No kreisās: Rinalds Pļavnieks, Valdis Kļaviņš un Dace Kurpniece. Fotografēšanā nepiedalās Dagnis Bricis.
Trīs stihijas - sniegs, vējš un brīvais kritiens - ir sajūtas, kuras ziemas sporta veidu baudītāji meklē snovojot, slēpojot vai brāžoties ar vēja dēli pa ledu. Daudziem liekas, ka tie ir ekstrēmi vaļasprieki, bet viņiem pašiem - baudpilna laika pavadīšana
Kā apseglot ziemeļvēju
Valdis Kļaviņš, Dace Kurpniece, Rinalds Pļavnieks un Dagnis Bricis, ziemas kaitbords, ledus burāšana
Iepazīt vēju viņi sāka jau krietni sen. Dagņa un Valda stāžs sniedzas otrajā gadu desmitā, bet Rinalds un Dace ar burām draudzējas vismaz gadus desmit. Tāpēc, izdzirdot vārdu «ekstrēmi», visi pieredzējušie burātāji saviebjas. «Hokejs, tas ir ekstrēmi - viņi kaujas un baksta viens otru visu laiku,» smejas Valdis, bet Dagnis papildina: «Protams, mums arī tiek sava deva adrenalīna, meklējot labāko vēju, taču tās ir absolūti pozitīvas emocijas.» Ziemas burāšana, lai kādu ekipējumu izvēlētos, vispirms nozīmē iepazīt vēju. Latvijā tas ir mainīgs, un pat tad, ja ezerus un līci klāj bieza ledus kārta, ne vienmēr var mašīnā droši kravāt inventāru. Ziemas burāšanai (Rīgas tuvumā) labākais ir ziemeļrietumu vējš. Stiprāk pūķi un buru gan pluinītu īsts ziemelis, taču līcī tas trāpās reti. «Mums Igaunija priekšā,» - tā Valdis, bet Rinalds prātīgi paskaidro, ka ar to vien, ka sinoptiķi sola vēlamo virzienu un stiprumu, ir par maz - tikai ar gadiem iemācās atpazīt ar aci neredzamās gaisa straumes, kas reizēm stiprāk pūš krasta tuvumā, bet reizēm spēcīgas brāzmas pēc pāris metriem pārvēršas bezvējā.
