Bijušais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, foto: Mārtiņš Zilgalvis, f64
Lužkovs jūtas apdraudēts
Tā vien šķiet, ka bijušajam Maskavas mēram Jurijam Lužkovam neredzēt uzturēšanās atļauju Latvijā. Nelīdzēs nekādi “Rieumu bankā” ieguldītie 200 tūkstoši latu un Jūrmalā nopirktā noliktavas ēka. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (“Vienotība”) nolēmusi iekļaut viņu “melnajā”, Latvijā nevēlamu personu sarakstā. Atšķirīgs viedoklis ir citam “Vienotības” biedram, aizsardzības ministram Artim Pabrikam. Ārlietu ministrija sazin kāpēc nevēlas komentēt šo patiešām neordināro gadījumu.
Lužkovu nekādi nevar raksturot kā Latvijas valstij draudzīgu vai vismaz neitrālu personāžu. No krievu šovinista, kura bērnība un agra jaunība (Lužkovam ir 74 gadi) pagājusi Staļina laikos, tas droši vien būtu par daudz prasīts. Lai nu būtu, kā būdams ar Lužkova vīziju par otro valsts valodu Latvijā, bijuši daudz neaizmirstamāki domu graudi. Pirms divpadsmit gadiem pēc policijas un nesankcinēta mītiņa dalībnieku sadursmes pie Rīgas domes, toreizējam Maskavas mēram bija savs notikušā vērtējums: “Es nezinu nevienu citu valsti, kurā tik ļoti tiktu pārkāptas cilvēktiesības. Latvijas vadība realizē genocīdu pret saviem nepilsoņiem. Tas ir pasaulē otrais gadījums pēc Pola Pota laika Kambodžas.” Te jāatceras, ka Francijā sociālistu gudrības apguvušais Pols Pots bija tā režīma vadonis, kura laikā izkāva 1,7 miljonus no septiņiem miljoniem Kambodžas iedzīvotāju. Lužkovs, piebildīsim, nav šo salīdzinājumu atsaucis, nemaz jau nerunājot par atvainošanos.
