Kārļa Lāča un Dž.Dž.Džilindžera mūzikls Pūt, vējiņi! – moderna, viegli baudāma mūsdienīga izrāde
Izdzirdot par teātra direktora Herberta Laukšteina ieceri Liepājas teātrī iestudēt mūziklu pēc Raiņa tautasdziesmas Pūt, vējiņi! ar talantīgā, bet vēl mūzikla žanrā nepieredzējušā komponista Lāča mūziku un autentiskuma rāmjos neieliekamā Dž.Dž.Džilindžera režiju, likās, ka ideja ir traka, bet neauglīga. Pilnīgi citādas domas pārņēma pirmizrādē 11.11.11. Jau ar pirmo līdz baltkvēlei mīlas ilgās sakairināto bakhanšu deju tango ritmos aizsākas moderns, viegli baudāms un mūsdienu skatītājam labi saprotams uzvedums.
Pilnīgi piekrītu režisora un komponista aktieru izvēlei, tikai tradicionāli diskutabls ir pozitīvo tēlu Baibas un Gatiņa traktējums. Gatiņa nedaudz dauniskais veidols sakņojas paša Raiņa ieskicētajā Kropļa tēlā vēl negatavajā Laivinieka versijā, taču Aijas Andrejevas izvēle vairāk piederētos mākslas filmas versijai ar daudziem pārfilmētu kadru un rakursu variantiem, ne Aišas vēl dramatiski līdz galam neizstrādātajam Sedzacītes tēlam, it īpaši jau uz teātra pulvera dūmus ostījušo aktieru fona. (Otra Baibas atveidotāja ir aktrise Everita Pjata – red.) Katrā ziņā Baibas tēla uzstādījums – mūsdienu seksuāli pievilcīgas un neatkarīgas jaunuves veidolā – ir visnotaļ akceptējams. Arī Raiņa darba pārveids un īsinājumi ir loģiski un mūsdienīgi, īpaši patīk jau par apsmejamu klišeju kļuvusī Baibas pēdējo rindu «Še tev mans vainadziņš, še es pati, – nu es eju» kupīra.
Metodes, kā tiek panākts galarezultāts pirmavotā un izrādē, ir atšķirīgas. Raiņa interešu objekts bija senlatviešu vienkāršās tautas dzīves rits un poēzija, ko izsauca sentiments pēc dzimtenes (darbs tapis trimdā Kastaņolā 1913.gadā), savukārt Dž.Dž.Džilindžers pie šīm vērtībām cenšas nonākt ar ekspresīvāku tēlu pretnostatījumiem un ar sev raksturīgu naturālreālistisku mūsdienu sabiedrības instinktu atkailinātību. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis poētiski stilizējis Latvijas pieupes-piejūras baltu-somugru dzīvojamā pagalma laukumu ar centrā novietotu multifunkcionālu ierīci (no maltuves ripas līdz pirmatnējam ūdens pumpim). Ar scenogrāfijas ekoloģiskumu sasaucas lieliskie Ilzes Vītoliņas arhaiski modernie tautisko, no it kā arheoloģisko izrakumu un vecvecmāmiņas pūra ņemtie tērpu silueti un krāsas, kurus īpašus dara rotu meistara Aivara Vam-ža neoantīkie darinājumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.