Uz ārzemēm tūkstošiem aizbraukuši studēt, jo tiecas pēc labākas kvalitātes un cilvēcīgākas attieksmes. Ko darīt?

1947.gadā ASV prezidenta Trumena izveidotās komisijas ietekmīgais ziņojums “Augstākā izglītība un demokrātija” norādīja, ka augstākās izglītības iegūšana veicina “sociālo problēmu atrisināšanu”, “internacionālo sapratni un kooperāciju” un “pilnvērtīgāku piedalīšanos demokrātijas procesos”.

Vecākiem atbilde, šķiet, varētu būt vienkāršāka – augstākajai izglītībai ir jābūt spējīgai jauniešiem palīdzēt sagatavoties darba dzīvei “ar augstāku pievienoto vērtību”. Lai šī “pievienotā vērtība” rastos, pasniedzējiem jāspēj būt iedvesmojošiem, norādot kļūdas ar iejūtību, bez iedomības un pretī prasot daudz lasīt, domāt un diskutēt.

Vai tas ir noticis?

Skaidrs – lai augstākās apmācības sistēma darbotos kvalitatīvi, ir nepieciešama noteikta kvantitāte vai studentu skaits. Taču, lai augstākā izglītība būtu kvalitatīva, tai jābūt arī pieejamai katram spējīgam vidējās mācību iestādes beidzējam neatkarīgi no tā, cik biezs vai plāns ir vecāku maciņš.

Kā to panākt, ir rakstīts jau iepriekš. 1990. gadā Latvijā bija 46 tūkstoši studentu, 2006. gadā sasniedzām 131 tūkstoti un bijām otrajā vietā pasaulē pēc studentu skaita uz 10 000 iedzīvotāju.

Mums joprojām ir ap 60 augstākās izglītības iestāžu, kuru kvalitāte kā vecākiem, tā studentiem ir neskaidra (Igaunijā ir 18 augstākās izglītības iestādes), un Latvijas augstskolu sektors nav darījis neko, lai šo problēmu uzlabotu, piemēram, šīs augstskolas pragmatiski sadalītu tam atbilstošos līmeņos. Par to vairāk rakstīju šajā rakstā.

Mums ir ap 6000 dažādu līmeņu pasniedzēju, kuri skrien starp šīm daudzajām iestādēm un cenšas mācīt studentus daudzās līdzīgās programmās, un pilnībā nevar savu laiku pavadīt vienā mācību iestādē un par to saņemtu pienācīgu samaksu.

Pēdējo 10 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits emigrācijas, kā arī otrās zemākās dzimstības un otrās augstākās mirstības Eiropas Savienībā dēļ samazinājies par 300 000. Kopējais skolēnu skaits ir samazinājies no 266 tūkstošiem 2007.gadā līdz 206 tūkstošiem 2012.gadā.

Pēc skolēnu skaita proporcionālam studentu skaita samazinājumam vajadzētu būt ap 20 000, taču šogad kopējais studentu skaits ir 97 000. Uz mediju uzdoto jautājumu, cik un kur studenti aizbraukuši, visi plāta rokas un saka, ka nezina. Tātad, kur palikuši vismaz 10 tūkstoši iztrūkstošo studentu?

Lai to uzzinātu, uzrakstīju e-pastu Apvienotas Karalistes Augstākās izglītības statistikas aģentūrai (HESA), kura man tajā pašā dienā atbildēja, ka 1994.gadā Anglijā no Latvijas mācījās 25 jaunieši, bet 2011.gadā – 1980 (skat. pievienoto tabulu par studentu skaitu, kas mācās Apvienotajā Karalistē). Tātad uz Apvienoto Karalisti vien devušies mācīties vairāki tūkstoši studentu.

Zinot sarežģīto uzņemšanas mehānismu Anglijas universitātēs, lielākā daļa aizbraucēju, ļoti iespējams, ir no gudrāko vai ar lielākām darbspējām apveltīto Latvijas vidusskolu beidzējiem, jo pēc pēdējā PISA testa tikai ap 5% (kas ir ~ 1000 devītklasnieku) zināšanas matemātikā un zinātnē bija 5-6 jeb augstākajā līmenī.

Jautājums ir atklāts, vai 97 000 studentu, kas mācās Latvijā, ir daudz vai maz?

Rektoru padomes vadītājs domā, ka ar augstskolu skaitu viss ir labākajā kārtībā, “bet vajadzētu vairāk studentu” un “valsts izstrādātu programmu, kas reāli veicinātu augstākās izglītības eksportu”. Atļaušos rektoriem jautāt, ko viņi saprot ar vārdu “valsts”? Vai tas ir prezidents, premjerministrs, izglītības ministrs vai vēl kāds cits, kas izstrādās šādu plānu, vai tomēr viņi paši – cilvēki, kuri vada augstākās mācību iestādes jau gadiem un par to saņem salīdzinoši augstu atalgojumu?

Vecāki, studenti rektoriem pateiks priekšā, ka Latvijā nav jābūt 60 augstskolām, tas Latvijai nav pa spēkam finansiāli (līdz ekonomiskajai krīzei augstākai izglītībai tērējām tikpat, cik vidēji pārējās OECD valstis ~1,5% no iekšzemes kopprodukta, ja saskaitām kopā valsts un privātos maksājumus). Tas nav pa spēkam Latvijai, jo katrā nozarē nav pietiekami daudz kvalitatīvu mācībspēku. Tas nav pa spēkam Latvijai, jo šāda sistēma nespēs radīt nevienu augstākās raudzes augstskolu, par ko esmu rakstījis jau iepriekš un ko ir uzsvēris izglītības ministrs.

Ir skaidrs, ka pret pārējām ES valstīm 97 000 studentu uz diviem miljoniem iedzīvotāju ir liels skaitlis. Pēc tā, cik studentu ir citās valstīs proporcionāli iedzīvotāju skaitam, Latvijā, salīdzinot ar Čehiju, vajadzētu būt 38 000 studentu, bet salīdzinot ar Lietuvu – 58 000, salīdzinot ar Igauniju – 78 000, un salīdzinot ar Zviedriju – 80 000. Zinot, ka mums PISA testu rezultāti ir sliktāki nekā minētajām valstīm (izņemot Lietuvu), tad loģisks ir jautājums, ko mums visiem kopā vajadzētu uzdot – no kurienes mums ir tik daudz studentu? Par to jau runāju iepriekšējā rakstā IR.

To saprotot, ir skaidrs, ka pašreizējais studentu skaits noteikti ir pieteikams, bet kvalitāte, kā pierādījuši daudz diskutētie universitāšu reitingi, mazais un “maza svara” publikāciju skaits, kas, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir mazs, kā arī tas, ka zinātnes padome arī mazo valdības piešķirto summu nedod pētniekiem, vadoties no tā, cik ir iegūti ES granti vai ir vērtīgas publikācijas. 

Ir grūti saprotams, ka daudzos gadījumos nauda tiek iedalīta cilvēkiem ar augstu administratīvo amatu (šeit runāju par medicīnas nozari), kas paši neko gadiem nav publicējuši, pētījumos nepiedalās ne praktiski, ne ar padomiem, kuru publicētās tēmas “mētājas” no vienas uz otru, taču visiem jaunajiem tiek skaidri pateikts, ka visās publikācijas vārdam jābūt pierakstītam. To medicīnas nozarē zina visi, taču baidās par to runāt.

Šāda situācija ir necilvēcīgi nospiedoša jaunajiem pētniekiem. Vēl jo vairāk – jebkuram cilvēkam ir skaidrs, ka tas ir klaji neētiski, tas nedrīkst turpināties un, lai ar to cīnītos, jāievieš anonīms veids, kā jaunie pētnieki par to var ziņot, nebaidoties no soda, kas tam sekos.

Ir, protams, mums “pērles” kā Latvijas mūziķu, arhitektu, režisoru un ārstu sasniegumi pasaulē, taču es atļaušos apgalvot, ka tie notikuši par spīti šai “čomu” un ļoti noslēgtai sistēmai, kas eksistē Latvijas augstākajā izglītībā. Sistēmai, kurā valda vertikāls vadības stils un kurā studentu, jaunāko kolēģu viedokļi netiek ņemti vērā un pret tiem izturas noraidoši. Tieši šis pēdējais apstāklis, kā liecina saruna ar vairākiem aizbraucējiem, bijis izšķirīgs viņu lēmumam doties projām no Latvijas.

Lai mēs tiešām izveidotu kvalitatīvāku augstāko izglītību un veicinātu jauniešu atgriešanos, būtu jāveic šādas reformas, sākot no pavisam vienkāršām līdz grūtāk veicamām un arī tādām, kas prasīs ilgstošāku laiku:

1. Līdzīgi kā daudzās valstīs, būtu svarīgi ieviest sistēmu, kad kopā ar diplomu augstskolas beidzēji saņem “class ranking” dokumentu, jo tas palīdzētu darba devējiem jauna darbinieka izvēles procesā. Tas ir vienkārši, svarīgi un to var sākt jau tagad.

2. Papildus jau esošam mācību/kursu/nodarbību izvērtējumam jāievieš pasniedzēju individuālie izvērtējumi. Tas ir absolūti kritiski, lai individuāli novērtētu katra sasniegumus, atbalstītu labākos un stimulētu tos, kam būtu jākļūst labākiem. Pasniedzējiem jādod iespēja aizklāti izvērtēt amatā par viņiem augstākos administratorus. Tas ir vienīgais veids, kā apmācības kvalitātes sistēmu var objektivizēt un izvairīties no administrācijas subjektīva “jūs man patīkat vai nepatīkat” modeļa.

3. Universitāšu un fakultāšu ieņēmumiem un izdevumiem jābūt pieejamiem universitāšu mājas lapās gan  studentiem, gan pasniedzējiem.

4. Beidzot jāsaprot, cik speciālistu katrā nozarē mums Latvijā vajag sagatavot. Igaunijā jau desmitiem gadu tiek uzņemti 140 medicīnas studenti gadā. Mēs Latvijā šogad uzņēmām 435 (par valsts naudu – 285), pagājušajā gadā – 480. Kolēģi no Tartu universitātes man vaicāja, ko Latvija iesāks ar visiem šiem ārstiem? Pēc OECD aprēķiniem, Latvija dala pirmo vietu pasaulē ar Dāniju, kur ir 21,7 medicīnas studenti uz 100 000 iedzīvotāju vienā gadā. Vidējais rādītājs OECD valstīs ir 9,9, kas būtu ap 200 medicīnas studentu gadā un nodrošinātu nepieciešamo ārstu skaitu Latvijā.

5. Izglītības un veselības ministriem jāvienojas par Rīgas Stradiņa Universitātes nonākšanu Izglītības ministrijas uzraudzībā, kuras pakļautībā ir visas pārējās Latvijas universitātes. Pēc tam jāpanāk, lai Augstskolu likums tiktu ievērots pēc būtības. Jau tagad tas skaidri nosaka, ka valsts kā dibinātāja ir atbildīga par augstskolu stratēģisko un finansiālo virzību. Šī atbildība būtu jāveic ar iecelto padomju palīdzību (padomēs vieta jāieņem cilvēkiem, kuriem no sirds rūp augstākās izglītības nākotne un kam ir nevainojama reputācija sabiedrībā jebkādā darbības laukā. Tā tas jau notiek Tartu un Kopenhāgenas universitātēs. Tie nedrīkst būt politiskās nomenklatūras pārstāvji). 

Universitāšu senātiem jāatbild par akadēmisko un mācību procesu. Beidzot arī stingri jānodala augstskolu lēmējvara (padome, senāts) un izpildvara (rektors, prorektori, dekāni). Lai sistēma darbotos, tie paši cilvēki amatus nedrīkst ieņemt abās varās – kā lēmējvarā, tā izpildvarā (arī tas jau ir ieviests Tartu universitātē).

6. Jāmaina Augstskolu likums, lai Latvijā kā mācībspēki var piedalīties arī izcili pasniedzēji, kuriem latviešu valoda nav pamatvaloda, bet kuri varētu lasīt lekcijas citās Eiropas Savienības valodās. Jāatļauj Latvijas studentiem jau bakalaura studijās mācīties kopā ar ārzemju studentiem angļu valodā (kā tas ir Dānijā un Nīderlandē), pirmkārt, lai uzlabotu Latvijas studentu angļu valodas prasmes, uzlabotu ārzemju studentu latviešu valodas parsmes un izpratni par Latvijas kultūru. Kā aprakstījuši Anglijas augstskolu vadītāji, “ārzemnieki, kas maksā lielu naudu par studēšanu Anglijas universitātēs, spiež Anglijas studentus mācīties vairāk un cītīgāk”.

7. Jāievieš stipendiju reforma, kas līdzīgi kā visur pasaulē ir balstīta uz studenta finansiālo nepieciešaamību (need based), nevis sekmēm. Studentiem, kuri nāk no pārtikušām ģimenēm, galvenajam dzinulim būtu jābūt “class ranking”, kas nākotnē palīdzētu iegūt labāku vai augstāk apmaksātu darbu pēc augstskolas beigšaanas.

Izņēmumam vajadzētu būt labākajiem ~1000 jeb 5% no 12.klases beidzējiem (jādomā, ka šie ir lielākā daļa studentu, kas aizbrauc uz ārzemēm), kuriem būtu jānodrošina mācības par brīvu ar apmācībām angļu valodā, ja viņi to vēlas (papildus un padziļināti ļaujot izvēlēties lielāko daļu mācību kursus pēc viņu pašu izvēles, jeb lietojot “open curriculum” principu un strādājot ciešā saskarē ar labākajiem universitāšu pasniedzējiem), pakāpeniski ieviešot sistēmu, kad šiem talantīgākajiem studentiem būtisks studiju laiks jāpavada vadošās ES universitātēs, zinātniskās labratorijās. Taču ar līgumu jānosaka, ka pēc grāda iegūšanas uz noteiktu gadu skaitu šie cilvēki strādās Latvijas valsts, pašvaldību vai privātajās iestādēs savā profesijā.

Mani pārsteidza Nobela prēmijas laureāts Haralda Curhauzena intervija žurnālā “IR” paziņojums, ka no 2008.gada, kad viņš nodibināja Baltijas stipendiju fondu, tai pieteicies tikai viens students no Latvijas par spīti tam, ka uzaicinājumi izsūtīti visām universitātēm. 

Vairākas universitātes ASV ir izveidojušas “ļoti talantīgo” atsevišķas apmācības programmas. Teksasas universitātē tā saucas “plan two”, citās universitātēs “hilltop scholars” programma. 

Ja netiks stimulēta šo talantīgo jauniešu piesaiste studiju programmām Latvijā, talantīgākie studenti no Latvijas neprognozējami aizplūdīs uz ārzemju augstskolām un – kas ir pats galvenais – neatgriezīsies.

Kā akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatā “Augstskolu un zinātnes sākotne Latvijā” ir aprakstīts pēdējā brīvās Latvijas LU rektora Auškāpa uzrunā teiktais, to pārfrazējot: “Zinātnē un augstākā izglītībā jāīsteno triju Baltijas valstu augstskolu labi saskaņota un plānveidīga sadarbība.” Šai idejai ir vērtība arī pašlaik, jo vairāk nekā 70 gadus pēc šiem teiktajiem vārdiem aktīva sadarbība nenotiek.

8. Fakts, ka Latvijas augstkolu kvalitāti nedrīkst vērtēt Augstākās izglītības padome (kuras sastāvā ir daudzi universitāšu administrācijās esošie) un izvērtējums jāveic ar neatkarīgas organizācijas palīdzību, ir absolūti skaidrs un nebūtu vērts par to diskutēt. Līdzīgas neatkarīgas organizācijas pastāv visur Eiropā, vairāk par to darbu un kā šī universitātes uzraugošā iestāde darbojas Anglijā, var izlasīt šeit.

9. Vairākas vadošās Eiropas un Ziemeļamerikas universitātes pēdējo desmit gadu laikā ir izveidojušas “combined degree” programmas ar Āzijas, Vidējo Austrumu un Āfrikas universitātēm. Arī Latvijas universitātēm vajadzētu strādāt pie šādas “combined degree” programmas izveides ar citu valstu augstskolām. Pie šāda modeļa pusi laika students pavada katrā universitātē un beigās saņem diplomu no abām universitātēm. Vairāk par to var izlasīt te vai “New York Times” nesenā publikācijā.

10. XXI gadsimta universitāšu pasniedzējiem vajadzētu iedrošināt studentus noklausīties vadošo pasaules universitāšu lekcijas un diskusijas, kas ir pilnīgi par brīvu. Tie ir aizraujoši materiāli un par tiem iespējams saņemt komentāru un arī atzīmi.

“Coursera” sāka divi Stenfordas profesori, vadoties no pētījumiem, ka augstākajā izglītībā jāsamazina lekcijas un jāpalielina “problēmu” diskusijas, kas izriet no šīm lekcijām, nevis jāiekaļ lekciju saturs. “Coursera” mājas lapā visas lekcijas no Stenfordas, Hārvardas un citām vadošām universitātēm ir par brīvu, students tās var noskatīties mājās vai autobusā, kad tam ir piemērots laiks. Pasniedzējs nākamreiz lekciju zālē diskutē par šo lekciju, nevis vienkārši to nolasa. Tādai būtu jāizskatās modernai izglītībai. Vai Hārvardas profesora Maikla Sandela fantastiskās filozofijas lekcijas, ko var noklausīties par brīvu.

Nobeigumā teikšu to, kam, ceru, daudzi no mums varētu piekrist – Latvijā beidzot jārada augstākā izglītība, kas balstīta uz egalitārisma principiem (pašreizējais budžeta vietu princips to nenodrošina) un kas tic, ka tikai ar smaga darba palīdzību, godīgu konkurenci un inovācijām neatkarīgi no vecāku ienākumiem vai stāvokļa sabiedrībā ir iespējams iegūt tiešām kvalitatīvu augstāko izglītību.

Lai mums veicas!

Autors ir ASV Teksasas Universitātes asociētais profesors