Solanža, Aldis un viņu bērni — Rihards (11)
Vienmēr smaidošā brazīliete, kas sarīkoja savas valsts dienas Latvijā, sapņo atkal Rīgā spēlēt teātri un organizēt pasākumus
Čmok, čmok, Solanža Karlauskis ar lūpām viegli pieskaras katram manam vaigam: «Tu atnāc pie manis, es uzreiz dodu bučiņu: tas ir tas, ko es negribu zaudēt!» Tieviņa, kustīga, smejošām, brūnām acīm, viņa, šķiet, ikvienu spētu izsist no miegainā, pelēkā sestdienas rīta apātijas. Viņas dzimtajā Brazīlijā ne tikai bučas ripo pa labi un pa kreisi, bet arī «jūs» forma tiek lietota ļoti reti, uzrunājot īpašas prominences un cilvēkus gados. Man Solanža uzreiz saka «tu», tomēr vēlāk savā labajā latviešu valodā piebilst: Latvijā, lai spertu šādu soli, jānovērtē situācija.
Brazīlijas dienas, ko tikko kopā ar RTU Rīgā rīkoja Solanža, radušās ar domu graut stereotipus, ka viņas dzimtenē dzīve griežas tikai ap prieku, karnevālu un sambu. Piemēram, mākslinieks Sezars Revoredo atvedis gleznojumus ar gandrīz izzudušā Atlantijas mūžameža floru un faunu, tie līdz aprīļa beigām apskatāmi Rietumu bankas telpās Vesetas ielā. Viņam ir arī instalācijas - no ražošanas pārpalikumiem, kartona, audumiem gatavotas kurpes, ko nevar atšķirt no īstām.
