Visi, kam saku, netic. Ir tikai gads? Jā, mīļie
Kaut arī pirmā numura lappuses jau maigi iedzeltējušas un smaržo pēc grāmatplaukta priedes un mūsu vāka varonis Renārs iedzīvojies skaistā bārdā, kopš Ir dzimšanas apritējis tikai gads. Straujš. Krāšņs. Dāsns. Tāpēc šķiet – piedzīvots trejtik. Nesis pieredzi, par ko noelsties «nekad mūžā otrreiz to nepaveiktu», un lidojuma sajūtu, ko rada cik patiesa, tik nepatiesa acumirklīga sajūsma «labāk būt nevar». Skaists laiks, kas ļāvis daudz dot un daudz saņemt pretī. Esam runājuši par tēmām, kuras citi noklusē. Esam mācījušies dzirdēt to, ko ir grūti vai neērti uzklausīt.
Pērn tieši pirms Ir rašanās sanāca būt Japānā. Pateicoties internetam, darbus varēju turpināt, tāpēc prātā vienmēr bija kāds jautājums par to, kā Ir vēl nav. Viendien biju svētnīcā, kas Tokijā uzcelta par godu imperatoram Meidzi. Varens vīrs, kura laikā Japāna izauga par attīstītu 20.gadsimta sākuma lielvalsti. Turklāt sacerējis vismaz 100 tūkstošus vaku jeb tradicionālo 31 zilbes vārsmu.
Nākotni nemēdzu zīlēt, bet japāņu veiksmes rituāli izrādījās ļoti lipīgi – noziedoju skanīgu grasi un no milzu bunduļa uz labu laimi izvilku salātzaļu tīstoklīti ar kādu Meidzi pantu. Tinot vaļā, ļipa drusku drebēja, bet Meidzi viedums bija nesatricināms arī pēc vairāk nekā 100 gadiem (un arī manā laja tulkojumā): «Agrāk vai vēlāk, bet vienmēr mērķi sasniegs tas, kurš ir patiess.» Paldies Meidzi par uzmundrinājumu un paldies jums, kas darījāt šo Ir pirmo gadu iespējamu!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.