Trauksmainās augusta dienas

Personisks skats uz Latvijas vēsturei svarīgajiem augusta notikumiem

Palūkojoties pār plecu atpakaļ uz jau nodzīvotajiem gadiem, jāteic, ka tas bijis īpašs laiks. Dzīvojām divos gadu tūkstošos, divās diametrāli pretējās sabiedriskajās iekārtās, līdzdarbojāmies procesiem, kuros trīs mazītiņas Baltijas republikas sagrāva dižo milzi – PSRS. (Tiem, kas nezina, ko šis burtu savienojums nozīmē, paskaidroju – Padomju Sociālistisko Republiku savienība.) Gandrīz vai kļūst žēl jauno cilvēku, kuri nekad un nemūžam nepieredzēs un nepārdzīvos tādu patiesi vēsturisku notikumu gūzmu, kāda bija lemta mums.

Sanāca ļoti neparasti – disciplinētie komunisma cēlāji atjaunoja Latvijas neatkarību. Personīgi man prātā aizķērusies nakts 1964. gadā no 23. uz 24. jūniju kā pats vistumšākais brīdis latviskumam – Latvijas komunistu vadonis Arvīds Pelše uz visstingrāko bija aizliedzis Līgo svētkus. Tā bija tukša, tumša, klusa un drūma nakts. Tauta, lai kaut jel kā atriebtos Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmajam sekretāram, to vien varēja, kā pārsaukt jāņogas par pelšogām jeb pelšenēm.

Vecākās paaudzes pārstāvji ir bijuši īpaši izredzēti ar to, ka pēc garajiem okupācijas gadiem pieredzēja tādu Latvijas, latviešu tautas un latviskuma atdzimšanu un pacēlumu, par kādu sapņot vien retais bija uzdrošinājies.

Augusts ir bagāts ar Latvijas vēsturei būtiskiem notikumiem.

Tālajā 1939. gada 23. augustā tika parakstīti Molotova – Ribentropa pakta slepenie papildprotokoli, kas PSRS deva iespēju okupēt trīs Baltijas valstis. Pēckara gados par tiem klīda runas, kaut ko pieminēja ārzemju radiobalsis, bet īsti neviens nezināja. Meloja pat Mihails Gorbačovs, kaut gan pēc PSRS sabrukuma šos slepenos papildprotokolus atrada viņa seifā. Rietumu politologiem bija veicies labāk, un viņi bija ieguvuši pārliecinošus pierādījumus Molotova – Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu eksistencei.

Latvijā tas atbalsojās ar “Helsinku-86” vēlmi nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā. Daudziem acu priekšā televīzijā bieži rādītās miliču aktivitātes, kad cilvēkus aiz rokām un kājām stiepa uz busiņiem, lai tālāk nogādātu Stūra mājā. Līdz nākamā gada 23. augustam Latvijā bija noticis tik ļoti daudz, ka nu jau situācija bija diametrāli pretēja – pie Brīvības pieminekļa ziedus lika tauta.

Bet 1989. gada 23. augusts tika sagaidīts neticamā triju Baltijas republiku iedzīvotāju sadraudzībā un uzskatu vienotībā – tas bija „Baltijas ceļš”, kad Igaunijas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji sadevās rokās dzīvā ķēdē no Viļņas līdz Tallinai. Par to daudz rakstīts, bet interesanti, ka ar „Baltijas ceļu” ne vienu vien zobu izlauza pati visvarenākā un visietekmīgākā varas iestāde – PSKP Centrālā komiteja. 

Šķiet, ka PSKP CK 26. augusta paziņojums bija pēdējais šā žanra sacerējums, jo PSRS tautas deputātu, Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu un Latvijas Tautas frontes kopējie paziņojumi un vēstules radīja tādu protesta vētru, ka PSKP CK nosprieda – drošs paliek drošs – vairāk ne par ko publiski neizteikties. Toties uz Ziemassvētkiem PSRS tautas deputātu II kongress pieņēma lēmumu «Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu», ar kuru tas atzina pakta slepenos protokolus par juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem no to parakstīšanas brīža.

Šī bija tā galvenā atslēga, ar kuru tika atslēgtas Baltijas valstu neatkarības durvis.

Nozīmīgo augusta notikumu vidū arī jāpiemin 20. augusts, jo 1968. gadā piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovakijā. Arī šim augusta notikumam ir sakars ar Latviju. Pirmkārt, 1968. gadā pamatīgi cieta mūsu inteliģence – cenzūra skāra daudzas daiļrades jomas. Otrkārt, Prāgas pavasaris nodemonstrēja vislielāko pretestību Maskavas diktātam. Pat ielas tika pārdēvētas, iestāžu nosaukumi samainīti, ceļazīmes sajauktas, okupanti neko nevarēja saprast, visās jomās viņi tika maldināti un ignorēti utt. Prāgas pavasara pieredze noderēja Latvijas Tautas frontei, kad tā 1991. gadā gatavoja instrukcijas X stundai.

Mums ļoti nozīmīgi notikumi iesākās 1991. gada 19. janvāra naktī, kad Maskavā notika augusta pučs. Notikumu tālākās norises mūs aizveda pie konstitucionālā akta par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu, ko, demonstrējot patiesu varonību, pieņēma LR Augstākās padomes deputāti īsu brīdi pirms tam, kad parlamenta ēkai jau būtu varējuši uzbrukt bruņutransportieri. Bija ļoti svarīgi panākt, lai šis lēmums stātos spēkā. Lieliski to saprata no Igaunijas, Lietuvas un Latvijas ievēlētie PSRS tautas deputāti, kas kuplā skaitā ieradās Maskavā. Baltiešiem paveicās, jo Valentīna Klibiķe bija PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētāja vietniece, un viņa panāca, ka PSRS Augstākā padome 29. augustā nobalso par Jāņa Petera priekšlikumu PSRS tautas deputātu V kongresa dienas kārtībā iekļaut jautājumu par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.

Divos balsojumos PSRS tautas deputātu V kongress šos priekšlikumus noraidīja. Draudēja juridisks strupceļš, kas mūsu politikai būtu bijis mokošs, jo neiesāktos reālie neatkarības procesi – ne politiskajā, ne finanšu, ne saimnieciskajā jomā. Nebūtu ne runas par PSRS karaspēka izvešanu. PSRS tautas deputātiem šo dramatisko situāciju izdevās novērst. Par laimi PSRS Valsts padome pozitīvu lēmumu pieņēma 1991. gada 6. septembrī.

Šo daudzo notikumu piemiņas saglabāšanai ir paredzēta interneta vietne Barikadopēdija, kas tagad ir brīvi pieejama ikvienam visā plašajā pasaulē.

Barikadopēdijas veidotāju nodomi ir lieli, jo vēlamies izveidot ilustrētu Trešās atmodas vēsturi – laikrakstu un žurnālu publikācijās, elektroniskajās grāmatās, radio un TV raidījumu sižetos, muzeju un arhīvu dokumentos, audio un video ierakstos, fotogrāfijās, aculiecinieku atmiņās. Diemžēl nepietiekamā finansējuma dēļ daudzām iecerēm pagaidām apcirpti spārni.

Patlaban Barikadopēdijā ir ievietoti vairāk nekā 1000 laikraksta „Padomju Jaunatne” rakstu un divu grāmatu teksti. Te var izlasīt 250 barikāžu dalībnieku atmiņas. Ir ļoti svarīgi, kas materiāli tiek sašķiroti tā, lai katrs ērti varētu atrast sev interesējošo.

Nākamgad Latvijas Tautas frontei būs 25 gadu jubileja, taču jau tagad ir iespējams doties ceļojumā pa Barikadopēdijā ievietoto hronoloģiju, lai precīzi noskaidrotu, kas, kur un kad notika. Vietnē ievietotais rakstu daudzums jau patlaban veido pārskatāmu kopainu.

Minētajā hronoloģijā fiksēti gandrīz pusotra tūkstoša notikumu, un šis skaitlis stipri palielinātos, ja mums izdotos ievietot rakstus arī no citiem laikrakstiem un žurnāliem. Pašlaik gudrojam, kur iegūt līdzekļus, lai ķertos pie laikraksta „Atmoda”, ko sāka izdot 1989. gadā. Kaut arī mums ļoti nāk pretī Latvijas Nacionālā bibliotēka, tomēr ir liels tādu darbu apjoms, ko gluži par skaistām acīm paveikt nevar. Katra laikraksta lappuse ir jāskenē un jāsegmentē utt.

Hronoloģija ietver laika posmu no 1985. gada 15. marta, kad PSKP CK ārkārtas plēnumā par PSKP CK ģenerālsekretāru ievēlēja M. Gorbačovu un sākās pārbūves (perestroikas) un atklātības (glasnotj) periods, un noslēdzas ar 1991. gada 21. decembri, kad PSRS beidza savu pastāvēšanu.

Par šīs nedēļas aktuālākajām tēmām „Baltijas ceļš” un „Augusta pučs, 1991” varat vairāk uzzināt Barikadopēdijā šeit.

Ikviens Barikadopēdijai var palīdzēt attīstīties, ziedojot tam līdzekļus.

Autors ir Barikadopēdijas galvenais redaktors