Par patiesu vienlīdzīgu izglītību Latvijā 115

Foto: Ķestutis Vanags, F64/BFL
Uģis Gruntmanis
Print Friendly, PDF & Email

Uz ārzemēm tūkstošiem aizbraukuši studēt, jo tiecas pēc labākas kvalitātes un cilvēcīgākas attieksmes. Ko darīt?

1947.gadā ASV prezidenta Trumena izveidotās komisijas ietekmīgais ziņojums “Augstākā izglītība un demokrātija” norādīja, ka augstākās izglītības iegūšana veicina “sociālo problēmu atrisināšanu”, “internacionālo sapratni un kooperāciju” un “pilnvērtīgāku piedalīšanos demokrātijas procesos”.

Vecākiem atbilde, šķiet, varētu būt vienkāršāka – augstākajai izglītībai ir jābūt spējīgai jauniešiem palīdzēt sagatavoties darba dzīvei “ar augstāku pievienoto vērtību”. Lai šī “pievienotā vērtība” rastos, pasniedzējiem jāspēj būt iedvesmojošiem, norādot kļūdas ar iejūtību, bez iedomības un pretī prasot daudz lasīt, domāt un diskutēt.

Vai tas ir noticis?

Skaidrs – lai augstākās apmācības sistēma darbotos kvalitatīvi, ir nepieciešama noteikta kvantitāte vai studentu skaits. Taču, lai augstākā izglītība būtu kvalitatīva, tai jābūt arī pieejamai katram spējīgam vidējās mācību iestādes beidzējam neatkarīgi no tā, cik biezs vai plāns ir vecāku maciņš.

Kā to panākt, ir rakstīts jau iepriekš. 1990. gadā Latvijā bija 46 tūkstoši studentu, 2006. gadā sasniedzām 131 tūkstoti un bijām otrajā vietā pasaulē pēc studentu skaita uz 10 000 iedzīvotāju.

Mums joprojām ir ap 60 augstākās izglītības iestāžu, kuru kvalitāte kā vecākiem, tā studentiem ir neskaidra (Igaunijā ir 18 augstākās izglītības iestādes), un Latvijas augstskolu sektors nav darījis neko, lai šo problēmu uzlabotu, piemēram, šīs augstskolas pragmatiski sadalītu tam atbilstošos līmeņos. Par to vairāk rakstīju šajā rakstā.

Mums ir ap 6000 dažādu līmeņu pasniedzēju, kuri skrien starp šīm daudzajām iestādēm un cenšas mācīt studentus daudzās līdzīgās programmās, un pilnībā nevar savu laiku pavadīt vienā mācību iestādē un par to saņemtu pienācīgu samaksu.

Pēdējo 10 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits emigrācijas, kā arī otrās zemākās dzimstības un otrās augstākās mirstības Eiropas Savienībā dēļ samazinājies par 300 000. Kopējais skolēnu skaits ir samazinājies no 266 tūkstošiem 2007.gadā līdz 206 tūkstošiem 2012.gadā.

Pēc skolēnu skaita proporcionālam studentu skaita samazinājumam vajadzētu būt ap 20 000, taču šogad kopējais studentu skaits ir 97 000. Uz mediju uzdoto jautājumu, cik un kur studenti aizbraukuši, visi plāta rokas un saka, ka nezina. Tātad, kur palikuši vismaz 10 tūkstoši iztrūkstošo studentu?

Lai to uzzinātu, uzrakstīju e-pastu Apvienotas Karalistes Augstākās izglītības statistikas aģentūrai (HESA), kura man tajā pašā dienā atbildēja, ka 1994.gadā Anglijā no Latvijas mācījās 25 jaunieši, bet 2011.gadā – 1980 (skat. pievienoto tabulu par studentu skaitu, kas mācās Apvienotajā Karalistē). Tātad uz Apvienoto Karalisti vien devušies mācīties vairāki tūkstoši studentu.

Zinot sarežģīto uzņemšanas mehānismu Anglijas universitātēs, lielākā daļa aizbraucēju, ļoti iespējams, ir no gudrāko vai ar lielākām darbspējām apveltīto Latvijas vidusskolu beidzējiem, jo pēc pēdējā PISA testa tikai ap 5% (kas ir ~ 1000 devītklasnieku) zināšanas matemātikā un zinātnē bija 5-6 jeb augstākajā līmenī.

Jautājums ir atklāts, vai 97 000 studentu, kas mācās Latvijā, ir daudz vai maz?

Rektoru padomes vadītājs domā, ka ar augstskolu skaitu viss ir labākajā kārtībā, “bet vajadzētu vairāk studentu” un “valsts izstrādātu programmu, kas reāli veicinātu augstākās izglītības eksportu”. Atļaušos rektoriem jautāt, ko viņi saprot ar vārdu “valsts”? Vai tas ir prezidents, premjerministrs, izglītības ministrs vai vēl kāds cits, kas izstrādās šādu plānu, vai tomēr viņi paši – cilvēki, kuri vada augstākās mācību iestādes jau gadiem un par to saņem salīdzinoši augstu atalgojumu?

Vecāki, studenti rektoriem pateiks priekšā, ka Latvijā nav jābūt 60 augstskolām, tas Latvijai nav pa spēkam finansiāli (līdz ekonomiskajai krīzei augstākai izglītībai tērējām tikpat, cik vidēji pārējās OECD valstis ~1,5% no iekšzemes kopprodukta, ja saskaitām kopā valsts un privātos maksājumus). Tas nav pa spēkam Latvijai, jo katrā nozarē nav pietiekami daudz kvalitatīvu mācībspēku. Tas nav pa spēkam Latvijai, jo šāda sistēma nespēs radīt nevienu augstākās raudzes augstskolu, par ko esmu rakstījis jau iepriekš un ko ir uzsvēris izglītības ministrs.

Ir skaidrs, ka pret pārējām ES valstīm 97 000 studentu uz diviem miljoniem iedzīvotāju ir liels skaitlis. Pēc tā, cik studentu ir citās valstīs proporcionāli iedzīvotāju skaitam, Latvijā, salīdzinot ar Čehiju, vajadzētu būt 38 000 studentu, bet salīdzinot ar Lietuvu – 58 000, salīdzinot ar Igauniju – 78 000, un salīdzinot ar Zviedriju – 80 000. Zinot, ka mums PISA testu rezultāti ir sliktāki nekā minētajām valstīm (izņemot Lietuvu), tad loģisks ir jautājums, ko mums visiem kopā vajadzētu uzdot – no kurienes mums ir tik daudz studentu? Par to jau runāju iepriekšējā rakstā IR.

To saprotot, ir skaidrs, ka pašreizējais studentu skaits noteikti ir pieteikams, bet kvalitāte, kā pierādījuši daudz diskutētie universitāšu reitingi, mazais un “maza svara” publikāciju skaits, kas, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir mazs, kā arī tas, ka zinātnes padome arī mazo valdības piešķirto summu nedod pētniekiem, vadoties no tā, cik ir iegūti ES granti vai ir vērtīgas publikācijas. 

Ir grūti saprotams, ka daudzos gadījumos nauda tiek iedalīta cilvēkiem ar augstu administratīvo amatu (šeit runāju par medicīnas nozari), kas paši neko gadiem nav publicējuši, pētījumos nepiedalās ne praktiski, ne ar padomiem, kuru publicētās tēmas “mētājas” no vienas uz otru, taču visiem jaunajiem tiek skaidri pateikts, ka visās publikācijas vārdam jābūt pierakstītam. To medicīnas nozarē zina visi, taču baidās par to runāt.

Šāda situācija ir necilvēcīgi nospiedoša jaunajiem pētniekiem. Vēl jo vairāk – jebkuram cilvēkam ir skaidrs, ka tas ir klaji neētiski, tas nedrīkst turpināties un, lai ar to cīnītos, jāievieš anonīms veids, kā jaunie pētnieki par to var ziņot, nebaidoties no soda, kas tam sekos.

Ir, protams, mums “pērles” kā Latvijas mūziķu, arhitektu, režisoru un ārstu sasniegumi pasaulē, taču es atļaušos apgalvot, ka tie notikuši par spīti šai “čomu” un ļoti noslēgtai sistēmai, kas eksistē Latvijas augstākajā izglītībā. Sistēmai, kurā valda vertikāls vadības stils un kurā studentu, jaunāko kolēģu viedokļi netiek ņemti vērā un pret tiem izturas noraidoši. Tieši šis pēdējais apstāklis, kā liecina saruna ar vairākiem aizbraucējiem, bijis izšķirīgs viņu lēmumam doties projām no Latvijas.

Lai mēs tiešām izveidotu kvalitatīvāku augstāko izglītību un veicinātu jauniešu atgriešanos, būtu jāveic šādas reformas, sākot no pavisam vienkāršām līdz grūtāk veicamām un arī tādām, kas prasīs ilgstošāku laiku:

1. Līdzīgi kā daudzās valstīs, būtu svarīgi ieviest sistēmu, kad kopā ar diplomu augstskolas beidzēji saņem “class ranking” dokumentu, jo tas palīdzētu darba devējiem jauna darbinieka izvēles procesā. Tas ir vienkārši, svarīgi un to var sākt jau tagad.

2. Papildus jau esošam mācību/kursu/nodarbību izvērtējumam jāievieš pasniedzēju individuālie izvērtējumi. Tas ir absolūti kritiski, lai individuāli novērtētu katra sasniegumus, atbalstītu labākos un stimulētu tos, kam būtu jākļūst labākiem. Pasniedzējiem jādod iespēja aizklāti izvērtēt amatā par viņiem augstākos administratorus. Tas ir vienīgais veids, kā apmācības kvalitātes sistēmu var objektivizēt un izvairīties no administrācijas subjektīva “jūs man patīkat vai nepatīkat” modeļa.

3. Universitāšu un fakultāšu ieņēmumiem un izdevumiem jābūt pieejamiem universitāšu mājas lapās gan  studentiem, gan pasniedzējiem.

4. Beidzot jāsaprot, cik speciālistu katrā nozarē mums Latvijā vajag sagatavot. Igaunijā jau desmitiem gadu tiek uzņemti 140 medicīnas studenti gadā. Mēs Latvijā šogad uzņēmām 435 (par valsts naudu – 285), pagājušajā gadā – 480. Kolēģi no Tartu universitātes man vaicāja, ko Latvija iesāks ar visiem šiem ārstiem? Pēc OECD aprēķiniem, Latvija dala pirmo vietu pasaulē ar Dāniju, kur ir 21,7 medicīnas studenti uz 100 000 iedzīvotāju vienā gadā. Vidējais rādītājs OECD valstīs ir 9,9, kas būtu ap 200 medicīnas studentu gadā un nodrošinātu nepieciešamo ārstu skaitu Latvijā.

5. Izglītības un veselības ministriem jāvienojas par Rīgas Stradiņa Universitātes nonākšanu Izglītības ministrijas uzraudzībā, kuras pakļautībā ir visas pārējās Latvijas universitātes. Pēc tam jāpanāk, lai Augstskolu likums tiktu ievērots pēc būtības. Jau tagad tas skaidri nosaka, ka valsts kā dibinātāja ir atbildīga par augstskolu stratēģisko un finansiālo virzību. Šī atbildība būtu jāveic ar iecelto padomju palīdzību (padomēs vieta jāieņem cilvēkiem, kuriem no sirds rūp augstākās izglītības nākotne un kam ir nevainojama reputācija sabiedrībā jebkādā darbības laukā. Tā tas jau notiek Tartu un Kopenhāgenas universitātēs. Tie nedrīkst būt politiskās nomenklatūras pārstāvji). 

Universitāšu senātiem jāatbild par akadēmisko un mācību procesu. Beidzot arī stingri jānodala augstskolu lēmējvara (padome, senāts) un izpildvara (rektors, prorektori, dekāni). Lai sistēma darbotos, tie paši cilvēki amatus nedrīkst ieņemt abās varās – kā lēmējvarā, tā izpildvarā (arī tas jau ir ieviests Tartu universitātē).

6. Jāmaina Augstskolu likums, lai Latvijā kā mācībspēki var piedalīties arī izcili pasniedzēji, kuriem latviešu valoda nav pamatvaloda, bet kuri varētu lasīt lekcijas citās Eiropas Savienības valodās. Jāatļauj Latvijas studentiem jau bakalaura studijās mācīties kopā ar ārzemju studentiem angļu valodā (kā tas ir Dānijā un Nīderlandē), pirmkārt, lai uzlabotu Latvijas studentu angļu valodas prasmes, uzlabotu ārzemju studentu latviešu valodas parsmes un izpratni par Latvijas kultūru. Kā aprakstījuši Anglijas augstskolu vadītāji, “ārzemnieki, kas maksā lielu naudu par studēšanu Anglijas universitātēs, spiež Anglijas studentus mācīties vairāk un cītīgāk”.

7. Jāievieš stipendiju reforma, kas līdzīgi kā visur pasaulē ir balstīta uz studenta finansiālo nepieciešaamību (need based), nevis sekmēm. Studentiem, kuri nāk no pārtikušām ģimenēm, galvenajam dzinulim būtu jābūt “class ranking”, kas nākotnē palīdzētu iegūt labāku vai augstāk apmaksātu darbu pēc augstskolas beigšaanas.

Izņēmumam vajadzētu būt labākajiem ~1000 jeb 5% no 12.klases beidzējiem (jādomā, ka šie ir lielākā daļa studentu, kas aizbrauc uz ārzemēm), kuriem būtu jānodrošina mācības par brīvu ar apmācībām angļu valodā, ja viņi to vēlas (papildus un padziļināti ļaujot izvēlēties lielāko daļu mācību kursus pēc viņu pašu izvēles, jeb lietojot “open curriculum” principu un strādājot ciešā saskarē ar labākajiem universitāšu pasniedzējiem), pakāpeniski ieviešot sistēmu, kad šiem talantīgākajiem studentiem būtisks studiju laiks jāpavada vadošās ES universitātēs, zinātniskās labratorijās. Taču ar līgumu jānosaka, ka pēc grāda iegūšanas uz noteiktu gadu skaitu šie cilvēki strādās Latvijas valsts, pašvaldību vai privātajās iestādēs savā profesijā.

Mani pārsteidza Nobela prēmijas laureāts Haralda Curhauzena intervija žurnālā “IR” paziņojums, ka no 2008.gada, kad viņš nodibināja Baltijas stipendiju fondu, tai pieteicies tikai viens students no Latvijas par spīti tam, ka uzaicinājumi izsūtīti visām universitātēm. 

Vairākas universitātes ASV ir izveidojušas “ļoti talantīgo” atsevišķas apmācības programmas. Teksasas universitātē tā saucas “plan two”, citās universitātēs “hilltop scholars” programma. 

Ja netiks stimulēta šo talantīgo jauniešu piesaiste studiju programmām Latvijā, talantīgākie studenti no Latvijas neprognozējami aizplūdīs uz ārzemju augstskolām un – kas ir pats galvenais – neatgriezīsies.

Kā akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatā “Augstskolu un zinātnes sākotne Latvijā” ir aprakstīts pēdējā brīvās Latvijas LU rektora Auškāpa uzrunā teiktais, to pārfrazējot: “Zinātnē un augstākā izglītībā jāīsteno triju Baltijas valstu augstskolu labi saskaņota un plānveidīga sadarbība.” Šai idejai ir vērtība arī pašlaik, jo vairāk nekā 70 gadus pēc šiem teiktajiem vārdiem aktīva sadarbība nenotiek.

8. Fakts, ka Latvijas augstkolu kvalitāti nedrīkst vērtēt Augstākās izglītības padome (kuras sastāvā ir daudzi universitāšu administrācijās esošie) un izvērtējums jāveic ar neatkarīgas organizācijas palīdzību, ir absolūti skaidrs un nebūtu vērts par to diskutēt. Līdzīgas neatkarīgas organizācijas pastāv visur Eiropā, vairāk par to darbu un kā šī universitātes uzraugošā iestāde darbojas Anglijā, var izlasīt šeit.

9. Vairākas vadošās Eiropas un Ziemeļamerikas universitātes pēdējo desmit gadu laikā ir izveidojušas “combined degree” programmas ar Āzijas, Vidējo Austrumu un Āfrikas universitātēm. Arī Latvijas universitātēm vajadzētu strādāt pie šādas “combined degree” programmas izveides ar citu valstu augstskolām. Pie šāda modeļa pusi laika students pavada katrā universitātē un beigās saņem diplomu no abām universitātēm. Vairāk par to var izlasīt te vai “New York Times” nesenā publikācijā.

10. XXI gadsimta universitāšu pasniedzējiem vajadzētu iedrošināt studentus noklausīties vadošo pasaules universitāšu lekcijas un diskusijas, kas ir pilnīgi par brīvu. Tie ir aizraujoši materiāli un par tiem iespējams saņemt komentāru un arī atzīmi.

“Coursera” sāka divi Stenfordas profesori, vadoties no pētījumiem, ka augstākajā izglītībā jāsamazina lekcijas un jāpalielina “problēmu” diskusijas, kas izriet no šīm lekcijām, nevis jāiekaļ lekciju saturs. “Coursera” mājas lapā visas lekcijas no Stenfordas, Hārvardas un citām vadošām universitātēm ir par brīvu, students tās var noskatīties mājās vai autobusā, kad tam ir piemērots laiks. Pasniedzējs nākamreiz lekciju zālē diskutē par šo lekciju, nevis vienkārši to nolasa. Tādai būtu jāizskatās modernai izglītībai. Vai Hārvardas profesora Maikla Sandela fantastiskās filozofijas lekcijas, ko var noklausīties par brīvu.

Nobeigumā teikšu to, kam, ceru, daudzi no mums varētu piekrist – Latvijā beidzot jārada augstākā izglītība, kas balstīta uz egalitārisma principiem (pašreizējais budžeta vietu princips to nenodrošina) un kas tic, ka tikai ar smaga darba palīdzību, godīgu konkurenci un inovācijām neatkarīgi no vecāku ienākumiem vai stāvokļa sabiedrībā ir iespējams iegūt tiešām kvalitatīvu augstāko izglītību.

Lai mums veicas!

Autors ir ASV Teksasas Universitātes asociētais profesors

 

Komentāri (115)

Baiba 02.10.2012. 16.17

Cik saprotu ilgi briedis un beidzot nobriedis raksts 🙂 Apsveicu Uģi par drosmi, par drosmi runāt par tabu tēmu publiski, ne pagrīdē, zem segas kā daudzi citi. Ir tik smagi runāt par šo sasāpējušo tēmu tai laikā kad tā pati RSU atspērusies stāsta ka ir viena no vadošām Universitātēm reģionā un problēmu nav, ka nav nekādu problēmu ka students pageidz augstskolu pusizglītots, ka par doktorantu kļūst tikai savējie un PhD grāds ir durvis uz vadošu amatu ne interese par pētniecību, utt.
Latvijā jau sen ir vajadzīgas reformas augstākā izglītībā, izskatās ka minists Ķīlis ir nopietni nobriedis ko darīt, kaut arī komunikācija ar sabiedrību stipri klibo. Bet nu virzība ir, tas labi. Viegli nebūs – pretīm stāv padomju laika funkcionāri un viņu paziņas ar plašu pazīšanās loku, lieliem līdzekļiem un atslīpētu demagoģiju.
Starp citu tuvojas RSU rektora pārvēlēšanas – tas būs lielisks piemērs samilzušām probēmām par ko Uģis runā, kad paši sevi ievēlēs.
Veiksmi.

+14
-3
Atbildēt

5

    Rasma Stara > Baiba 04.10.2012. 00.20

    Interesanti apgalvojumi! Varbūt ir arī konkrēti uzvārdi, fakti, paša pieredze? Vai tad ir ziņas, ka RSU rektoru nevēl satversmes sapulce aizklātās vēlēšanās? Cik sekoju presei – rektoru vēlēšanu norisi nosaka likums, pretendenti var pieteikties brīvi un vēlētāji var balsot par ko grib, jo neviens jau nevar uzzināt , kas par ko ir balsojis. Neesmu dzirdējis, ka šīs lietas netiktu ievērotas, un kaut vienā valsts augstskolā rektors pats sevi ieceltu.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    rencisv > Baiba 04.10.2012. 21.08

    Vel varbut neliela piebilde, par “vieglo” tiksanu ASV universitates slimnicas. USMLE (United States Medical Licensing Examination) gada liek 23000 jauno arstu, noleik kadi 75% (es domaju lidzigi ka Vacija, augstak tiek verteti ari Vacija tie vacu medicinas studenti kas to spejusi nokartot, varetu to kartot ari Latvia, lai saprastu kada ir musu izlglitiba, eksamens ir elektronisks 2 dienas, 1 jautajums, 1 minute, 8 stundas katru dienu, tatad 960 jautajumi kas jatbild) bet tikai kadi 7000 spej atrast rezidenturas vietu. Musu programma ir 2000 pieteikumi uz 60 vietam, 1400 no tiem ir arzemnieki, uznem 5-6 labakos (nekad nav bijis USMLE pieteikums no Latvijas pedejos 6 gados iekskigas slimnicas, jo to es vienmer rupigi apskatos). Vieglak rezidenturu ir dabut community hospitals, bet pec tiem akademiska karjera ir loti sarezgita. Lai tiktu, bet galvenais lai noturetos un virzitos uz prieksu akademiska karjera, kur ligumu parsledz katru gadu, kur katra darbs tiek vertets no visam iespejamam pusem, ir gruts, bet taja pasa laika loti interesants un stimulejoss darbs.
    Par rektora velesanam.
    Vienu menesi pirms velesanam izsludinat pieteiksanos, un domat ka kads pieteiksies no arzemem, uzzinas ka seit lietas notiek, iepazisies ar kolegiem, parunas lietas ar kolegiem un sapratis startet, to nevar izdarit 1 menesa laika. Citas universitates rektora meklesanai pavada gadu, kamer tiek interveti daudzi kandidati, un ir saprastas kadas ir vinu kvalifikacijas. Viens menesis ir domats ieksejam kandidatam, tas ir absoluti skaidrs. Es gribetu vairak uzzinat ka tiek ieveleti/izviziti satversmes nedaudz vairak par simtu cilveki, jo RSU dokumentos tas nav atrodams. Tartu universitate tika izvirziti 9 kandidati (tur padome ka universitates lemejvara darbojas), redzesim cik bus mums un vai notiks publiskas diskusijas starp kandidatiem.
    Padomes, jaliek cilveki neviss kas pilda ministra paveles, bet tadi kam ar sirdi rup augstaka izglitiba, un kas redzot kads ir valsts globalais plans izglitiba, sinhronize sis darbibas valsts parstavetas augstskolas. Jo situacija kad pasi lemj (senats), tad daudzi no tiem pasiem dara to ko jau nolemusi, un kur sis intereses parklajas, rada milzigus necaurspidibas riskus sistema. Domaju ka 1.5miljoni Ls lidzekli kas bija domati rezidentiem, un arstiem/pasniedzejiem kas vinus apmaca, sada veida nebutu “uzkrati” situacija kad dala so pasniedzeju/arstu sanem loti maz un viniem ir nepieciesama si naudina! Runas, ka par so naudu tiks pirkts mass spektroscops, kas maksa 500 000Ls, kuram ar rezidenturu nav nekada sakara, ir nepareizi.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    janisholsteins > Baiba 02.10.2012. 17.57

    varbūt ar jauno rektoru RSU paveiksies. LU taču izdevās ievēlēt sakarīgu rektoru, kurš saprot kādai jābūt kvalitatīvai rietumu izglītībai un modernai augstskolai.

    +4
    -3
    Atbildēt

    0

    Baiba > Baiba 04.10.2012. 07.16

    Studentu vidū smējāmies ka RSU kā Krievijā Puķins ar Medveģevu – varu piespēlē pēc vajadzības. Jautājums tagad varu dod atpakaļ Vētram, jai Gardovskis vēl paturēs 🙂

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    viesturs > Baiba 03.10.2012. 08.49

    Neizdosies viss! Darbiniekiem tiek dalīti Zīgerista banāni-ekskursijas ar “viss iekļāuts”, algu pacelšana,apdrošināsānas polises, iebaidīšana utt. Un kāda sakritība -tieši pirms vēlēšanām!

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Una Grinberga 02.10.2012. 14.52

Manuprāt, viens no saturīgākajiem, pamatotākajiem un tālredzīgākajiem rakstiem par AI Latvijā. Ķīlis savu rīcības plānu droši var papildināt ar vairākām jaunām idejām no šejienes. Bet jāsaka, ka ļoti daudz kas ir “malts” jau labu laiku, bet augstskolu rektori ir mēmi itkā ūdeni mutē turētu. Daudz kas ir tieši atkarīgs no augstskolām nevis IZM vai citām kontrolējošām iestādēm.

+10
-2
Atbildēt

0

archoftriumph 02.10.2012. 14.10

paldies par raxtu, iipashi par Coursera un citu briivaas izglitiibas iespeeju piemineesanu.
manupraat tieksmei peec zinaasanaam jaabuut iekseejai nevis uz karjeras apsveerumiem balstiitai. un valstij jaaspej nodrosinaat so “apseeto” integraaciju sabiedriibaa. padomju savieniibai tas bija izdevies.

+6
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu