [šiem raidījumiem] naudu atrada, arī „Aculieciniekam”. Labam saturam vajag naudu, cilvēkresursus, idejas.

Kā ir ar idejām – vai sabiedriskā televīzija runā par jautājumiem, kas ir svarīgi sabiedrībai? Vai vadības līmenī notiek diskusijas, par kuriem Latvijas sabiedrībā svarīgiem procesiem LTV būtu jārunā?

Mēs runājām par šīs vasaras tēmu – Dziesmu svētkiem. Mani neatstāj sajūta, ka LTV pārāk daudz atrāda oficiālās piemiņas un sēru dienas – katru gadu visi [raidījumi] vienādi. Nezinu, vai kādi secinājumi būs izdarīti pēc Vecgada pasākuma. Jau tagad vajadzētu sēdēt un domāt, kā šogad strādāt. Protams, lielās līnijās šis gads ir zināms – pašvaldību vēlēšanas, Dziesmu svētki. Ir notikumu plānošana, bet informatīvi dokumentālajā nišā – nē, tāda plānošana nenotiek.

Bet mums arī pašiem Ziņu dienestā tā nav, un es ceru, ka mums tomēr to izdosies mainīt, lai nedzīvojam tikai no dienas uz dienu, bet ir arī tālāki mērķi. No šīs nedēļas sadarbībā ar [Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru] „Re: Baltica” startēs projekts par ātrajiem kredītiem „SMS SOS”, kas būs trīs nedēļu garumā, un tur būs gan „Aculiecinieks”, gan diskusija „Sastrēgumstundā”. Šī tēma šobrīd ir aktuāla. Latvijas Radio jau bija sižeti par šo tēmu, tā kā tas ir abu sabiedrisko mediju un jaunā [LTV/LR ziņu] portāla projekts.

Tomēr Ziņu dienestā vajag galvenā redaktora posteni – domātāju, ķīķerētāju, jo mēs kā atbildīgie redaktori esam pa nedēļām, un tu jau vari domāt un ķīķerēt nezin ko, bet tev katru dienu ēters ir jānodrošina. Šobrīd arī sakritis, ka tādi spilgti cilvēki kā Iveta Elksne, Aija Kinca, Karīna Rubene mums ir bērnu kopšanas atvaļinājumos. Bet, protams, jāatceras, ka strādājam ziņās un ikdiena nevar būt atrauta no notikumiem.

Sadarbība ar jauno LTV/LR ziņu portālu būs izaicinājums. Vai LTV cilvēki būs gatavi strādāt arī portālā?

Kolēģi ir atsaucīgi, man liekas, ka tas viss aizies. Mums konceptuāli ir cīņa, vai lietas, ko mēs zinām un taupām līdz vakara „Panorāmai”, dot portālam. Būs daudzas situācijas, kad mēs tomēr turēsim ķepu virsū, jo „aizies” kaut kas ekskluzīvs un cilvēki, skatoties vakarā „Panorāmu”, teiks – vai, es taču to jau zinu! Korespondentiem nebūs tomēr primāri strādāt uz portālu, jo darbs ziņās ir galvenais.

Mediju pētnieks Jānis Juzefovičs nesen prezentēja auditoriju pētījumu, kas liecina, ka leģendārajai „Panorāmai” kritusies auditorija un to skatās galvenokārt gados vecāki cilvēki. Ko darīt ar šo raidījumu?

Bija cerība, ka uz „Panorāmas” jubileju varētu dabūt svaigu pētījumu par mūsu auditoriju. Es negribētu piekrist, ka saturiskā ziņā „Panorāma” ir sliktākās ziņas – tā nav. Mums pietrūkst „iepakojuma”, pietrūkst režisoru, kas pamāca, kā maksimāli izmantot bildi. To „Panorāmas” vecie grandi, piemēram, Jānis Dimants mācēja lieliski. Ir visādas iespējas, bet ikdienas skrējienā korespondents atskrien, kā māk, tā samontē, un bieži pietrūkst laika padomāt. Piekrītu, ka „iepakojuma” ziņā mēs esam kā tāda piecdesmit piecgadīga kundze, kas tiem jaunajiem netur līdzi, bet vai tas ir svarīgākais? Ziņas ir ziņas, tas nav nekāds šovs, kur priecēt acis.

No jūsu stāstītā šķiet, ka LTV vidējam menedžmentam kvalitātes latiņa ir noslīdējusi un nav vairs kādreizējo augsto prasību.

Jautājums, vai ir labi, ka tu nāc uz darbu un zini, ka sapulcē visu „ņems pa punktiem”. Cilvēki visu uztver saasināti, bet tad mēs arī runājam, ka tas ir par darbu un nav jāuztver personīgi. Ir jāspēj uzslavēt par labo, bet arī konstruktīvi recenzēt un kritizēt. Tāpat kā pietrūkst mums ikdienā šeit, ziņās, tāpat arī televīzijā visos līmeņos pietrūkst pamatota, argumentēta vērtējuma par to visu, kas aiziet ēterā. Ļoti gribas cerēt, ka tagad būs lūzuma punkts.

SABIEDRISKĀ TV IR VAJADZĪGA

Ja jums jaunās valdes sastāvā tagad būtu jāsāk strādāt LTV, ko jūs darītu? Ar ko sāktu?

Skaidrs, ka nebūs tā, ka visus vienā dienā atlaidīs. Kanālu direktori ir ļoti svarīgs postenis, un tam, protams, ir sasaiste ar naudu. Ģenerāldirekors jau biežāk braukās uz sēdēm, rakstīs atskaites un parakstīs dokumentus, bet ir jābūt komandai – tas ir svarīgi. Es arī domāju, ka tagad pārāk daudz [uzkrauts] ir uz vienu cilvēku, ja mēs, teiksim, runājam par [LTV1 kanāla direktori] Baibu Šmiti. Es viņu galīgi neapskaužu. Zinot, cik tas ir nepateicīgs darbs, es domāju – kurš būs gatavs to uzņemties? Jo [kandidāti uz jauno valdi] saprot taču, ka nekas nenotiek momentā. Saprot – ja šodien sāk darbu, tad jau pēc nedēļas prasīs, kāpēc joprojām ir tas vai tas un kāpēc nav tas un tas? Tas vienkārši atbaidīs cilvēkus uzņemties šādu izaicinājumu.

Varbūt jāpiekrīt Ivetai Kažokai, ka sabiedrisko pasūtījumu jāsadala komercmedijiem, un tāda sabiedriskā televīzija nav vajadzīga vispār?

Ir, ir vajadzīga sabiedriskā televīzija. Sadalot citiem, tas tomēr nebūs tā. Vienmēr visi runā par ziņām, par „Sastrēgumstundu”, par „100. pantu”, bet vēl ir arī kultūrizglītojošie raidījumi, piemēram, „Ielas garumā”, „Province” un bērnu raidījumi, kamēr komercmedijos bērniem bez multenītēm neko citu nerāda. Arī tajās pašās ziņās mums ir lietas, kam citi nepievērš uzmanību. TV3 vai LNT ziņas reti izbrauc no Rīgas, bet mēs braucam, mēs taisām stāstus par cilvēkiem, par kuriem neviens cits nekad nepastāstīs.

Skaidrs, ka sabiedriskajai televīzijai nevar prasīt tikai reitingus. Tādi ekselenti koncerti ir rādīti Ziemassvētku laikā un Vīnes filharmoniķu Jaungada koncerts – nu nav reitinga! Protams, „Dziedošajām ģimenēm” ir 300 000, bet Opolais vai Rebekas koncertiem – 40 000. Bet tā ir lieta, kas ir jārāda, pat ja to neskatās ļoti daudz skatītāju. Tagad atkal sāksies „Koru kari” [TV3], un es jau kolēģiem „De facto” teicu – svētdienas vakari atkal būs jums „nost”. Lielie šovi, protams, publikai ļoti patīk, piemēram, „Dziedošo ģimeņu” fenomens.

Bet dziedošo ģimeņu aizsākums bija LTV „Spiets”. LTV nav tādu formātu noturējusi!

Jā. „Cālis”, „Spiets” – daudz kam aizsākums ir bijis šeit. Arī ir dzirdēts, ka daudzi labi projekti, kas labi „aizgājuši” komercmedijos, pirmkārt ir piedāvāti LTV, bet tā arī šeit kaut kur atvilktnēs iegūluši.

Tomēr sabiedriskā televīzija ir vajadzīga, jo ir bezgala daudz lietu, ko rādām tikai mēs. Komercmediji ir pozicionēti uz izklaidi, uz to, kas ir peļņu nesošs. Bet, ja sabiedrisko pasūtījumu sadalītu pa komercmedijiem, es nezinu, vai svētdienas rītā TV3 rādītu dievkalpojumu.