Skolās ir jāienāk «cita kaluma cilvēkiem», taču vienlaikus tajās jau ir daudz skolotāju, kuri varētu strādāt citādi un agrāk tā jau ir strādājuši, taču nav atbalstīti.
Latvijas sabiedrība ir ilgi saukusi pēc pārmaiņām izglītības sistēmā. Nākamajā gadā dabūsim, ko gribējām - Roberts Ķīlis, kurš vienmēr ir provocējis ar saviem netradicionālajiem uzskatiem par izglītību, tagad kā ministrs ir gatavs reformām. Arī panākt, ka vecāki paši izlemj, kurai skolai atdot savu nodokļu naudu
Zatlera Reformu partijas izvirzītā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa reformu piedāvājums aptver visus izglītības līmeņus, sākot no bērnudārziem un beidzot ar arodskolām un augstskolām. Šajā rakstā koncentrējamies uz vispārizglītojošajām skolām, kurās pārmaiņas varētu ienākt visātrāk - Ķīļa plānos ir 2012.gadā izvēlēties skolas, kuras pilotprojektā izmēģinās dzīvi pa jaunam.
Lai labāk saprastu, kurp reformas vedīs, nepieciešama neliela atkāpe, kur esam pašlaik. Lai arī no sabiedrības diskusiju toņa var rasties priekšstats, ka pašreizējā situācija ir katastrofāla, tā gluži nav. Atšķirībā no labklājības līmeņa tabulām, kur Latvija tradicionāli atrodas ES valstu lejasgalā, izglītības mērījumos aina ir patīkamāka. Piemēram, OECD pētījumos (Programme for International Student Assessment jeb PISA pētījumi) Latvijas skolēnu dabaszinātņu un lasīšanas prasmes ir novērtētas vidējā ES līmenī, matemātikā - mazliet zem vidējā. Citā - McKinsey - pētījumā Latvija ir ierindota starp valstīm, kuras pēdējos 20 gados ir viskardinālāk uzlabojušas izglītības kvalitāti un kura ir pacēlusies no viduvējas izglītības sistēmas uz labu.
