“Nordea” Rīgas maratonā piedalījās vairāk vīriešu nekā sieviešu
Svētdien kopā ar dēliem un vēl kādiem 10 000 cilvēkiem piedalījos “Nordea” Rīgas maratona piecu kilometru skrējienā. Tāpat kā iepriekšējos gados, bija jautri un uzmundrinoši tik lielā kompānijā riksī doties pāri Vanšu tiltam un apmest līkumu ap Vecrīgu.
Ar retiem izņēmumiem 5 km distance nav domāta cilvēkiem, kuri uz šo pasākumu skatās kā uz nopietnu sacensību, taču skrējiens ir nepārprotami vērsts uz veselīga dzīvesveida veicināšanu. Tāpēc bija zināms pārsteigums uzzināt, ka kopumā svētdien dažādu distanču skrējienos piedalījās vairāk vīriešu nekā sieviešu. Pārsteigums tāpēc, ka, kopumā ņemot, Latvijas vīriešiem dzīvesveids ne tikai nav veselīgs – dažkārt pat liekas, ka viņi tīši dzen sevi nāvē.
Ārkārtīgi bīstama dzīve
Statistika ir baisa. Latvijas vīriešu paredzamais mūža ilgums jeb dzīvildze – 68,3 gadi – par gandrīz desmit gadiem atpaliek no sieviešu dzīvildzes – 78,1 gadi. Turklāt gandrīz puse vīriešu aiziet pie senčiem laikā, ko Latvijas gadījumā tikai ar ironijas piedevu var dēvēt par “spēka gadiem”, tas ir, pirms 65 gadu vecuma. Salīdzinājumam – “vecajās” Eiropas Savienības valstīs mazāk nekā 30% vīriešu mirst pirms 65 gadu vecuma sasniegšanas.
Var, protams, mēģināt atrast vainu relatīvos ienākumu līmeņos un mazākos izdevumos par veselības aprūpi, taču tas neizskaidro ne milzīgo vidējā dzīves ilguma atšķirību starp Latvijas vīriešiem un sievietēm, nedz arī faktu, ka lielāko daļu no šīm priekšlaicīgajām nāvēm izraisa nelāgi paradumi un stulbums – smēķēšana, dzeršana, liekais svars, auto avārijas, nelaimes gadījumi darba vietās, pašnāvības, vardarbība. Gandrīz sešas reizes vairāk vīriešu, kas jaunāki par 65 gadiem, Latvijā mirst no infarktiem un insultiem nekā piecpadsmit “vecajās” ES valstīs, un arī ārējo nāves cēloņu ietekme Latvijā ir ievērojami lielāka nekā citās valstīs. Kā pētījumā par Latvijas veselības aizsardzības sistēmu pagājušajā gadā konstatēja Pasaules banka, “salīdzinot ar citām valstīm, Latvijas vīrieši dzīvo ārkārtīgi bīstamu dzīvi”. Pat vislabāk apmaksātie ārsti un ar visdārgāko aparatūru apgādātas slimnīcas maz ko spēj darīt, lai izglābtu cilvēkus, kuri izturas tik nesaudzīgi paši pret sevi. Nozīmīga daļa šo nāves gadījumu būtu novēršami, ja vīrieši mazāk pīpētu, mazāk dzertu, vairāk sportotu, uzmanīgāk brauktu un uzvestos piesardzīgāk gaterī un būvlaukumā.
Maksā veselie
“Paši vainīgi,” dažs labs teiks, taču jaunu, darbspējīgu vīriešu nevērība pret savu dzīvību kaitē visai sabiedrībai, un ne tikai tāpēc, ka veselo cilvēku maksātie nodokļi tiek izmantoti, lai viņus glābtu, kad viņi nonāk reanimācijā. Lielais skaits priekšlaicīgi mirušo vīriešu veicina Latvijas demogrāfisko lejupslīdi, samazinot gan iedzīvotāju, gan potenciālo tēvu skaitu. Vīriešu veselības problēmas atrauj darba rokas no tautsaimniecības, kavējot izaugsmi.
Vīriešu īsā dzīvildze izkropļo arī debates par nepieciešamību paaugstināt pensiju vecumu, radot priekšstatu, ka caurmēra vīrietis, nosvinējis sešdesmit piekto dzimšanas dienu, nodzīvos tikai vēl trīs gadus. Taču patiesība ir gluži cita – tie vīrieši, kuriem pietiek spēka, atbildības un arī nedaudz veiksmes nodzīvot līdz 65 gadiem, vidēji nodzīvo pēc tam vēl 13,4 gadus, tātad līdz 78 gadu vecumam. Sanāk, ka pensiju reformas pretinieki cīnās, lai saglabātu dažas liekas laimīgas vecuma dienas tiem, kuri visdrīzāk tās nekad neredzēs. Pārējiem pensionēšanās vecuma paaugstināšana līdz 65 atstās vēl gana daudz gadu, kurus pavadīt pensiju sistēmas aprūpē. (Šajā sakarā būtu interesanti noskaidrot, cik ir tādu zemāka pensiju vecuma saglabāšanas aizstāvju, kuri paši sev īsina mūžu smēķējot. Šis netikums starp deputātiem – vīriešiem ir visai izplatīts.)
Ir dažas labas ziņas
Taisnības labad jāatzīst, ka pēdējos gados ir vērojami uzlabojumi. No 2007. līdz 2009.gadam, par spīti radikālajiem samazinājumiem veselības aizsardzības budžetā, vīriešu dzīvildze pieauga no 65,8 līdz 68,3 gadiem. Rīdzinieki būs pamanījuši, ka aizvien populārāka kļūst braukšana ar velosipēdu, un dažādu distanču skrējieni un velobraucieni ir savairojušies visās malās. Taču, nākot mājās no 5 km skrējiena finiša līnijas, biju izbrīnīts, ieraugot, kā jauns vīrietis ar maratona dalībnieka krekliņu mugurā sēdēja savā mašīnā un pīpēja. Kamēr valsts politikas un sabiedriskās domas spiediena kombinācija nespēs mainīt šādu jauno vīriešu uzvedību, tā turpināsies – kā nelaime viņiem pašiem un viņu ģimenēm un kā finansiāls un emocionāls slogs mums pārējiem.
Komentāri (28)