Romeo (Artūrs Dīcis), Džuljeta (Ilze Ķuzule–Skrastiņa) un mūks Lorenco (Artūrs Skrastiņš).
Dailes teātra izrāde Romeo un Džuljeta liecina, ka teātrim jādomā, kā piesaistīt jaunus cilvēkus
Es domāju, nevienam no jums nav nepieciešams paskaidrot, kas ir Romeo un Džuljeta. Kad es gāju skolā, šis Viljama Šekspīra garadarbs bija obligātā literatūra, kas tajā laikā netika uzskatīta ne par patīkamu, ne ievērības cienīgu. Tikai pieaugot un vēlreiz pārlasot «obligāto» lasāmvielu, sāku to iepazīt. Bet šoreiz par jauno, bet varbūt tomēr veco, Romeo un Džuljetas iestudējumu Dailes teātrī.
Ejot uz režisora Dž.Dž.Džilindžera jauno izrādi, jārēķinās ar vienu būtisku apstākli - ja neesat kaislīgs teātra fans un vienu izrādi neapmeklējat vairākkārt, tad neredzēsit visu, ko tā piedāvā, tikai viena iemesla dēļ, proti, Romeo un Džuljetu tēlo četri dažādi aktieri, tādēļ var atšķirties piedzīvotais. Manā gadījumā 29.janvāra izrādē uz skatuves stāstu mēģināja izstāstīt Artūrs Dīcis un Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Izrādes atmosfēra ir patīkami mierīga, ko panāk Dainis Gaidelis Teicēja lomā, nodziedot vienu no divām Kārļa Lāča dziesmām, kas izskan izrādes laikā. Pārējais pirmais cēliens liek vien aizdomāties, vai vērts apmeklēt arī otro daļu, jo pirmā cēliena dinamika un asums ir tāds pats kā zapiņam. Ne miņas no neremdējamā ģimeņu naida (ja nu vienīgi garas «latviešu» zobenu dejas). Pat divas omes, cīnoties par vietu transportā, ir niknākas viena uz otru.
